Mīlestība nereti ir solis pretī divu cilvēku laulībai. Kāzu ceremonija bieži vien ir daļa no laulības, un mūsdienās pieņemts, ka sieviete kāzās tērpjas svinīgā, garā, parasti baltā kleitā. Esmu kāzu kleitu dizaina studijā “Amelii —
Meet your dress” (satiec savu kleitu), kas pieder Ievai Rukai. Avotu iela Rīgā ir kā sava veida kāzu salonu meka, te rindojas vairāki desmiti veikalu, kuru skatlogos baltas, garas, kuplas vai askētiskas līgavu kleitas. Ievas studijā ieejot, biju pārsteigts, jo tradicionāli koši mirdzoši balto kleitu vietā redzu viegli bēšas, nebūt ne tradicionāli kuplas, bet vieglas un gaisīgas.
Ieva, kā pati saka, ir simtprocentīga rīdziniece. Tēva mājas gan laukos — Rojas pusē, kur labprāt pavada brīvdienas. Dzimusi dienu pēc Valentīndienas, un varbūt šis apstāklis viņu aizvedis pie pašreizējās nodarbes — kāzu kleitu modelēšanas. Bet tas tikai mans minējums. Paralēli darbam studijā Ieva mācās — apgūst modes dizainu un menedžmentu Latvijas Kultūras koledžā. Pirms tam absolvējusi Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolu RISEBA un ieguvusi bakalaura grādu uzņēmējdarbībā.
No dekorēšanas
līdz savam salonam
— Kāda bija vai būs tava kāzu kleita?
— Tradicionāli, kā teicienā “kurpnieks bez kurpēm”, pati savu līgavas kleitu neesmu uzvilkusi. Toties man katru dienu ir kāzas, svētki!
— Šodien tu līgavām piedāvā kleitas, jo bērnībā patika ģērbt lelles?
— Kopš bērnības man vienmēr gribējies kaut ko mainīt savā apģērbā. Nesu pie šuvējas, lai kaut ko piešuj, atšuj, samaina, visu laiku vajadzēja kaut ko atšķirīgu no citiem, un skolā par mani iesmaidīja, nereti pat apcēla. Toreiz to bija grūtāk saprast, tagad ar to lepojos. Vēlāk kādu laiku strādāju salonā, dekorēju kāzu kleitas, līdz nonācu pie idejas par savu studiju. Nonācu tā dabiski, pamazām, kad radošais manī savijās kopā ar loģisko.
— Vai pati sēdies pie šujmašīnas?
— Nē, man ir drēbnieces. Tas būtu nereāli — pašai arī šūt kleitas. Es izdomāju dizainu, nodarbojos ar mārketingu, menedžmentu, uzņēmumu kā tādu. Manuprāt, tas ir pat lietderīgāk, jo nodrošinu darbu drēbniecēm. Ļoti vēlos radīt un saglabāt darba vietas, tādējādi, kaut nedaudz, bet tomēr, palīdzot mūsu valsts ekonomikai. Esmu mācījusies šūšanas kursos, lai saprastu, ko nozīmē plakanā vīle, lai saprastu, kā komunicēt ar drēbniecēm. Kaut ko elementāru varu uzšūt, bet nevarētu teikt, ka man tas ļoti patīk. Mans darbs ir ideja, materiāls, krāsas. Gadās, ka sanāk kaut kas “ļoti jocīgs”, ne tas, ko biju iedomājusies. Vai arī drēbniece mani līdz galam nesaprot, kaut gan ar galveno drēbnieci saprotamies no pusvārda. Tāpēc darbiniekus izvēlos ļoti kritiski, jo uzskatu, ka darbs ir otrās mājas un jābūt sajūtai, ka cilvēki saprotas no pusvārda. Uzņēmumā neesam daudz, bet papildus ir dažādi sadarbības līgumi gan ar darbiniekiem, gan reklāmas aģentūrām.
Līgava melnā kleitā
— Studija tev ir sešus gadus. Šajā laikā bijušas arī pavisam trakas klientu vēlmes?
