(35. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
150. diena
Šodien dodamies uz Ubudu. Tā esot ļoti skaista pilsēta, ne tik tālu no Denpasaras, tāpēc domājam, ka viss ies raiti.
Sakrāmējam somas un dodamies uz Denpasaras lielo tirgu, kas ir gandrīz pa ceļam. Jāiet ilgi, bieži jāšķērso moču piepildītie ceļi, un pie tirgus jau esam kārtīgi nosvīduši. Atklājas, ka visa lielā tirgus ēka slēgta, laikam tiek atjaunota.
Nokļūstam autoostā, tur mums pretim skrien daudzi un sauc pārspīlēti augstas summas. Nesaprotam — kur ir publiskais transports? Visi atkārto, ka mēs esam īpaši un var mūs ātri nogādāt Ubudā. Ejam no vienas vietas uz otru, tā pievēršot šoferu uzmanību, ka tie jau sāk piedāvāt arī braucienus uz Javas salu.
Vairs nav jauko Javas salas iedzīvotāju. Nu esam Bali — pie mānītājiem un krāpniekiem. Grūti atrast godīgu cilvēku. Sākam ceļu kājām, cerot kādu vietējo busiņu ieraudzīt. Ejam kādu laiciņu, pie mums piebrauc motociklists (vietējais braucējs, kas braucienus piedāvā daudz lētāk nekā taksometri). Mums jau vienkārši —paskatāmies aplikācijā, cik brauciens līdz autoostai varētu maksāt. Bet intereses pēc pajautājam pašam braucējam, cik vēlas saņemt. Viņš, protams, nosauc piecas reizes augstāku cenu. Mēs parādām telefona aplikācijā uzrādīto un sakām, ka ar tādiem mānītājiem nebrauksim.
Pametam autoostu un sākam gājienu gar ceļa malu. Nezinām, kā tie vietējie busi izskatās, redzam tikai tos noplukušos, kas apkārt pilsētai izmētāti. Beigās izlemjam — ņemsim motociklus. Divi moči izmaksā gandrīz tikpat, cik sabiedriskā transporta biļete. Tā kā divus močus pasūtīt no vienas aplikācijas nevar, ņemam gan “Grab”, gan “GoJek”, un abi drīz ir klāt. Arča uzņemas plecos turēt abas lielās somas. Šoferiem, kas angliski nerunā, piekodinām, lai viens otru uzmana — gribam ierasties vienā vietā vienā laikā.
Satiksme ir milzīga. Līdz Ubudas pilsētiņai nav tālu — vien 15 kilometri, bet viss ceļš vienkārši stāv. Vienīgie, kas kustas, ir motocikli, līdz ar to šoreiz jāpriecājas, ka paši esam uz tāda. Braucam arī pa gājēju ietvēm. Brauciens ir diezgan ilgs, vismaz pusstundu līkumojam pa šaurajiem ceļiem, ko ieskauj tad tempļi, tad zaļas koku alejas. Beigās sasniedzam Ubudas tirgu un samaksājam abiem braucējiem — “Grab” braucējam jāmaksā par 50 centiem vairāk.
Esam šokēti par to, ka beidzot esam atraduši vietu, kur tad slēpjas visi “baltie” — Ubudā! Visa pilsēta no vieniem tūristiem! Vietējie ir tikai pārdevēji un taksisti. Ielās tāda sajūta kā Eiropā. Bet ir skaisti. Hinduistu tempļi ir visur, un interesanti, ka šoreiz tie nav tik krāsaini kā Indijā. Tempļu te ir tik daudz, ka tie jau tiek izmantoti kā kafejnīcas, bāri un viss pārējais. Arī mūsu istaba ir tempļu kompleksā. Patiesībā, tā ir pat mājele, atsevišķi slēdzama. Tik jauki! Tante gan nepārtrauc vaicāt, vai izmantosim kādu tūri, kādi ir mūsu plāni, vai ņemsim ēst gatavošanas paraugstundas, lai arī mēs nepārtraukti atrunājamies, ka tikko ieradāmies un savus plānus vēl nezinām.
