Vietalvieti Santu Rimeiķi daudzi pazīst kā smaidīgo bibliotekāri —
vēl nesen Aiviekstes bibliotēkā un tagad dzimtajā Vietalvā, kur viņa aizvieto kolēģi. Šis darbs Santai ir kā dzīves piespēlēta nejaušība, kas iepatikās, jo dod iespēju pašai iemācīties ko jaunu un palīdzēt citiem. Pēc dažām dienām Santa svinēs savu 35 gadu jubileju un atzīst, ka ar dzīvi ir apmierināta.
Ne tikai grāmatas
Saistība ar bibliotekāres darbu Santai sākās, kad viņu pierunāja strādāt Aiviekstes pagasta bibliotēkā, jo tur vajadzēja darbinieku. Pēc pārdomām viņa piekrita nepilnai slodzei.
— Martā jau divi gadi, kopš strādāju bibliotēkā. Kad tikko sāku to darīt Aiviekstē, vietējiem cilvēkiem biju sveša, un viņi nāca tā piesardzīgi, bet ar laiku iepazinām viens otru. Zinu, ko kurš labprāt lasa, kādas intereses, un man patīk palīdzēt. Tad pieteicos mācībām, jo vajadzēja speciālo izglītību, un dokuments jau vienmēr noderēs. Mācības ir ļoti intensīvas un apjomīgas, ar neskaitāmiem mājasdarbiem, tad vēl darbs, mājas, tas viss prasa daudz laika un spēka. Dažkārt jūtos nogurusi, bet darbs joprojām ir interesants! — saka Santa.
Bibliotekāra darbā Santai patīk tas, ka nav tikai grāmatas, ir arī citi pakalpojumi, kas tik nepieciešami apmeklētājiem — internetbanka, rēķini un citas lietas, ar ko pašiem grūtāk tikt galā. Arī bibliotēkā gribas ieviest ko jaunu. Aiviekstē izveidots stūrītis bērniem ne tikai ar grāmatām, bet arī spēlēm un puzlēm. Tās tagad vairāk ir arī Vietalvā, un bērniem patīk. Viņi teic, ka biežāk tur gribas iegriezties.
Santa atzīst, ka, strādājot bibliotēkā, pati gan nav izlasījusi nevienu grāmatu. Darbā tam nav laika, bet mājās ir ikdienas rūpes. Ja varētu tā mierīgi pasēdēt un palasīt, tad jā, bet pagaidām neiznāk. Santa ir romānu cienītāja, lai ir kaut kas romantisks, bet detektīvi noteikti nesaista. Kā mammai aktuālākas tagad ir grāmatas bērniem.
Skaitļi patīk
joprojām
Radošajā bibliotēkas darbā Santa nonāca no pavisam citas jomas — ekonomikas un grāmatvedības. Šīs zinības viņa studēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā.
— Pēc skolas vajadzēja mācīties, bet nebija vienas jomas, kas īpaši saistītu. Biju saņēmusi Vītolu fonda stipendiju, ko vajadzēja izmantot izglītībai. Ar draudzenēm domājām, ka varbūt studēt uzņēmējdarbību vai uzņēmumu vadību, bet mūs tomēr atrunāja — ko tad visi tik daudz vadīs! Grāmatvedība šķita kaut kas reālāks, — stāsta Santa.
Pēc augstskolas vairākus gadus viņa strādāja “Swedbank” filiālē Aizkrauklē. Kad piedzima otrais bērns, vairs negribēja tur atgriezties, jo izbraukāt nebija viegli. Pastrādāja Pļaviņu novada domē par sekretāri. Darba ziņā tā bija jauna pieredze, tomēr darbs ar cilvēkiem Santai patīk un padodas. Kad turpat pašvaldībā piedāvāja strādāt par projektu vadītāju, drīz vien sapratusi, ka tas nav domāts viņai, tāpēc no darba aizgāja. Tagad ir apmierināta, ka piekritusi strādāt bibliotēkā, lai gan skaitļus arī neaizmirst.
