Aizkraukles novada pašvaldība ir viena no četrām Zemgalē, kas saņēmusi 10 000 eiro lielu atbalstu projekta īstenošanai, kas vērsts uz reemigrācijas sekmēšanu novadā.
Līdz maijam Aizkrauklē norisinās bezmaksas atbalsta apmācības reemigrantiem. Sabiedrībā valda nevienprātība un aizspriedumi par līdzekļu piešķiršanu tik nelielas sabiedrības grupas atbalstam. Adaptācijas procesam nepieciešams laiks, reālā situācija ir visai sarežģīta. Projekts valstiskā līmenī uz papīra izskatās jauki, bet dzīvē reemigrantiem jāsaskaras ar aizspriedumiem, nezināšanu un ierobežojumiem.
Ar forumu ir par maz
Projekta koordinatore Aizkrauklē ir Baiba Kellere. Viņa stāsta, ka sākumā apzināja reemigrantus un izveidoja optimālas grupas līdz pieciem cilvēkiem katrā. Reemigrantiem notiek latviešu valodas apmācības un atbalsta nodarbības veiksmīgai adaptācijai. “Sākumā biju skeptiska, tagad saprotu, ka projekts ir nepieciešams. Latviešu valodas apmācība, īpaši gadījumā, ja uz šejieni atbraucis Latvijas pilsoņa dzīvesbiedrs, kurš ir ārzemnieks un vēlas šeit iedzīvoties, ir ļoti lietderīga,” saka Baiba. Atbalsta grupās reemigranti satiekas savā starpā, pārrunā aktualitātes.
No 3. līdz 4. aprīlim Aizkrauklē norisināsies Pārnovadu uzņēmēju dienas. Tās pulcēs uzņēmējus, nevalstiskā sektora un pašvaldību pārstāvjus, kā arī aktīvākos apkārtnes novadu iedzīvotājus un viesus no galvaspilsētas, lai runātu par šim reģionam aktuāliem jautājumiem. Šoreiz diskusijas fokusā būs novadu attīstība un sniegtās iespējas kvalitatīvai dzīvei šeit dzīvojošajiem, kā arī no Latvijas aizbraukušajiem novadniekiem. Taču ar forumu un diskusiju vien ir par maz.
Apzina vājos punktus
“Sabiedrības domas lēnām mainās, atbraucējus nepieciešams atbalstīt. Latvija ir attīstījusies, uzlabojusies infrastruktūra, atbalsts uzņēmējdarbībai, kā arī citi svarīgi faktori, kas rosina emigrantus domāt par atgriešanos dzimtenē,” stāsta Baiba Kellere. Vēl ir brīvas vietas apmācībām tautiešiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri atgriezušies Latvijā pēc ilgākas prombūtnes ārzemēs. Pieteikties šīm un atbalsta nodarbībām var, sazinoties ar projekta vadītāju.
Atbalsta nodarbības veiksmīgākai adaptācijai vada Agita Reisa-Nielsena. Viņa labi izprot dažādas atbraucēju problēmas un pēc personīgās pieredzes zina, kā ir atgriezties dzimtenē pēc vairāku gadu prombūtnes. Agita septiņus gadus dzīvoja Amerikā.
“Staburags” piedalījās vienā no projekta nodarbībām, kuras laikā pieredzē dalījās četri reemigranti, kas pirms tam dzīvoja Amerikā, Īrijā un Skotijā. Viens pāris Latvijā atgriezās vien nedaudz vairāk kā pirms mēneša, problēmas sagādāja dažu formalitāšu sakārtošana, kā arī ierobežojumi jaunu iemaņu apguvē. Ja plānus īstenot neizdosies, ģimenei var nākties atkal doties prom.
Agita Reisa-Nielsena savas vadītās nodarbības raksturo kā informatīvu atbalstu, kas palīdz apzināt būtiskās problēmas un veicina reemigrantu saliedētību. “Šī ir iespēja satikties reemigrantiem un izcelt “pelēkās zonas” aktualitātes, ko mēs neredzam. Viņu pieredze palīdzēs nākamajiem reemigrantiem. Balstoties uz atbraucēju pieredzi un informācijas apmaiņu, mēs varam apzināt vājos punktus, norādīt uz tiem, lai nākamie, kas atgriežas, zina, ar ko nāksies saskarties. Pirmie reemigranti “uzkāpa uz mīnas”, vai doties uz priekšu vai atpakaļ, ir katra paša lēmums,” saka Agita Reisa- Nielsena. Viņa cer, ka problēmas, kas atklājas laika gaitā, nav apzināti radītas, bet ir sistēmas nepilnības, kas nākotnē varētu tikt labotas.