Nometam somas un ieskrienam aukstajā dušā — beidzot! Te ir tik karsts un sutīgs, ka visu laiku jāmaina apģērbs. Tad dodamies izpētīt košo tirgu. Sākumā jāiegādājas ūdens. Pirmajā veikalā mums to vēlas pārdot par 60 centiem. Neņemam. Tālāk tas ir par 50 centiem un vēl tālāk jau par 40 centiem. Atkarībā no tā, cik pats pārdevējs bagātus mūs novērtē. Tirgus pilns tūristiem, gluži kā kāds Eiropas tirgus! Suvenīri ir tiešām skaisti — tradicionālie Bali salas iedzīvotāju instrumenti, milzīgi sapņu ķērāji, skaistas rotaslietas un citi interesanti vietējo roku darinājumi.
Pie tirgus ir arī lētākās ēstuves, kas ir apmēram 50 centu dārgākas nekā tās, kuras bijām izmantojuši visā šīs valsts apceļošanas laikā. Esam patīkami pārsteigti — beidzot ēdiens tiek glīti pasniegts un garšo lieliski!
Lēnām nokļūstam līdz kādam skaistam hinduistu templim, kas patiešām tiek izmantots kā templis. Interesantākais, ka Bali iedzīvotāji šo ticību izkopuši nedaudz citādāk. Ja hinduismā ir daudzdievība, tad te tiek pielūgts viens galvenais dievs. Vietējie dara vēl ko interesantu — lai svētītu savu māju, restorānu vai to pašu kaimiņu templi, uz ielas tam priekšā liek lapās ietītus ziediņus. Tā nu gājieni pa ielu ir diezgan sarežģīti, jo mēs vairāk mēģinām tiem ziediņiem neuzkāpt. Gar tempļu malām karājas augstos kokos iesiets striķis, kuram piekarināti dažādi rotājumi. Tas arī laimītei.Templi apņem lotosa ziedu dīķis, un kāds vietējais mums paskaidro, ka te vakarā ir arī deju šovs.
Dodamies tālāk. Šoreiz uz kādu populāru taku, kas vijas cauri džungļiem, palmu audzēm. Te ik pa laiciņam parādās arī mazas mājeles, kur vietējie pārdod uzkodas un kokosriekstus. Ārzemnieku daudz, bet visu 2 km garo taku retais iziet. Sākumā esam veselā “balto” grupā, beigās paliekam mēs un vēl divi vācu puiši. Pēc tam taču tie divi kilometri jāiet arī atpakaļ! Skati ir vienreizīgi! Dzirdam arī mūsu Belizā atklāto signalizācijas kukaini un redzam milzīgus simtkājus. Samīļojam suņus, kas gan visi te kādam pieder, un baudām pēkšņās lietusgāzes. Tās, protams, ir tad, kad mums nav lietusmēteļu.
Savu šīsdienas pilsētas izpēti noslēdzam vēl kādā gājēju ielā, kur daudz veģetāro ēstuvju. Pasūtām tomātu zupu ar gvakamoli, kas ir avokado ar sīpolu. Tādu bieži ēdām Meksikā.
Kalimantāna veido trīs ceturtdaļas no Indonēzijas Borneo salas, kas ir trešā lielākā sala pasaulē. Interesanti, ka tā ir integrējusi prostitūciju tādā mērā kā, iespējams, nekur citur pasaulē. Lielākā daļa viesnīcas SPA, masāžas centru, karaokes bāru, naktsklubu un krogu piedāvā “ekstras”. Kalimantānas sabiedrība kopumā ignorē šo praksi, bet daudzas musulmaņu viesnīcas joprojām pieprasa, lai pāri pirms reģistrēšanās viesnīcā parādītu laulības apliecību. Sumatras sala sākotnēji bija pazīstama kā Svarnadvipa (“Zelta sala”). Savā 1292. gada ziņojumā Marko Polo pārsauca šo salu par Sumatru. Tāpat kā Mapurondo, kas atrodas Indonēzijas Borneo salā, arī Sumatrā joprojām praktizē galvas medību rituālus, tomēr simulēto medību laikā vietējie nu izmanto kokosriekstus, nevis īstu galvu.
154. diena
Šodien atpūtas diena. Agri rītā dodamies uz pludmali, kas ir desmit minūšu gājiena attālumā. Ir deviņi, un pilsēta jau modusies. Netālu no pludmales ir daudz sērfošanas skolu, un krāsainie tirdziņi turpinās. Pati pludmale klāta saules gultām, cik tālu vien skaties. Pajautājam vienam no vietējiem, cik tad par tādu jāmaksā? Par divām stundām prasa septiņus eiro. Mēs šokā. Kas tās par cenām?! Protams, austrālietim tas nav nekas, bet mēs neko tādu nevaram atļauties. Kad ejam prom, cenas gan krīt, bet nedaudz. Beigās nosakām, ka iesim pie cita, un tad vietējais sāk smīkņāt.