Kopā jautri un skaļi
Santa bijusi un palikusi vietalviete, viņai joprojām patīk dzīvot šajā pagastā.
— Pirms kādiem diviem gadiem bijām ciemos pie manas māsas Skotijā. Pēc divām nedēļām tik ļoti gribējās mājās! Kādreiz šķita, ka visam jābūt tuvumā, bet tagad 15 minūšu brauciens līdz Pļaviņām tāds nieks vien ir. Dažkārt jābrauc pat vairākas reizes, jo bērni tur mācās skolā, apmeklē dažādas nodarbības. Spēj tik visur izvadāt! Tagad ikdiena ir tāds liels skrējiens, jo bērniem ir savas vajadzības, — saka Santa.
Arī vīrs Māris ir vietējais. Abi auguši daudzbērnu ģimenēs un zina, kā ir rūpēties par citiem.
— Man ir četras māsas un divi brāļi. Joprojām esam ļoti draudzīgi — viens par visiem un visi par vienu. Daži ir tepat Latvijā, citi ārzemēs, un arvien vairāk gribas, lai tiekamies biežāk. Māris audzis piecu bērnu ģimenē, — saka vietalviete.
Viņu pašu ģimenē ir trīs dēli — vecākais Mikus šogad beigs pamatskolu, Reinis mācās 1. klasē, un piecgadnieks Gustavs apmeklē bērnudārzu.
Kā ir būt triju dēlu mammai? Santa atzīst, ka viegli nav, jo darāmā netrūkst. Bet māmiņa ir lepna par saviem puišiem un priecājas, ka viņi ir! Tā kā vīrs darbadienās strādā Rīgā, visas mājas rūpes vairāk gulstas uz viņas pleciem. Brīvdienās puikas vairāk grib tēta uzmanību. Visi kopā cenšas kaut kur aizbraukt un aktīvi pavadīt laiku. Vidējais dēls spēlē futbolu, un vecāki nereti dodas skatīties spēles. Vecākais nodarbojas ar basketbolu, viņam ļoti patīk sportot, tādēļ piedalās dažādās sacensībās.
Intereses katram dēlam ir atšķirīgas, bet visi pielāgojas otra nodarbēm. Visiem kopā patīk lego, kas ir gaidītākā dāvana svētkos. Ikdienā puišiem patīk gan vienam otru pakaitināt, gan samīļot, un mazajiem ir liela interese, ko dara lielais brālis. Un tad nereti ir skaļi!
— Reizēm gribas mierīgi pavadīt laiku vienatnē. Tomēr, kad tāds pienāk, pietrūkst bērnu. Dažkārt vīrs ar viņiem kaut kur aizbrauc, varu pabūt viena, un ar to pietiek, — atzīst Santa.
Gatavo ar prieku
Liela ģimene nozīmē arī biežu rosīšanos virtuvē, un Santa atzīst, ka viegli tas nav, jo gaumes katram ir dažādas. Vienam garšo zupas, citam kartupeļi, tāpēc ik dienu nepieciešami vairāki ēdieni. Santa smej — kamēr visus pabaro, jau aizmirstas, ko pati gribējusi.
Dzīvojot laukos, pilnīgi dabiski šķiet iekopt dārzu un pašiem izaudzēt dārzeņus un puķes skaistumam. Rudenī pagrabā krājas burciņas ar pašas gatavotajiem konservējumiem. Tas šķiet tik labi un dod gandarījumu. Santai patīk, ja kaut ko var izveidot pati. Lieliem rokdarbiem šobrīd laika nav, bet šāda darbošanās saista. Kāda lasītāja Aiviekstē iemācījusi izšūt kartītes, un tas aizrāva. Divas vienādas zeķes gan viņa nevarētu noadīt.
Nākamajiem gadiem Santai nav konkrētu plānu. Gribas vairāk iepazīt pasauli, un nevar apgalvot, ka visu mūžu viņa paliks Vietalvā, bet tā noteikti būs vieta, ko dēvēs par mājām, jo vairāk vai mazāk līdzās ir savējie. ◆