— Pašlaik gan vairāk pārdodam kolekciju kleitas, jau gatavās, mazāk strādājam ar individuāliem pasūtījumiem. Attiecība ir viens pret desmit. Slodze ir tik liela, ka rūpīgi izskatām katru pasūtījumu, pirms sakām galavārdu. Ja mums pašām ļoti patīk klientes dizains — neatteiksim, šūsim. Tagad top kleita no piecu dažādu toņu audumiem — zila, violeta, rozā, maigi rozā, lašu krāsas… Ir bijusi oranža, kā saules pielieta, un melna. Manuprāt, melna kleita pati par sevi jau ir interesanta. Tādas kleitas pašlaik modē ārzemēs. Cepuri nost tās līgavas priekšā, kas uzdrošinājās Latvijā kāzās vilkt melnu! Pēdējo divu gadu laikā līgavas sāk uzdrīkstēties — kleitas ir atkailinātākas, košākas. Līdz šim nav bijis pasūtījuma, no kura nāktos atteikties. Parasti līgava nāk ar savu ideju, izrunājam. Te arī ļoti svarīga ir emocionālā saite. Bez emocionālās saiknes nevar uzticēties, jo vajadzīga abpusēja uzticība. Tie nav simt eiro, ko atdod par kleitu, un pirmā kāzu diena mūžā ir viena. Tām sievietēm, kurām nav bijuši bērni, kāzas ir vislielākais dzīves notikums. Ja bērns jau ir, saproti, ka bērna piedzimšana ir lielāks notikums par kāzu dienu.
— Lielā noslodze nozīmē, ka cilvēki kāzas joprojām uztver nopietni.
— Cilvēki precas, ir tādi, kuri kāzas rīko Latvijā ar visām izdarībām, bet ir tādi, kas izvēlas ceļojumu uz eksotiskām vietām — Bali, Havaju salām, tāpēc kleitai jābūt vieglai, lai to var paņemt līdzi bagāžā. Pēdējos gados ideja ar ceļojumu kļuvusi pavisam aktuāla. Pirmkārt, tā ir diena pašiem, otrkārt, garantētas skaistas bildes un lieliski laikapstākļi.
Uz labierīcībām
četratā
— Kādas tendences vērojamas kāzu kleitu modes maiņā?
— Atceros, kad sākām, pirmās kleitas bija ar korsetēm, šņorējamas. Tagad vēl daudzi tādas pārdod, bet man tas liekas pilnīgi nepieņemami. Jāiet laikam līdzi, un, tāpat kā attīstās tehnoloģijas, mainās arī kleitu dizains. Mums ir korsetes, bet mūsdienīgas, stilīgas, modernas atbilstošas, 21. gadsimta cilvēka prasībām. Modē atgriežas tīras līnijas, askētisms, mežģīnes, protams, saglabā savas pozīcijas un nekur nepazūd no līgavu sirdīm, tik vien, cik mainās materiāla kvalitāte. Mainījusies arī krāsa — no sniegbaltas uz mierīgāku, siltāku, pienkrāsu, bēšīgu, brūnu kā iesauļota āda. Pirms trim četriem gadiem uzšuvām pirmo bēšo kleitu un domājām — kā nu būs? Tagad mūsu piedāvājumā kleitas lielākoties ir šādā tonī. Agrāk kleitas bija nenormāli smagas, bet tagad, kā meitenes pašas mēdz iesmiet, līgava viena var aiziet uz tualeti. Kad pirms astoņiem gadiem precējās mana draudzene, kāzu kleita bija milzīga, smaga, čaukstoša un mēs, trīs cilvēki, asistējām, lai viņa varētu aiziet uz labierīcībām. Tagad kleitas šujam no maksimāli viegla auduma ar domu, lai kleita, kas nopirkta par sešiem simtiem eiro, pēc kāzām nekarātos divdesmit gadus skapī, bet būtu pāršujama un izmantojama citos svētkos.
— Meitenes izvēlēties kleitu nāk vienas vai kopā ar līgavaini, draudzeni?
— Līgavaiņi nāk ļoti reti. Drīzāk tāpēc, ka ir spēkā vecie stereotipi, ka pirms kāzām topošais vīrs nedrīkst kleitu redzēt. Bet mēs arī neiesakām nākt. Labāk, lai pagaida, pasēž mašīnā. Parasti nāk ar mammu, draudzeni vai vienas un ieklausās mūsu padomos. Mēs nemēģinām notirgot, bet iesākam, kas piestāv. Ja redzam, ka tā nav, sakām. Mūsu studijas moto ir “Meet your dress” (satiec savu kleitu).
Atsakās
no mičošanas
— Kāpēc sieviete precoties grib uzvilkt tādu īpašu kleitu, un kāpēc līdzīgu kleitu, varbūt citā krāsā, nevar valkāt biežāk?