Pie valsts eksāmena nelaiž pusgadu
Jaunjelgavietis, kurš uz ārzemēm devās pirms nepilniem 20 gadiem, pirms pusotra mēneša atgriezās dzimtenē. Vīrietim bija skaidrs plāns, ko iesākt tālāk. Viņš vēlējās mācīties kravas automašīnas vadītāju kursos, lai atrastu darbu, kas patīk, un spētu uzturēt ģimeni. Kursos mācīties var, bet pie valsts eksāmena reemigrantu pielaiž tikai pēc pusgada, kopš viņš ir deklarējies Latvijā. “Kursus var pabeigt divos mēnešos, tad četri jāgaida, līdz mani pielaiž pie valsts eksāmena. Tik ilgs gaidīšanas laiks var pilnībā izjaukt plānu tikt pie kravas mašīnas vadītāja apliecības. Kā izdzīvot šo laika posmu, pusgada laikā visi uzkrājumi tiks “noēsti”, un būšu spiests atkal braukt prom, lai nopelnītu iztiku, par ko uzturēt ģimeni,” stāstīja vīrietis. Arī citai reemigrantei problēmas sagādāja noteiktais pusgada termiņš, šajā laikā nevarēja sākt kursus vai iegūt bezdarbnieka statusu.
Lai gan valstiskā līmenī dzirdam par atbalstu atbraucējiem, tostarp par pieejamām vietām pirmsskolas izglītības iestādē, realitātē nākas saskarties ar grūtībām. Tā notika ar kādu pāri. Viņi saņēma apstiprinājumu, ka bērns uzņemts vietējā dārziņā. Aizejot uz izglītības iestādi, izrādījās, ka noticis pārpratums un bērns nav uzņemts. Vecākiem ieteica nākt septembrī vai vērsties pagasta pārvaldē. Viņi tā arī darīja, un pārvaldes vadītāja līdz nākamās dienas rītam bija apzinājusi attiecīgās iestādes, un vecāki saņēma ziņu, ka notikusi kļūda un bērns dārziņā tomēr ir uzņemts.
Sievietei, kura atgriezās dzimtenē no Amerikas, lai atgūtu braukšanas atļauju Latvijā, vajadzēja pierādīt, ka viņa neplāno vēlreiz doties prom. Kā anekdoti viņa stāsta par prasību rakstīt eseju. “Man vajadzēja rakstīt eseju ar pamatojumiem, ka esmu atbraukusi, lai paliktu. Tajā pašā laikā bez transportlīdzekļa es nevaru pārvietoties un sākt darba meklējumus,” pieredzē dalījās sieviete. Reemigrantiem nereti sākumā rodas iespaids, ka viņi ir svešie savā valstī, ka “gaidām ar atplestām rokām” Latvijā ir tikai tukši vārdi. Tajā pašā laikā viņi ir daļa no pūļa, kad runa ir par darba meklējumiem. Reemigranti konkurē ar pārējiem tautiešiem, valodu prasmes mūsdienās vairs nav nekas īpašs, ar ko papildināt savu CV.
Izskanēja priekšlikums radīt reemigrantu kartes, kas ļautu apiet likumus, kas ierobežo iedzīvošanās procesu. Pusgada “aizlieguma periods” atbraukušajiem šķiet nepamatots.
Tas tikai kavē un apgrūtina iedzīvošanos.
Mājaslapā www.paps.lv (PAPS ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un plānošanas reģionu īstenotais projekts) reemigranti var dot par sevi ziņu, saņemt darba piedāvājumu un atgriezties Latvijā. Pieteikuma aizpildīšana gan negarantē darba vietu, tāpat kā jebkurai vakancei pretendenti tiek izvērtēti.
