Sava mūža labākos gadus esmu pavadījusi Valmierā, tā teikt, lielpilsētā. Tagad esmu pļaviņiete. Daudzi domā, ka mani sauc Pūce, bet īstenībā mani sauc Mince. Sabozusies esmu tāpēc, ka mani, padzīvojušu kundzi, atveda pie divām izlutinātām lauku meitām, jo, salīdzinot ar maniem apartamentiem, kādos dzīvoju, te ir lauki. Ar savām kaimiņienēm pagaidām uzturu neitrālas attiecības. Ne man no viņām kaut ko vajag, ne viņām no manis. Es pēc dabas esmu lepna un ar kuru katru nedraudzējos. Ja kāds pārāk uzbāžas ar savu draudzību — iepļaukāju.
Draudzīgākas attiecības man ir ar saimnieku, jo viņš man dod ēst. Īpaši man garšo vistas gaļas konservi. Man, starp citu, ļoti nepatīk alus smaka. Reiz saimnieks tā pavairāk bija ieņēmis, kārtīgi viņam sadevu. Tagad viņš baidās no alus. Viennakt izgāju paskatīties, ko ēd tās divas lutekles. Izrādās, viņas nesaprot, kas ir laba manta.
Nesen ciemos bija atbraukuši mani bijušie saimnieki. Domāja, ka metīšos viņu apkampienos. Nekā nebija! Es viņiem rokās nedevos.
Svētdien ir mūsu svētku diena. Ceru, ka man kāds piezvanīs, jo man ļoti patīk, kad zvana telefons. Es vienmēr tad ielecu saimniekam klēpī un ieklausos sarunās. ◆
