Pļaviņieti Linardu Skudru mēdz dēvēt par Daugavas dziesminieku mākslā, jo savās gleznās viņš daudz iemūžinājis mūsu likteņupi pie Pļaviņām. Viss viņa mūžs pagājis tās krastos, un tāpat kā upei mijies ar dažādiem notikumiem. Pārskatot viņa dzīvei fotogrāfijās pēc šogad nosvinētās 90 gadu jubilejas, nozīmīgu notikumu tajās iemūžināts daudz. Linarda kungs smejas, ka, skatot to visu, var domāt, ka mūžs pagājis vienos priekos! Tā gluži gan nav bijis, bet par savu dzīvi nevarot sūdzēties. Jubilejas izstādes atklāšanā norunājām tikties uz plašāku sarunu.
Nevar ilgi “mocīt”
— Savas gleznas ir līdzās arī ikdienā?
— Pa kādai pie sienām ir, bet man tā nepatīk, ja telpā viss ir vienās gleznās. Tā grūtāk uztvert atsevišķu darbu. Akvareļi diemžēl gaismā un saulē izbalē, eļļas darbi tādā ziņā ir labāki. Esmu jau teicis, ka nepietiek vienu reizi aplūkot gleznu. Man mājās pie sienas jau 40 gadus ir Pļaviņu mākslinieces Veltas Toropinas glezna ar ziediem, un joprojām neapnīk uz to skatīties.
— Tā ir arī ar saviem darbiem?
— Kad uz kādu skatos, vairāk domāju par izjūtām, veidojot konkrēto darbu. Pirms darbs izlikts apskatei, visi negludumi tiek novērsti, tomēr dažiem darbiem šķiet, ka varētu kaut ko vēl pielabot. Ja eļļas gleznās var ik pa laikam kaut ko papildināt vai mainīt, tad akvareļus nevar ilgi “mocīt” — vai nu ir, vai nav. Vairāk esmu strādājis ar eļļas krāsām.
— Kur apguvāt zināšanas mākslā?
— Galvenokārt pašmācībā. Kādus septiņus gadus apmeklēju tēlotājmākslas tautas studiju, kādas Rīgā bija vairākas. Regulāri nebraucu, jo daudz ko no tā, ko tur mācīja, biju jau pats apguvis. Tomēr, pateicoties studijai, bija iespēja iegādāties akvareļu papīru, ko veikalā nevarēja nopirkt, labākas otas, kā arī piedalīties izstādēs. Kad ir iespēja parādīt savus darbus un saņemt labas atsauksmes, ir liels stimuls turpināt. Šajos gados tapis daudz darbu. Liela daļa dāvināti un aizvesti uz dažādām valstīm. No cilvēkiem esmu saņēmis tikai labas atsauksmes. Laikam jau tā ir — iepatīkas tas, kas uzrunā uzreiz vai ir tuvs. Bija mums te, Pļaviņās, viens tāds filozofētājs, kurš apgalvoja, ka fotografēšana reiz izkonkurēs gleznošanu. Tomēr glezniecība joprojām nekur nav zudusi. Varbūt kāds domā, ka gleznai jābūt tik precīzai kā fotogrāfija, bet ar to jau tā atšķiras, ka mākslinieks savā darbā ieliek arī savas izjūtas un domu, kas ne vienmēr ir ar aci redzams.
— Ko ietverat savos darbos?
— Noskaņas, krāsu un laukumu harmoniju. Ir tāda laba doma — jāglezno nevis tas, ko tur redzi, bet tas, ko jūti. Katram tas ir citādāk. Gleznā nevar uzzīmēt katru lapu, bet koka atainojumam tas netraucē. Abstraktās mākslas darbos bieži vispār nav nekā konkrēta, un skatītājam pašam jāsaskata tas, ko autors domājis. Tas arī ir interesantākais.
Nianšu
netrūkst
— Vai māksla bijusi tikai vaļasprieks?
— Arī mans darbs savā ziņā bija ar to saistīts, jo daudzus gadus strādāju daiļkrāsotāju darbnīcā Jēkabpilī un vēlāk par noformētāju meliorācijas uzņēmumā. Darba bija daudz, jo vajadzēja zīmēt gan lozungus, gan dažādus plakātus objektiem. Tagad visu paveic tehnika un šādi darbinieki tikpat kā vairs nav vajadzīgi. Kādu laiku Pļaviņu kultūras namā strādāju par mākslinieku noformētāju. Tur bija pieredzējis darbinieks, no kura daudz mācījos. Vajadzēja zīmēt arī dekorācijas dramatiskā kolektīva izrādēm. Tas gan bija interesanti, jo dažkārt audekls bija pat sešus metrus augsts. Roka bija tā “piešauta”, ka bez problēmām un šabloniem varēju izveidot dažādu lielumu uzrakstus.
