Iesaka Līga Sudare, LU maģistra studiju programmas “Literatūrzinātne” 2. kursa studente
10. februārī jau 92. reizi tika pasniegtas ASV kinoakadēmijas balvas, kur par zeltītajiem “Oskariem” 24 kategorijās cīnījās aizvadītā gada spožākās filmas un to veidotāji.
Jau daudzus gadus vairs neuzskatu mazo zelta vīriņu “Oskaru” par kvalitātes zīmi labam kino, jo Holivudas vienveidīgie grāvēji kādā brīdī vienkārši apnīk. Taču, jāsaka godīgi, katru gadu vistīrākā ziņkārība mani mudina tomēr noskatīties nominētās filmas, vienmēr cerot uz pārsteigumiem vai vismaz uz kaut ko kritizēšanas vērtu. Šī gada “Oskara” nominācijas pavisam noteikti sniedza kā vienu, tā otru.
Šogad kategorijā “Labākā filma” bija nominētas deviņas filmas, no kurām man pagaidām ir bijusi tā laime noskatīties sešas — “Reiz Holivudā”, “Džokers”, “Laulības stāsts”, “1917”, “Īrs” un “Parazīts”.
Es jau saprotu, ka pie “Oskaru” dalīšanas mani neviens klāt nelaistu, taču, ja man būtu jāvērtē šīs filmas, lai piešķirtu, piemēram, “Zelta Līgas”, jāsāk ar to, ka es šīs redzētās filmas izkārtotu topā, sākot ar to, kas atstājusi uz mani vismazāko iespaidu, līdz tai, kas ir mana favorīte.
6. vieta — “1917” (režisors Sems Mendess). Pēc filmas noskatīšanās, no vienas puses, biju ļoti vīlusies, bet, no otras puses, it kā jau pārsteigumu nebija, jo filma bija izteikti holivudiska, tāpēc kāds gan pārsteigums, ja tā nominēta 10 “Oskariem”, tostarp arī par labāko filmu, režisoru un scenāriju? Ko nozīmē holivudiska filma? Ļoti vienkārši — kara drāma ar protagonistu, kuram ir svēta misija — Pirmā pasaules kara laikā nogādāt ziņojumu, kas glābs tūkstošiem dzīvību. Galvenais varonis jau filmas pirmajās 10 minūtēs tiek aprakts zem akmeņiem, jo ir ierakumos, kas uzsprāgst. Vēl viņš sagriež roku un savu svaigo brūci netīšām ieliek pūstošā līķī, kas noteikti rada milzīgu infekcijas risku. Visā filmas laikā viņš satiek tikai vienu sievieti, kura (cik negaidīti!) ir jauna, skaista un pilnīgi viena ar svešu mazuli uz rokām, un skaistule lūdz varoni palikt pie viņas, bet varonis ir varonis, tāpēc atstāj meiteni pagrabā un dodas tālāk. Vai pēc visām traumām viņam ir grūti? Nē, viņš ir kļuvis vēl ātrāks! Un tad ir klasiskais bezcerības brīdis, kad it kā šķiet, ka tūlīt, tūlīt būs par vēlu, bet tā taču ir Holivuda, tāpēc atkal mūsu varonim parādās mistiski spēki, viņš aizskrien, paspēj un izglābj vismaz lielāko daļu, ja ne visus. Jāsaka godīgi — mūsu pašu “Dvēseļu putenis” izraisīja daudz vairāk līdzpārdzīvojuma, jo necentās heroizēt tos nabaga jaunos cilvēkus, kuri piedzīvoja kara šausmas. Laikam jau pašai Holivudai arī sāk apnikt holivudiskums, tāpēc “Oskaru” ce-
remonijā šī filma tika pie trīs zelta vīriņiem ļoti tehniskās kategorijās.
5. vieta — “Īrs” (režisors Mārtins Skorsēze). Priecājos, ka šo filmu iespējams skatīties straumēšanas vietnē “Netflix”, jo es nebūtu izturējusi trīs stundas un 29 minūtes kinoteātrī — mājās vismaz varējām skatīties šo filmu ar pauzītēm. Īsumā: filma stāsta, kas notiek ar “Krusttēva” tipa personībām Amerikas varas spēlēs. Tiem, kuriem interesē Amerikas vēsture un ietekmju politika pagājušajā gadsimtā, noteikti patiks. Es jau tagad vairs pat neatceros, kā tur viss beidzās, taču atceros, ka Roberts de Niro vēl joprojām ir lielisks aktieris.
4. vieta — “Reiz Holivudā” (režisors Kventins Tarantīno). Tarantīno ir no tiem režisoriem, kura darbus tu vai nu mīli, vai ienīsti, vidusceļa nav. Es vairāk esmu mīlētāju pusē, tāpēc filmas estētika man ir tuva, un nepārsteidza arī brutālās ainas filmas beigās — drīzāk visu filmu brīnījos, ka neviena asins lāsīte vēl nav nopilējusi. Šī filma ir jāuztver kā pasaka — kā būtu, ja režisora Romana Polaņska sievai Šāronai Teitai patiešām kaimiņos dzīvotu tik jauki kaimiņi kā Breda Pita un Leonardo di Kaprio attēlotie varoņi, kuri ņēma un diezgan drastiskā veidā pieveica Čārlza Mensona slepkavīgo un apmāto kompāniju. Es noteikti iedotu vienu “Zelta Līgu” arī Leonardo di Kaprio, jo viņa tēls — aktieris ar atkarībām, kurš mēģina atkal nonākt slavas zenītā — ir tik cilvēcīgs, tik nevaronīgs, tik nožēlojams. Iespējams, ka pašai Holivudai palika neērti uz to skatīties, tāpēc “Oskars” di Kaprio atkal aiziet secen.
