Lai gan Skrīveru dienas aprūpes centra vadītājas amatā man rit pirmais pusgads, esmu jau iestrādājusies. Pagājusī nedēļa, kā jau visas, aizritēja saspringtā darbā, vienīgā atšķirība, ka nebija neviena papildu pasākuma. Taču tas nenozīmē, ka centrā valdīja klusums. Ritēja iknedēļas nodarbības, kuras, kā parasti, apmeklēja Skrīveru seniora klubiņa un invalīdu atbalsta grupas “Mežrozīte” dalībnieces. Pa šiem mēnešiem esmu ar viņām ļoti saradusi un izveidojies labs kontakts — visas ir ļoti sirsnīgas, jaukas, cienījamas dāmas, tāds ir arī mans darbinieku kolektīvs un pasniedzēji, kuri vada nodarbības. Pirmdienās mums notiek rokdarbu radošās nodarbības, otrdienās centra apmeklētāji mācās zīmēšanu un gleznošanu, bet ceturtdienās ir keramikas pulciņš. Nebeidzu vien apbrīnot, cik skaisti un neparasti darbi rodas šajās nodarbībās! Skrīveru novada iedzīvotāji tās var apmeklēt bez maksas. Trīs reizes nedēļā centrā fizioterapeits vada vingrošanas nodarbības. Tajās var piedalīties tie klienti, kuriem ir ģimenes ārsta atļauja. Tā kā esmu centra vadītāja, man viss jāzina no A līdz Z. Ar saviem palīgiem pagājušajā nedēļā apskatījām arī centra teritoriju un nolēmām, ka vajadzīga pamatīga talka, kurā aicināsim iesaistīties novada iedzīvotājus. Bija jāveic arī organizatoriskie darbi pankūku pasākumam, kurš pie mums notiks otrdien (šodien — I. S.), kā arī jārisina saimnieciskas problēmas.
Darbiem pa vidu sekoju līdzi arī notikumiem Latvijā un pasaulē. Beidzot gandrīz vai punktu var pielikt Misānes lietai. Dānijas tiesa ceturtdien apstiprināja Dānijas ģenerālprokurora lēmumu atcelt viņas izdošanu Dienvidāfrikas Republikai un atzina, ka Misāne jāizdod Latvijai. Šajā lietā ir daudz neskaidrību, un grūti pateikt, kur sākās vienaldzība, kur normatīvo aktu un likumu nesakārtotība. Šis gadījums parādīja, ko nozīmē sabiedrības atbalsts. Tātad mēs varam iestāties par labām lietām. No malas skatoties, tas bija vien tāds ģimenisks strīds, kas tika pacelts starpvalstu līmenī. Es tikai domāju, kas Misāne par juristi, ka varēja tik bezatbildīgi rīkoties — atbēgusi uz Latviju ar bērnu, pēc tam vēl doties braucienā uz Mozambiku un kārtot darba lietas. Viņa aizbildinās, ka nezinājusi, ka ir starptautiskā meklēšanā. Vai tad viņa domāja, ka Interpols viņai uz mājām sūtīs paziņojumu? Domāju, ka Misānes piemērs liks padomāt arī citām sievietēm, kuras dibinājušas ģimenes ar ārzemniekiem, ka viss nav mērāms ar vienu mērauklu.
