Jaunjelgaviete Ruta Budēvica vakar atzīmēja 90. dzimšanas dienu. Viss darba mūžs aizvadīts skolā — gandrīz pusgadsimtu jubilāre bija sākumklašu skolotāja. Ilgajos darba gados zināšanas dotas simtiem audzēkņu, daudzi vēl palikuši skolotājas atmiņā. Daži pat sekojuši pirmās audzinātājas pēdās un savu dzīvi izvēlējušies saistīt ar pedagoģiju.
Pirmā un vienīgā
darbavieta
Ruta Budēvica ir skolotāja ar vairāk nekā 44 gadu stāžu. Jubilāre dzimusi četru bērnu ģimenē bijušā Madonas apriņķa Odzienas pagastā. Vecāki bija zemnieki. Pēc pamatskolas beigšanas Ruta mācības turpināja Pļaviņu vidusskolā. “Līdzekļu nebija, lai ietu tālāk mācīties. Tolaik Jēkabpilī atvēra pedagoģisko klasi, kurā gatavoja 1. līdz 4. klases skolotājas. Izlēmu par labu skolotājas profesijai. Pirmā darbavieta, kur mani nozīmēja, bija Jaunjelgavā. Tas bija 1951. gads. Pirmā un vienīgā darbavieta,” stāsta jubilāre. Absolvējot Jēkabpils pedagoģisko klasi, Rutai izmaksāja 4000 rubļu, lai jaunā skolotāja var iekārtoties. Viņa nopirka galdiņu un guļamo, varēja jau vēl tērēties, bet vajadzēja pataupīt īres maksai un pārtikai. No mājām līdzi īsti nebija, ko ņemt, privātmājā īrēja dzīvokli un sāka patstāvīgu dzīvi. Pirmā alga, ko Ruta saņēma kā skolotāja, bija 38 rubļi. Liela bagātība nebija, bet ar to pietika ilgam laikam, varēja gan apģērbu, gan pārtiku nopirkt. Tolaik skola Jaunjelgavā bija sadalīta četrās ēkās. Tur, kur pašlaik ir novada dome, bija galvenā skolas ēka. Tajā strādāja arī Ruta. Klases bija lielas — 40 bērnu. “Grūti gāja, lai gan mūs Jēkabpilī ļoti labi sagatavoja, katru nedēļu gājām uz atklātajām stundām. Labam skolotājam jāspēj izveidot kontaktu ar bērniem. Skolotājam bērni jāmīl. Lai gan reizēm klājās grūti, skolotājas darbs man patika. Vislielākās grūtības sagādāja bērnu skaits klasēs, un ne jau visi biji paklausīgi. Bet arī viņus vajadzēja mācīt, dažus joprojām atceros. Piemēram, aktieris Jānis Skanis. Bija arī daudz labu skolēnu, atceros savu audzēkni Juri Vectirānu,” stāsta Ruta.
Stāsta Staļina
biogrāfiju
Sākumskolas skolotājs ir universāls pedagogs. Arī jubilāre bērniem mācīja dažādus priekšmetus — Rutai patika mācīt latviešu valodu un matemātiku, mācīja arī dabas mācību, zīmēšanu, rokdarbus, krievu valodu un vadīja fizkultūras nodarbības. “Klase tolaik bija jāiekārto tā, lai obligāti būtu kāds Leonīda Brežņeva citāts. Noformējums bija īstā padomju garā. Ziemassvētkus tolaik nedrīkstēja svinēt, mājās mēs gan to darījām, un reiz pie mums ciemos ieradās partijas komitejas pirmā sekretāra māte. Viņas dēls gan bija sirsnīgs, viņš mūs stipri aizstāvēja,” stāsta jubilāre.
Bija laiks, kad reizi nedēļā Rutai vajadzēja braukt uz Sēreni vadīt politnodarbības. No Jaunjelgavas brauca divas skolotājas. Kolēģe mācīja dejas, Ruta — stāstīja Josifa Staļina biogrāfiju. Reizēm naktīs vajadzēja dežurēt komjaunatnes komitejā, kas agrāk bija pašreizējā kultūras nama ēkas otrajā stāvā. Naktī dežūra, pa dienu darbs skolā. “Skolā bija skolotāju tautas deju kolektīvs. Mans deju partneris bija matemātikas skolotājs. Braucām dejot uz Birzgali, Sēreni un citviet. Ļoti sabiedriska gan nebiju, vairāk darbojos skolā,” stāsta Ruta.
Pāri Daugavai
uz Skrīveriem
Jaunā skolotāja Ruta Paula (jaunībā) vīru Arvīdu Valdi Jāni Budēvicu satika Jaunjelgavā. Viņš strādāja par mežkopi, dzimtās mājas bija Lazdonas pusē, kur bija liela saimniecība. Audzis trīs bērnu ģimenē, vēlāk pārcēlušies uz Jaunjelgavu. “Arvīda māsasmeita mācījās manā audzināmajā klasē. Skolotājam vajadzēja apmeklēt katru bērnu mājās, tā arī iepazinos ar viņu. Kopā gājām uz ballēm. Ziemā mums patika slēpot ar slēpēm. Mēdzām sapulcēties pie Daugavas un ar slēpēm doties upei pāri uz Skrīveru parku. Gājām pāri arī tad, kad Daugavā bija ledus kalni. Vēlāk piedzīvojām plūdus, kad ūdens pārņēma Jelgavas ielu. Laivā braucām uz skolu. Tad no Rīgas ieradās amfībijas, kas pārvietojās gan pa ūdeni, gan sauszemi. Daudz kas ir bijis, daudz kas pieredzēts, tāpat daudz kas no atmiņas jau pagaisis,” stāsta jubilāre. Rutas vīrs pirms vairāk nekā trijiem gadu desmitiem aizgāja mūžībā. Izaudzināta meita, ir četri mazbērni un četri mazmazbērni. Jubilāre pieradusi būt viena mājās, ik pa laikam pie viņas ciemos ierodas mazbērni un mazmazbērni, Rutai paveicies arī ar draudzenēm un bijušajiem kolēģiem. Viens pie otra ciemojas un kavējas sarunās.
Rutai bija divi brāļi un māsa. Vienu brāli iesauca leģionā, viņš pazuda bez vēsts. Mūžībā jau ir māsa, pirms pāris gadiem pēdējā gaidā pavadīja jaunāko brāli. No ģimenes palikusi viena. Arī Rutas tēvs varēja lepoties ar garu mūžu, viņš nodzīvoja vairāk nekā 90 gadu. Tēva mantotais uzvārds padomju gados ticis “pielabots”. “Mani izsauca uz miliciju. Prasīja par uzvārdu, kāpēc Pauls? Atbildēju, kā es varu zināt, kāpēc man tāds uzvārds? Vecākus un uzvārdu bērni taču neizvēlas. Teica, ja vajadzēs, vēlreiz izsauks, bet neizsauca. Taču pārtaisīja par Paulis, laikam Pauls izklausījās vāciski,” atceras jaunjelgaviete.
Rutas kundze sevi dēvē par mājās sēdētāju, agrāk biežāk apmeklēja pasākumus. Četrās sienās gan kundze nesēž, aiziet uz aptieku, pastu un “Radu” tirgu. “Es jau nekā, bet amata māsas — draudzenes — neliek mieru. Sapulcēsimies un pasēdēsim,” jubilejas priekšvakarā teica Rutas kundze. ◆