3. vieta — “Laulības stāsts” (režisors Noa Baumbahs). Burvīga, burvīga filma, kas arī skatāma “Netflix” straumē, taču gribētos, lai to rāda kinoteātros viena iemesla dēļ — lai pēc iespējas vairāk cilvēku to redzētu. Šķiršanās vivisekcija, kas skaudri un bez ilūzijām parāda, kā attiecību izbeigšana tiek izsāpēta abās pusēs. Režisors un aktieri ir visiem spēkiem centušies parādīt, ka šis process nav melnbalts, ka šķiras arī labi pāri un dusmās nejaucības sarunā arī labi cilvēki. Esmu emocionāla un empātiska skatītāja, tāpēc jāatzīstas, ka skatīties dažbrīd bija grūti — tik īsts ir izdevies tas pārdzīvojums. Bet arī samierināšanās beigās šķiet īsta, atstājot ļoti laba kino pēcgaršu un ļoti daudz vielas pārdomām.
2. vieta — “Džokers” (režisors Tods Filips). Arī te noteikti būs, par ko padomāt, taču papildus sociālajam filmas vēstījumam te ir pilnā apjomā izmantoti tie instrumenti, ko piedāvā kino māksla. Filmas ieturētais stils, krāsu gamma, kadrējumi, mūzika — viss ir meistarīgi nostrādāts un piedalās šī stāsta, kas balansē starp realitāti un komiksu, starp veselo saprātu un šizofrēniju, veidošanā. “Džokera” stāsts par to, kā sabiedrība nesaprot un neprot pieņemt garīgās slimības, ir skarbs un pat necenšas atstāt kādu cerības stariņu, filmas izskaņā sniedzot skatītājam teju gandarījumu, ka ir, lūk, tāds Džokers, kurš visu atrisinās ar klauna grimu un vardarbību, jo sabiedrība pret viņu bija nejauka un ir to pelnījusi. Taču vai skatītājs nav aizmirsis, ka mēs paši arī esam tā sabiedrība? Par to ir vērts padomāt gan man, gan pārējiem.
1. vieta — “Parazīts” (režisors Pons Džunho). Cik labi, ka es šo filmu noskatījos pašu pēdējo! Jo es baidos, ka man vairs neviena cita filma pēc “Parazīta” nešķistu gana interesanta un uzmanības vērta. Šī filma ir vienkārši pārsteidzoša, bet tik neholivudiska, ka es biju diezgan pārliecināta, ka tas jau standartizētajai “Oskaru” žūrijai būs daudz par traku. Man ir liels prieks, ka kļūdījos, jo “Parazīts” tika atzīta par labāko filmu (un par labāko ārvalstu filmu), bet filmas veidotājs Pons Džunho ieguva “Oskarus” gan labākā režisora, gan labākā scenārija autora kategorijās.
Sākumā “Parazītu” nemaz negribēju skatīties, jo filma ir dienvidkorejiešu valodā, tātad prasa lielu koncentrēšanos uz titriem, turklāt arī filmas žanriskā “piederība” šķita aizdomīga — komēdija, drāma un kriminālfilma. Jāpiekrīt kādai filmu kritiķei, kura ir norādījusi, ka labam kino ir raksturīga žanru saplūšana, jo dzīve taču arī nenorit žanru robežās, vai ne?
Īsumā filmas sižetu varētu raksturot šādi: kad nabadzīgs puisis sāk strādāt par privātskolotāju bagātā ģimenē, viņš pamanās ievilkt šajā “zelta bedrē” visu savu ģimeni — atliek nedaudz viltot dokumentus, nedaudz “izēst” no darba iepriekšējos darbiniekus, un tēvs jau strādā par privāto šoferi, mamma par saimniecības vadītāju, bet māsa — par mākslas nodarbību pasniedzēju. Viss jau būtu labi, taču izrādās, ka viņi nav vienīgie “parazīti” mājā. Dzīve, kas norit “Parazītā”, nav tāda, ar ko vidusmēra eiropietis var asociēties. Nabadzīgas dienvidkorejiešu ģimenes dzīves realitāte pretstatā ļoti bagātas dienvidkorejiešu ģimenes dzīves apstākļiem neatgādina neko no mūsu ikdienas, taču nabadzīgo cilvēku spēja izdzīvot un dažu bagātnieku komiskais naivums gan varētu būt pazīstami arī mums. “Parazīta” lielākais trumpis ir sižeta oriģinalitāte, taču spēcīgs ir arī filmas vēstījums par bagātību un nabadzību. ◆
Ko nevienlīdzība spēj nodarīt cilvēka psihei, ja piederi pie zemākajiem slāņiem, un cik ļoti tu nespēj to ieraudzīt, ja dzīvo lepnā, elitārā privātmājā… ◆
