Staburaga saieta nama izstāžu zālē apskatāma sērenietes Ingas Marševskas rokdarbu izstāde, bet bibliotēkā — ežu kolekcija. Tā krāta apmēram trīsdesmit piecus gadus, un tālākais ezis atceļojis no Parīzes.
Sērenietes Ingas Marševskas abas izstādes Staburagā atklāja pagājušās nedēļas nogalē, un tā reizē bija tikšanās ar rokdarbnieci.
Pēc profesijas Inga ir grāmatvede, taču šajā profesijā nestrādā. Savukārt adīšana, tamborēšana un dažādu lietu darināšana ir sirdsdarbs, bez kuriem savu ikdienu viņa nevar iedomāties.
Rokdarbiem Inga pievērsusies pirms daudziem gadiem. Viņa atklāj, ka šajā laikā ir četras lietas, kuras viņu ļoti aizrāvušas — vispirms eņģeļu tamborēšana, tad sekojis kreļļu darināšanas periods, pēc tam — mauču jeb pērļotu uzroču adīšana, bet tagad viņas rokām top pītas tautiskās jostas. Tās jau bijušas apskatāmas Sērenē, Jaunjelgavā un Secē, bet tagad koša un plaša Ingas rokdarbu izstāde aplūkojama Staburaga pagasta izstāžu zālē.
Rokdarbniece stāsta, ka ar saviem darinājumiem vispirms apdāvina radus un draugus. Savulaik, kad modē bijušas aptamborētas kaklarotas, daudzas krelles tapušas kā dāvanas savējiem. Tagad tikai dažas, kas saglabājušās pašas krājumos, apskatāmas izstādē. Te ir zeķes un čībiņas zīdaiņiem, pirkstiņlellītes, tamborētas segas, spilveni un plecu lakati, pašas rokām darināts sarafāns. Autore smej: tas ir vecmāmiņas sarafāns, jo tapis laikā, kad viņa kļuvusi par vecmāmiņu. Ir arī krāšņs mētelis ar uzfilcētiem rakstiem, kas tapis, rokdarbu prasmi papildinot pie Baibas Vaivares Skrīveros. “Reizēm mēteli uzvelku un ar to nepalieku nepamanīta,” nosaka viņa.
Daudz prasmju un zinību rokdarbu jomā Inga guvusi Aizkraukles tautskolā, kur mācījusies zīda apgleznošanu, dekupāžu, filcēšanu un papildinājusi zināšanas adīšanā.
Īpašs stāsts Ingai ir par mauču adīšanu. Inga prot siltajos uzročos ieadīt cilvēka dzimšanas datumu — pēc kādā žurnālā atrasta parauga, iekrāsojot lauciņus, katram cilvēkam top savs īpašs raksts, kas ir kā spēka zīme tam, kas maučus valkā. Esot uzadīti jau ap pussimt šādu pērļotu uzroču. Kā top mauči? Inga atklāj: uz diega saver pērlītes apmēram trīs metru garumā, un darbs esot vienkāršs — saber pērlītes bļodiņā, aši ar adatiņu saver, pēc tam “dzen” uz priekšu, lai ieadītu uzrocī.
Tagad Ingas aktualitāte ir krāšņu jostu pīšana. Šo prasmi viņa iemācījusies no folkloras kopas “Lauce” vadītājas Ivetas Ieviņas. “Saslimu!” saka Inga. “Drīz tapa viena josta pēc otras — vēl neesmu vienu pabeigusi, kad galvā ir ideja nākamajai.” Jostu ir daudz, dažādos krāsu salikumos, un interesenti tās var arī iegādāties.
Savukārt Staburaga bibliotēkā apmeklētājus iepriecina vēl kāda izstāde — Ingas ežu kolekcija. Sēreniete atklāj, ka ežus sākusi kolekcionēt pirms vairāk nekā 30 gadiem, un tas sācies gluži kā joks saistībā ar vīra iesauku “Ezis”. “Tolaik bērni bija mazi, un daudzi eži kolekcijā ir vēl no padomju laikiem,” stāsta Inga. “Ieraugu un nopērku, kādu ezi uzdāvina, un tā kolekcija pamazām izaugusi”. Viņas meitai tagad ir 35 gadi, un ežu tālākais kolekcijas eksemplārs atceļojis no Parīzes, kad abas ar meitu tur bijušas.
Abas Ingas Marševskas izstādes Staburagā būs skatāmas līdz 1. aprīlim
Izstādes atklāšanā sveicienus skatītājiem bija sagādājis arī Staburaga amatierteātris “Pirmā prognoze” (režisore Diāna Rutkēviča) un Seces amatierteātris “Dūdenīši” (Astrīda Mencendorfa), izrādot jautrus skečus. ◆