— Ja tā staigātu ikdienā, angliski to sauktu par ‘‘overdressed’’. Kā pārģērbs, par daudz, pārspīlēti. Es uzskatu, katrai sievietei reizi mūžā ir jāuzvelk sava sapņu kleita. Jā, pati to neesmu izdarījusi, bet ticu, ka agrāk vai vēlāk tas notiks. Kāzas — tā ir mīlestība. Sievietei laulība ir drošības sajūta, vērtība. Arī vīrietim tas ir būtiski, jo mājās gaida sieva, nevis draudzene, no kuras jebkurā brīdī var aiziet. Lai gan kāzu tradīcijas mainās un esmu dzirdējusi, ka tradicionālā mičošana notiek reti. To joprojām dara, bet līgavas bieži vien saka nē. Vietas izvēlē vairs nav tikai baznīca, bet dabā, šķūnī, mežā. Ir līgavas, kuras uz kāzu kleitas apjož Lielvārdes jostu.
— Vai kāzu modē joprojām ir vieta plīvuram?
— Ir, bet tāpat kā kleitas — askētiski, vairāk kā aksesuārs. Viegli, gaisīgi, bez nekā, tikai kā viegls papildinājums, kā tāds mākonītis. Agrāk tie bija cakaini, izšūti, ar ziediem gar malām. Nav oficiāli tāda vārda, bet mēs sakām, ka ar plīvuru meitene izskatās līgaviskāk.
Katrai patīk sava
kleita
— Gatavošanās kāzām ir ļoti emocionāla. Arī studijā to jūt?
— Šī joma ir psiholoģiski smaga. Tagad cilvēku nolasu jau pirmajās piecās minūtēs, pat kad pateikts pirmais vārds. Lielākā daļa līgavu kleitu pērk sev, daļa — lai patiktu līgavainim. Es viņām vienmēr saku, ka tā ir viņas kleita. Vīrietis redz atšķirīgi no sievietes, nesaskata detaļas, īsti nesaprot, kas ir mežģīne. Redzot kleitu uz pakaramā, var pateikt “fui!”, bet, redzot savu sievieti laimīgu, viņam patiks arī kleita. Sieviete savu kleitu sajūt. Gadās, ka, to uzvelkot, sāk raudāt vai uzmetas zosāda. Bieži vien apskaujamies, nobirdinām kopīgi asaras un iedzeram glāzi šampanieša. Gadās, ka pirmā, kas iekritusi acīs, ir īstā, bet ir, kas salīdzina visas un izvēlas vispiemērotāko. Ir klientes, kas atnāk ar bildi un saka — gribu tādu kleitu, bet studijā uzvelk pilnīgi ko citu, mūsu ieteiktu, un patīkamā pārsteigumā var tikai noelsties. Ir mazāk emocionālas sievietes, kas tikai pasaka — jā, es ņemu.
Nereti, tomēr sievietes ir arī skaudīgas, tāpēc mēs vienmēr iesakām par padomdevēju ņemt līdzi draudzeni, kas tiešām ir draudzene, protams, mamma, māsa, bet vēl visvienkāršāk ir nākt pašai un ieklausīties savā sirdī.
— Kā līgavas uzzina par “Amelii”?
— Esam jau pazīstams zīmols Latvijas kāzu industrijā, kā arī iesaka līgavu draudzenes vai vienkārši ejot garām studijai. Nesen, janvāra beigās, rīkojām privātu modes skati, kuras mērķis bija parādīt, cik dažādas esam mēs — sievietes. Šo visu ievijām brīnišķīgā ziemas pasakā. Agrāk studija piedalījās citu organizētās skatēs gan Anglijā, gan Latvijā, bet šī bija pirmā pašu organizētā. Skatē modeles bija gan profesionāles, gan ar modi nesaistītas, kuras ne reizi nebija gājušas pa “mēli”. Starp viņām gan lielo izmēru, gan bērnu barojošas mammas, grūtnieces, tievākas, garākas, ar tetovējumiem — tādas, kādas sievietes ir dzīvē. Gribējām parādīt, ka kleitas izskatās labi ne tikai uz modeles auguma. Skate bija arī milzīgs darbs divu mēnešu garumā, kad katru dienu darbā biju no deviņiem rītā un mājās gāju desmitos vakarā, bet tik ļoti mīlu savu darbu, ka tas bija tā vērts! Un lielākais paldies, protams, ir līgavu novērtējums, ko saņemam. ◆
Fakts
* Pirmais vēsturē dokumentētais gadījums, kad līgava bijusi baltā,
1406. gadā — kad Anglijas princese Filipe laulājās ar Pomerānijas hercogu Ēriku. Filipe bija tērpusies baltā zīda tunikā, apmetnī, apšūtā ar vāveru un sermuļu ādām.