Pirmais, kas vajadzīgs, ir bankomāts. Kamēr ņemam naudu, nolemjam — pludmale nav vajadzīga. Lielākoties cilvēki tur sērfo, jo viļņi ir mežonīgi, tāpēc arī peldēties nevar. Ko tad darīsim — gulēsim saulītē par tādu naudu? Varētu jau nomesties turpat uz dvieļa, bet mums somas sakrāmētas tā, ka neko vairs nevar atrast. Dodamies atpakaļ uz viesnīcu.
Tepat ir baseins, pie kura noliktas dažas saules gultas. Baseins gan nav kā Malaizijas dzīvojamajos kompleksos — te tas ir zaļš, ar dažiem mošķiem pa vidu, sen nav tīrīts. Vakar redzējām ārzemniekus te peldamies. Tad jau nav indīgs! Stundiņu apstājamies arī te. Garām iet kāds kompleksa darbinieks. Ja vietējais jauki uzrunā, skaidrs, ka vēlas kaut ko pārdot. Šoreiz tiek piedāvāti mākslas darbi, bet no visa atsakāmies. Arī apkopējas staigā riņķī un pēta, kāds tad ir “baltais” peldkostīmā.
Arča atkal sadauza kāju pret kādu ielas vidū atstātu betona kluci. Ja šajās valstīs neskaties zem kājām, pavisam traki var sanākt. Ir arī vietas, kur pat var iekrist!
1664. gada 8. septembrī holandieši ar Pītera Stuivesanta starpniecību veica vienu no visdīvainākajiem nekustamo īpašumu darījumiem vēsturē, kad tie iemainīja Jaunās Amsterdamas salas (tagad Manhetenas salas) pret britu kontrolēto Indonēzijas Runes salu. Šis darījums bija arī nozīmīgs pagrieziena punkts Amerikas vēsturē. Marko Polo bija pirmais eiropietis, kurš apmeklēja Indonēziju. Tas notika 1292. gadā.
156. diena
Sāksim ar to, kā tad noslēdzas mūsu nakts Indonēzijas lidostā.
Lidojums ir pārcelts uz puspieciem, lai gan jau vienos naktī bija jāizlido. Acis līp ciet, un turpat lidostā uz grīdas arī paguļam ar modinātāju blakus, lai nenokavējam lidojumu! Kad mostamies, redzam — cilvēki bariem iet pie kādas kafejnīcas, un arī mūs tas ieinteresē. Varbūt pirms slēgšanas te ir atlaides? Izrādās, aviokompānija sniedz kuponus septiņu eiro vērtībā katram par aizkavējušos lidojumu, un ir dažas lidostas iestādes, kas tos pieņem.
Kāpjam lidmašīnā uz Austrāliju. Lidojums ir divu stundu ilgs, un to noguļam. Mēs esam Austrālijā! Esam sasnieguši vismaz tās robežu! Tās zemi! Mūsu 80. valsts, mūsu sestais kontinents!
Nedaudz sirsniņa ietrīcas, bet droši dodamies uz pasu kontroli. Te ir gan pasu kontrole pie robežsargiem, gan tāda, kur pats var ieskenēt pasi. Tepat ir vēl kāds darbinieks, kas deleģē visus uz attiecīgajām vietām. Kāds indietis tiek nosūtīts pie robežsargiem, bet mums saka — ļoti iespējams, varam paši sevi piereģistrēt. Lieliski! Varbūt izvairīsimies no jautājumiem! Bet, sasnieguši automātiskās reģistrācijas aparātus, atklājam, ka mūsu pases nepieņem. Tātad jāiet pie stingrajiem darbiniekiem.
Stājamies rindā, turot rokā savu lapeli par deklarējamajām lietām un nodomāto palikšanas adresi. Lapelēs jautāts, vai gadījumā ievedam valstī nelegālās lietas, vai ievedam dzīvnieku produktus un vēl visu ko deklarējamu vai pat realitātē neatļautu, un visu esam atzīmējuši ar “jā” — labāk taču tā nekā, ja atklāj mūsu somās krokodila galvu un visādas Indijas smēres, kas izrādītos nelegālas. Ļoti lieli sodi.