— Ar ko jums īpaša ir Daugava?
— Upe daudz iepazīta un gleznota, bet vienmēr tai varēja atrast jaunas nianses. Dzimtas mājas bija tuvāk Oliņkalnam, atradās appludināšanas zonā un sen jau nojauktas. Skolā sāku iet Klintainē, bet vēlāk mācījos Pļaviņās. Tālāk pasaulē biju dienesta laikā Baltkrievijā. Skaitīju dienas un stundas, kad tikšu mājās. Un tālāk par Pļaviņām nekur nedevos. Izveidojās ģimene, un vajadzēja sākt strādāt.
Ar Daugavu saistās arī vēl viens mans vaļasprieks — makšķerēšana. Ziemu vai vasaru esmu bijis pie upes. Bērnībā jau nebija tādu iespēju kā tagad, un pašiem vajadzēja atrast nodarbošanos. Gājām makšķerēt. Visu mūžu kustības svaigā gaisā. Divas reizes apgāzos ar laivu, bet kaut kā veiksmīgi pie krasta. Palīdzēja arī peldēšanas iemaņas. Tās papildināju dienesta laikā. Visādu sportistu tur bija gana, bet peldētāji — deficīts, tomēr spartakiādēs jāpiedalās. Lielus panākumus gan neguvu, jo tas ir grūts sporta veids, kur vajag labu elpošanas sistēmu. Dažkārt sacensībās atdeve bija tik liela, ka grūti bija izkāpt no baseina, tomēr tas bija labi pavadīts laiks.
— Makšķernieka veiksme jums ir?
— Noteikti, jo lomi vilkti dažādi. Daugavas saimnieks sams gan nav bijis rekorda lielumā, bet mazāki bijuši daudzi. Lielākais bijis ap 20 kilogramiem. Dažkārt pat pusdienas laikā aizgāju līdz upei un nekad tukšā mājās nenācu, par ko sievai bija prieks. Nekādu moderno aprīkojumu nepirku, daudz ko gatavoju pats. Vēlāk arī iegādājos gatavu. Zivis jau laikam arī mācās, un visu laiku jāizdomā kas jauns. Tagad arī krietni mazāki lomi. Agrāk retu reizi kāds atgriezās mājās bez zivīm, bet tagad var visu dienu nosēdēt un neko nenoķert. Tomēr, kad to lietu pieproti, tas ir neaprakstāmi. Tagad veselības dēļ makšķerēt vairs neeju.
Visa iedzīve vienā koferī
— Nākat no lielas ģimenes?
— Vecākiem bijām septiņi bērni — divas meitas un pieci dēli. No visiem nav vairs vienas māsas un brāļa. Visi esam bagātos gados. Māsa dzīvo Amerikā, un viņai jau 94 gadi. Arī vecāmāte nodzīvoja gandrīz līdz simt gadiem.
— Pagājušajā gadā jums bija nozīmīgs notikums — 65. kāzu gadadiena ar sievu Āriju. Kur iepazināties?
— Tepat Pļaviņās. Kad atgriezos no dienesta, māte jau bija mirusi, tēvam jāapgādā jaunākie bērni, es meklēju darbu. Vienu brīdi pastrādāju vietējā kinoteātrī, un Ārija smej, ka apprecējusi kino direktoru! Ilgi gan tur nestrādāju, jo alga bija maza, bet ģimene jāuztur. Kad sagājām kopā, katram tik vien mantas bija kā koferī ietilpst. Nekāda cita atbalsta nebija.
— Ar ko viens otru piesaistījāt?