* Skotu karaliene Marija 1559. gadā, kad laulājās ar Franci, Francijas daufīnu, kāzās uzvilka baltu kleitu, jo šī bija viņas mīļākā krāsa, lai gan tajā laikā baltais Francijā simbolizēja sēras.
* Tuvāk mūsdienām par balto kāzu kleitu runā saistībā ar Apvienotās Karalistes karalienes Viktorijas laulību ar princi Albertu 1840. gadā. Kopš tā laika baltā kleita kļuva par neatņemamu kāzu atribūtu.
Laulāties nekad nav par vēlu
Aizkraukles pusē precas vairāk —
pērn reģistrēts par 36 laulībām vairāk nekā 2018. gadā. Visvairāk jaunlaulāto bijuši vecumā no 21 līdz 30 gadiem, bet arī septiņdesmit un astoņdesmit gadu nav slikts vecums, lai apprecētos.
Elita Brovacka
Ik gadu Latvijā noslēdz ap 13 tūkstošiem laulību. 2019. gadā reģistrētas 12 913 laulības, un salīdzinājumā ar iepriekšējā gadu tas ir par 145 laulībām mazāk.
Pērn Aizkraukles puses novados noslēgtas 236 laulības. No tām 69 — Aizkrauklē, tikai četras laulības reģistrētas salīdzinoši nelielajā Neretas novadā.
Visvairāk pāru stājušies pirmajā laulībā, salīdzinoši neliels ir to cilvēku skaits, kuri precas trešo un vairāk reižu.
Teju vai katrā novadā noslēgtas arī vairākas laulības ar ārvalstniekiem, piemēram, piecas — Aizkraukles novadā, pa trīs — Vecumnieku un Pļaviņu novadā.
Kāzas Likteņdārzā
Lielākoties pāri par laulības reģistrācijas vietu izvēlas dzimtsarakstu nodaļu. Lielākais baznīcā notikušo laulības ceremoniju skaits piefiksēts Vecumnieku novadā, kur 16 laulības (no 45) notikušas baznīcā, un Kokneses novadā, kur 13 (no 57) laulības slēgtas dievnamā. Savukārt no Aizkrauklē pērn reģistrētajām laulībām tikai viena noslēgta baznīcā.
Jaunlaulātie jāvārdu viens otram izvēlējušies teikt arī citās skaistās vietās ārpus dzimtsarakstu nodaļas telpām — Odzienas muižas pagalmā, Lokstenes svētnīcā, Liepsalās pie Daugavas, Kalsnavas arborētumā, Likteņdārzā, Kokneses pilsdrupās, viesu namā “Orinoko”, Blaumaņa pagalmā, skatu terasē Kokneses parkā un citur.
Vecākais līgavainis
Aizvien retāk cilvēki precas ļoti agrā jaunībā, un pagājušais gads nav bijis izņēmums — atzīst Pļaviņu novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Vija Liepiņa. Pērn Pļaviņās laulību reģistrējuši cilvēki vecumā no 21 līdz 77 gadiem. Skrīveru novadā jaunākajai līgavai bija 23, vecākajai — 64 gadi, bet jaunākajam līgavainim — 25, vecākajam — 73 gadi. Savukārt Vecumnieku novadā vecākais līgavainis bija 86, līgava — 76 gadus veca.
Lai gan neiedomājos veikt pētījumu par to, cik laulību tiek šķirtas, Aizkraukles novada dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Olita Sticere atklāj: diemžēl 2019. gadā izdarītas arī 68 atzīmes par laulības šķiršanu. Tātad tas ir tikai par vienu mazāk nekā reģistrēto laulību skaits.
Aizkraukles un Pļaviņu dzimtsarakstu nodaļās saņemti arī pirmie elektroniskie iesniegumi laulību reģistrācijai: Aizkrauklē — viens, Pļaviņās — divi. Kaut gan tāda iespēja jau ir ilgāk nekā gadu. Acīmredzot ne visi laulību vecumā esošie, kas “dzīvo” internetā, lieto arī e-parakstu, lai sazinātos ar valsts un pašvaldības iestādēm. ◆