Esam pie darbinieka. Tas kārtīgi izpēta mūsu pases un mūsu sejas. Jā, ir īstās pases. Bet tad tas sāk ko atzīmēt uz mūsu lapeles ar deklarējamajām lietām. Mūsu pases tiek nodotas citiem darbiniekiem. Nē, mēs tik vienkārši cauri netiksim. Mums palūdz paiet maliņā. Atliek vien smaidīt — esam jau izrunājuši visus mums iespējamos uzdotos jautājumus.
Tepat gaida vēl kāda sieviete, kam drīz vien pase tiek atnesta. Un tad arī mūsējās tiek pārbaudītas un mums atdotas. Vairs nekādu jautājumu. Sagaidām savu nododamo somu, un tad vēl viena kontrole. Tur tās pašas lapeles vēlreiz tiek pārbaudītas. Mūs nosūta uz speciālu galdu, pie mums pienāk blonda darbiniece, un pārējie, kas iepriekš pārbaudījuši mūsu pases, vēro. Tad sieviete sāk uzdot mums standarta jautājumus.
Kur dodaties, kā pārvietosieties, kāpēc Austrālija, kur esat bijuši līdz šim utt.? Protams, balstiņa nedaudz trīc, bet jau esam izpētījuši, kādas autobusu kompānijas nosaukt, jo neteiksim taču, ka brauksim ar autostopiem! Pieminam, ka mums jau ir izlidošanas biļete un viss cits. To pierādīt neprasa. Smaidām un sakām, ka mums ir ļoti daudz suvenīru, ko deklarēt, un neesam pārliecināti par nevienu, tāpēc visu esam atzīmējuši. Šķiet, darbiniecei patīkam. Īpaši tad, kad sākam krāmēt ārā visu lielo somu. Jā, visa lielā nododamā bagāža ir deklarējama pēc viņu standartiem — jādeklarē visi kosmētiskie līdzekļi, visi koka izstrādājumi, suvenīri, telts un tās aprīkojums. Ir daudz mantu. Ir arī krokodila galva no Vjetnamas. Protams, tur jau pārdevējs neteiks, vai tā ir no izmirstošas krokodilu sugas, bet nekāda uzraksta nav. Tomēr pārsteidzoši, ka sieviete saka — šoreiz rāpuļa galvu mums neatņems, bet nākamajā reizē kas tāds varētu gan gadīties. Lieliski! Savāc vien sandalkoka vēdekļus un gliemežvākus no Indijas un saka, ka visvairāk interesē, kādus gliemežvākus esam salasījuši paši. Bet tieši tagad tos nevaram atrast, un nākas vien teikt, ka tādu nav. Vēlāk gan tos atklājam tajā pašā maisiņā pie krokodila galvas, bet nu viss kārtībā. Vien dažas lietas no mūsu visām prezentētajām tiek aiznestas un drīz vien atnestas atkaļ. Paturēt varam visu! Kas var būt labāks par šo!
Mums tiek novēlēts labs ceļavējš. Sakrāmējam somas, un pārējie darbinieki noskatās. Tie gan nesmaida, bet mēs jau varam smai-dīt — esam tikuši cauri! Pārsteidzoši viegli! Esam Austrālijā!
(Turpmāk vēl.)
Lidosta ir ļoti maziņa, bet te ir internets. Skatāmies kursu Austrālijas lidostā — ļoti neizdevīgs. Te naudiņu nemainīsim. Bankomātu nav, bet, ja jau tiekam uzņemti, noteikti pie tāda tiksim!
Ierodas kaučsērfers Lukass, un tiekam aizvesti uz puiša milzīgo darbnīcu. Viņš ir mūziķis, bundzinieks un nodarbojas arī ar dažādiem mākslas projektiem.
Trakākais, ka te ir tik ļoti sutīgs! Līdz pat maijam šeit ir lietus sezona, kad ir karstākais un sutīgākais laiks, kad visi no Darvinas izbrauc. Jā, tiešām karsti, bet jau Indonēzijā pie šāda karstuma sākām pierast. Protams, viegli nav. Tepat ir visādi mošķi — Lukass atgādina nestaigāt pa zāli, jo te ir gan čūskas, gan zirnekļi, jūrā un upēs ir medūzas, krokodili, tās pašas čūskas un viss cits. Uzzinām par daudziem dzīvniekiem, bet vairāk pastāstīsim, kad tos paši ieraudzīsim. Lukass ir šveicietis, uz Austrāliju pārcēlies ar vecākiem septiņu gadu vecumā.