Misānes epopeja gan nobāl uz lielveikala “Maxima” traģēdijas fona. Pērn novembrī apritēja seši gadi, kopš Zolitūdē, sabrūkot lielveikalam “Maxima”, dzīvību zaudēja 54 cilvēki, bet vairāki desmiti guva smagus ievainojumus. Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa otrdien nolasīja spriedumu šīs traģēdijas krimināllietā, būvinženierim Ivaram Sergetam piespriežot sešu gadu cietumsodu. Būveksperti secināja, ka traģēdija notika, jo bija nepareizi aprēķinātas jumta konstrukciju slodzes, tādēļ tas iegruva. Prokuratūra deviņām personām apsūdzības uzrādīja par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, nonāvēšanu aiz neuzmanības un darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu. Šajā procesā kopumā notikušas 198 tiesas sēdes, bet uz apsūdzēto sola sēdušies deviņi cilvēki. Policija un prokuratūra pirmstiesas izmeklēšanu veica aptuveni divus gadus, savukārt tiesas process ildzis trīs gadus un 11 mēnešus. Un kāds ir rezultāts? Izrādās, vainīgs ir tikai viens cilvēks. Visi pārējie ir attaisnoti. Kaut mani tuvinieki necieta šajā traģēdijā, taču tiesas spriedums šajā krimināllietā mani šokēja. Tāpat kā lielu sabiedrības daļu. Nevarēju visu nedēļu atgūties. Kā lai tic taisnīgumam? Zūd ticība tiesu varai. Pēc sodu nolasīšanas vairāki cietušie “nobalsoja ar kājām” — demonstratīvi pameta tiesas zāli. Tas bija viņu protests tiesas lēmumam.
Lasīju, ka Valsts policijas (VP) priekšnieka pienākumu izpildītājs, Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins noliedz, ka likumsargi veikuši nekvalitatīvu izmeklēšanu Zolitūdes traģēdijas krimināllietā. Negribētu gan piekrist. Tiesa būtībā jau nav vainīga, ka šāds iznākums, jo tā taču tieši balstījās uz izmeklējumiem, ko veica prokuratūra. Par šo sešu gadu darbu tai ir liekams divnieks. Nevar taču būt, ka tik lielā traģēdijā vainojams tikai viens cilvēks! Man tiešām interesē, kāds būs publiskotais pilnais spriedums.
Savulaik es strādāju Vācijā, tāpēc ziņām no turienes allaž pievēršu papildu uzmanību. Ļoti nepatīkami bija lasīt informāciju, ka netālu no tās vietas, kur savulaik strādāju, pagājušās nedēļas vidū notikušas divas apšaudes, kurās nogalināti astoņi cilvēki un ievainoti pieci. Man Vācijā pavadītais laiks atmiņā palicis ar mierīgiem, smaidīgiem cilvēkiem, pat likās neiespējami, ka tā ir noticis. Dažkārt grūti pieņemt, ka pasaule tik ļoti mainās, un globalizācija jau nenozīmē tikai tirdzniecības paplašināšanos, tā diemžēl ir arī vārti uz konfliktiem un nestabilitāti. Dažkārt mēs nemaz nenovērtējam, cik liela ir laime dzīvot mierīgā valstī.
Aizvadītajā nedēļā vairāk nekā 200 Baltijas zemnieku protestēja pret negodīgu Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politiku un nevienlīdzīgiem tiešmaksājumiem. Tas ir labi, ka lauksaimnieki cīnās par lielāku budžetu, bet, manuprāt, mums vajadzētu likt lielāku akcentu uz izglītību un veselības aprūpi.
Vēl arvien katru dienu lasāmas jaunas ziņas par koronavīrusa “uzvaras gājienu”. Līdz vakardienai upuru skaits Ķīnā bija pieaudzis līdz 2592, infekcijas gadījumu skaits pārsniedzis 76 000. Koronavīruss sasniedzis vairāk nekā 25 valstis un rada pieaugošas bažas saistībā ar jaunām uzliesmojuma vietām Eiropā, Tuvajos Austrumos un Āzijā. Itālijā apstiprināts trešais nāves gadījums, bet Irānā — astotais. Kamēr tas mūs nav skāris, grūti saprast, kā uz to reaģēt. Tas ir skaidrs, personīgā higiēna ir jāievēro. Protams, uz Ķīnas pusi es pat par velti nebrauktu.
Nedēļas nogalē atslēdzos no visām sliktajām ziņām un centos uzkrāt enerģiju jaunajai darba nedēļai. Tam vislabākais ir pastaigas Kokneses parkā. Gaisā jau jaušama pavasara elpa, un tas īpaši uzlādē.
