Iesaka Imants Kaziļuns, laikraksta “Staburags” reportieris
Vilšanās — tā varētu teikt par Nacionālā teātra izrādi “Mežainis”, kuru nesen noskatījos teātra jaunajā zālē. Lieliska izrāde un spēcīgi nospēlēta. Kāpēc vilšanās? Izrādes saturs ir stāsts par cerību nepiepildīšanos, par vienas vienīgās dzīves izniekošanu, par gaidītā varoņa neeksistenci. Izrādes aprakstā teātra mājaslapā lasītais mani vedināja domāt, ka trīs stundu garā darbība uz skatuves parādīs varonīgu vīru vai dīvaini, viņa bunkuru mežā, skaudros apstākļus, kādos viņš pavadīja piecdesmit savas dzīves gadus. Uz skatuves nenotika nekas tamlīdzīgs. Jānis mežā mita neilgu laiku un dzīves lielāko daļu sēdēja uz māsas kakla. Savukārt viņa, brāli žēlodama, tā arī neko citu dzīvē nesāka, vien rūpējās, lai brālītis būtu paēdis, naktī izguldīts, lai par viņu neviens neko nezinātu. Dienā Jānis devās mežā, naktī nāca mājās. Dzīve pagāja, slēpjoties no visa un visiem. Tomēr radās leģenda par vīru, kurš mežā iegājis 1944. gadā un iznācis no tā 1995. gadā. Par pamatu lugai ņemts reāls vīrs Latgalē — Jānis Pīnums — un viņa dzīvesstāsts.
Deviņdesmitajos gados, kad Latviju atstāja pēdējais krievu armijas kareivis, Jānis devās uz policiju, beidzot saņēma pasi un pasaule uzzināja viņa stāstu — pareizāk sakot, stāsta vienu pusi. To, kurā Jānis ir varonis, izdzīvotājs, protestētājs pret padomju iekārtu. Tādu Jāni vēlas ieveidot masu mediji, sabiedrības daļa, kas nezina patiesību. To, ka Jānis patiesībā bijis parazīts, dzīvojis uz māsas kakla, neņēmis vērā radu rosinājumus nākt laukā no meža un sākt normālu dzīvi, mūža nogalē atzīst arī viņš pats.
Lieliskais aktieru kolektīvs izrādes laikā iejūtas daudzās, brīžiem radikāli pretēju raksturu lomās, un apbrīnoju viņu plastiku, meistarību jaunu ainu aizsākt burtiski vienā acumirklī. To pašu var teikt par lakonisko skatuves iekārtojumu, dekorācijām, kas viegli pārtop no istabas par mežu un atpakaļ.
Man patīk izrādes, kas liek domāt, uzdot sev nebeidzamus jautājumus, un “Mežainis” ir tāda. Arī mēs katrs varam savu dzīvi salīdzināt ar Jāņa, un nav tāpēc jādzīvo kā vientuļniekam mežā. Arī sabiedrībā cilvēki nereti ieciklējas, piekopj vienu un to pašu ciklu, pat nejautājot sev — kāpēc, kas tālāk? Arī neredzot to, ka šādas rīcības dēļ apkārtējie nereti cieš, bet, būdami iejūtīgi, nespēj pārraut šo bezgalīgi bezjēdzīgo eksistenci.
Nākamreiz “Mežaini” varēs skatīt 25. martā. ◆