Runājam daudz, bet par to pastāstīsim pamazām. Pašlaik atkal sēžamies automašīnā un dodamies uz lielveikalu. Darvinas ielas pēc pusgada Āzijā liekas tukšas, pamestas. Vai te maz ir cilvēki? Viss ir patiešām neparasts. Pilsēta un tajā pašā laikā tik daudz džungļu biezokņu, un tik daudz putnu ceļmalās rakņājas smiltīs, lieli, balti papagaiļi lido apkārt. Lielveikals arī ir patukšs, ja salīdzinām to ar iepriekš redzētajiem.
Dodamies atpakaļ pie Lukasa, puisim jādodas darbos, mēs ejam apskatīt pilsētiņu. Pirmais interesantākais, ko ievērojam, ir tumšās ādas krāsas iedzīvotāji. Ejam pa tukšajām, džungļu apņemtajām ielām, un tur pēkšņi no kāda grāvja izlien vairāki tumšādainie un sāk dziedāt dīvainas dziesmas. Uh! Pareizi! Te taču pirmie iedzīvotāji bija aborigēni! Pirms ieradās “baltais” cilvēks ar savu kultūru, šo teritoriju apdzīvoja šie cilvēki, ko nu arī redzam.
Turpinām ceļu. 40 minūšu laikā uzskrienam vien diviem skolēniem, bet pārsvarā visādiem putniem, kas ceļmalās salijušajās peļķēs ko cītīgi meklē. Nokļūstam bezmaksas mākslas muzejā. Te ir vairākas galerijas, kur atspoguļoti visdažādākie jūras un zemes radījumi, kas mīt tieši Ziemeļaustrālijā un arī Darvinā. Te nu saprotam: gandrīz visi zirnekļi mūs var nogalināt, peldēties vispār nekur nevar — medūzas, pēc kuru kodiena trīs minūšu laikā var nomirt, krokodili, haizivis, pat koraļļi te ir indīgi! Jā, zālē nestaigāt, teltī negulēt un vispār — ko mēs te ar stopiem esam sadomājuši darīt!
Te ir vēl kāda interesanta izstāžu zāle par taifūnu. 1974. gadā taifūns Treisija pilnībā iznīcināja pilsētu. Tāpēc arī nevarējām atrast nekādu informāciju par to, ko Darvinā skatīties, jo pilsēta tika uzcelta no jauna. Taifūns Treisija bija spēcīgākais visā Austrālijas vēsturē reģistrētais, un vēja spēks bija 300 km/h. Ir pat kāda tumša telpa, kur ieejot tiek atskaņotas taifūna skaņas, ko kāds tā laikā ierakstījis. Dzirdamais ir metālu triekšanās pret asfaltu ar šo milzīgo spēku.
Ir aborigēnu zāle, kur noskatāmies arī filmiņu par tiem Austrālijas iezemiešiem, kas ir pārliecināti — aborigēniem jāatgriežas atpakaļ pie vecajām tradīcijām un ēšanas ieradumiem, jo “balto” ievestā pārtika vietējos nogalina.
Darvina ir teritoriālā galvaspilsēta Ziemeļu Teritoriju štatā. Te dzīvo nedaudz vairāk kā simt tūkstoš iedzīvotāju. Pilsēta nosaukta Čārlza Darvina vārdā. Darvina ir ļoti svarīga osta tāpēc, ka tā ir vistuvāk Indonēzijai un citām Āzijas valstīm. Šeit atrodas arī nozīmīga Austrālijas militārā bāze. Pat lidosta, kur nolaidāmies, patiesībā ir militārā lidosta. Te atrodas ļoti daudz ASV karavīru, un pat Ziemeļkorejas līderis ir izteicies, ka beidzot viņa raķetes var “aizvilkt” līdz pat Darvinai. Darvinā dzīvo arī daudz iezemiešu — gandrīz 10% no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Tas ir vairāk nekā jebkura cita Austrālijas štata galvaspilsētā.
(Turpmāk vēl.)