Stāsta Ārija: — Kultūras namā bija balles, un bijām vairākas meitenes, kuras kopā tās apmeklējām. Tolaik man bija 19 gadu. Bija viens puisis, kurš man pievērsa uzmanību, bet man viņš ne īpaši patika, tāpēc centos izvairīties pat no sarunas. Viņš arī nesen bija atgriezies no dienesta un sūdzējās Linardam, ka viena meitene ar viņu negribot ne dejot, ne runāt. Linards atteicis, ka uz deju lūgšot viņš, tad jau redzēs, vai runās. Tā dejojām ne reizi vien. Bija arī kāda meitene, kurai Linards ļoti patika, un viņa man pat draudēja, ja turpināsim tikties. Lai mēs justos drošas, Linards mūs ar draudzenēm sāka pavadīt uz mājām. Vēlāk aicināja uz kino, un satikāmies arvien biežāk.
Reiz mans brālis,kurš jau bija izveidojis ģimeni, jautāja Linardam, kad viņš mani precēs? Linards atteicis, ka par to vēl neesot domājis.
Brālis noteica, ka nav ko ilgi prātot, aizies pēc šampanieša, un lieta darīta. Smejos, ka viņš mani atdeva pie vīra par šampanieti.
— Apprecējāties drīz?
— Jā. Tas bija 6. aprīlī. Vienā manā brīvdienā, kas iekrita pirmdienā, sarunājām, ka iesim uz dzimtsarakstu nodaļu. Aizejam, bet durvis ciet, atgriezāmies pēc kāda brītiņa. Linards sameklēja pēdējo naudu, lai samaksātu nodevu par laulībām, un labi, ka nepietrūka. Kādi iegājām, tā mūs “sarakstīja”, un aizgājām katrs uz savu dzīvesvietu. Stāvēju mājā, atspiedusies pret krāsni, un savas istabas saimniecei Stefānijai, ko dēvēju par audžumammu, teicu, vai zina, ko esmu izdarījusi. Nu ko? Apprecējos. Viņa atbildēja, ka labi vien ir. Vēl kādu nedēļu ar Linardu katrs par sevi dzīvojām, līdz atradām kopīgu mājokli. Viegli tas nebija, jo tolaik katrs kakts Pļaviņās bija apdzīvots.
— Kādi bijuši šie gadi?
(Linards smaidot teic, ka Ārija vienmēr bijusi pedantiskāka, kurai visu vajag precīzi līdz milimetram, bet viņš mazāk pievērš uzmanību sīkumiem, tāpēc sieva viņu visu mūžu cenšas “audzināt” — aut.).
— Viegli nebija, īpaši sākumā, jo dzīvojām trūcīgi. Nebija arī neviena, kas palīdz. Piedzima meita Irēna, kurai vajadzēja savas rūpes. Tolaik jau nebija ilgu dzemdību atvaļinājumu un pēc 2,5 mēnešiem vajadzēja atgriezties darbā. Mazbērnu novietnē meita slimoja, aizgāju no darba, līdz viņa sāka iet skolā. Linardam galvenokārt vienam vajadzēja nopelnīt iztiku. Mājās centos piestrādāt, bet atklāti to darīt nevarēja, jo stingri pārbaudīja. Kolēģes piepalīdzēja ar audumiem, kaimiņiene atdeva savas kleitas, kas palikušas par šauru, varēju bērnam kaut ko uzšūt. Kad atgriezos darbā, sadzīves pakalpojumu kombinātā Pļaviņās nostrādāju līdz pensijai un vēl mazliet ilgāk. Arī privāti daudz šuvu.
— Kā jūs izvēlāties savu profesiju?
— Kad biju maza, kaimiņos dzīvoja šuvēja, un es viesodamās bieži vēroju, kā viņa darbojas. Man tik ļoti patika, teicu, ka būšu šuvēja. Tā arī notika. Nenožēloju nevienu brīdi, jo darbs patika. Bija iespēja strādāt ar tik dažādiem audumiem, daudz darinātas līgavu kleitas. Sākumā šujmašīnas bija vienkāršas, tad arvien labākas. Strādāt abiem vajadzēja daudz, un viss sagādāts pamazām. Saņem samaksu par kādu darbu, nopērc vienu mēbeli, tad citu.
— Jaunībā kāzas neiznāca svinēt, bet lielākas kāzu jubilejas gan atzīmējat.
— Sudrabs nebija tik vērtīgs, bet zeltu svinējām ar vērienu. Skaists toreiz bija Pļaviņu dzimtsarakstu nodaļas veidotais pasākums. Arī pārējie, kad atkal bijām viens no goda pāriem apaļā kāzu jubilejā. Par šiem gadiem var teikt, ka pastrīdējušies jau esam, bet lielu nesaskaņu nav bijis. ◆