Attieksme
un nezināšana
Saskaroties ar reemigrācijas projektu pirmo reizi, ir vēl daudz nezināmā. Cilvēku attieksme un reizēm arī darbinieka nezināšana reemigrantiem var sagādāt lielas galvassāpes un raizes. Speciālisti, kas tiešā veidā saskaras ar reemigrantiem, ne vienmēr zina atbildes uz viņus interesējošiem jautājumiem. Sieviete stāstīja, kā vienotajā klientu apkalpošanas centrā saņēma nelaipnu, pie tam neprecīzu informāciju. “Vēlējos noskaidrot, kā deklarēt bērna dzīvesvietu. Aizkraukles klientu apkalpošanas centrā viena darbiniece apkalpoja klientu, otra bija brīva un neko nedarīja. Piegāju apvaicāties. Pajautāju, kas nepieciešams. Atbilde bija — jāsēž un jāgaida numuriņš. Otra sieviete atbildēja, ka nepieciešama zemesgrāmata. Vai tiešām ir grūti pieklājīgi atbildēt? Un izrādījās, ka informācija par zemesgrāmatu nebija precīza.” Deklarēšanās sagādājusi grūtības arī citiem tautiešiem. Vēršoties pēc palīdzības, konsultante lika izmantot portālu Latvija.lv, kurā, lieki piebilst, sieviete neorientējās. Reizēm darbību veikšana nav nemaz sarežģīta, bet attieksme, kādā tiek doti norādījumi, varētu būt pozitīvāka.
Stereotipi apgrūtina iedzīvošanos
Reemigrantiem bieži nākas sastapties ar tā sauktajiem stereotipiem. Sieviete, kas dzīvoja Īrijā, stāstīja, ka, atgriežoties Latvijā, dzirdēja piezīmes, ka, redz, viņai naudas netrūkstot, lai tik iet un dara, ka viņai palīdzība jau nu neesot nepieciešama. “Man paveicās, ka bija ģimene, tuvi draugi un dzīvesvieta Latvijā. Ja tā visa nebūtu, sākums būtu bijis ļoti grūts,” stāstīja sieviete. Jā, atalgojums Īrijā bija lielāks nekā Latvijā, tomēr jāņem vērā izmaksas, īre un citi pakalpojumi, kas ir dārgāki nekā šeit.
Cik laika reemigrantam nepieciešams, lai iedzīvotos Latvijā, ir ļoti subjektīvi. Atbalsta nodarbību apmeklētāji secināja, ka tam nepieciešams gads līdz divi.
Iemesli atgriezties dzimtenē katram ir savi. Ilgas pēc mājām, asinsbalss un bērni, kurus viņi vēlas audzināt dzimtenē, ir populārākās kopīgās iezīmes.
“Skotijā pilsēta, kurā dzīvojām, bija ļoti depresīva. Laikapstākļi un mājas — viss pelēks. Es no visa spēka centīšos palikt Latvijā. Tagad man ir 43 gadi, 16 gadus esmu bijis tālienē. Neskatoties uz grūtībām, vēlos šeit palikt. Bet, ja tomēr apstākļi spiedīs, tad došos peļņā uz Norvēģiju,” teica Jānis.
Iedzīvošanās periods būtu vieglāks, ja nenāktos atbildēt uz dīvainiem jautājumiem par to, kādēļ reemigranti atgriezušies. Jautājumi — kāpēc atgriezies, ko tu atbrauci darīt, vai esi pie pilna prāta no ASV braukt uz Latviju? — rada plaisu. No vienas puses, valda nostāja par dzimtenes svētumu, ka katrs savās mājās ir gaidīts, no otras puses, prasa paskaidrot, kādēļ tomēr nolēma atgriezties.
Lai kāda debesmanna būtu citās valstīs, ne par kādu naudu nevar nopirkt tās vērtības, kas svarīgas latviešu reemigrantiem. Savrupība, burkšķēšana un citas nācijai raksturīgās iezīmes, par kurām reizēm mēs nepriecājamies, bet tās tomēr ir tik tuvas un pazīstamas. Un zāle otrpus žogam nebūt nav zaļāka, par to pārliecināti visi tautieši, kas atgriezušies dzimtenē.
Ārzemēs dzīvojošie latvieši, kas nolēma atgriezties dzimtenē, par reemigrācijas atbalsta pasākumiem neko daudz nezināja. Lēmums atgriezties ir personīgs, un padziļināta informācija pārsvarā netiek meklēta. Sieviete, kas dzimtenē atgriezās no ASV, teica, ka būtu labi, ja, kārtojot formalitātes, reemigrantiem vienuviet tiktu izsniegta visa nepieciešamā informācija, kādi dokumenti kurās iestādēs jāaizpilda. ◆
