Ar savu aktīvo darbošanos seciete Madara Vēvere ievērota ne tikai savā novadā. Tieši tāpēc pērn viņa uzrunāta radio raidījumu ciklā ar zīmīgo nosaukumu “Stiprie stāsti”. Pēc sarunas ar Madaru man arī gribas teikt —
stipra saimniece. Gan ģimenes saimniecībā, audzējot puķu stādus un kopjot augļudārzu, gan vadot Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Aizkraukles biroju. Apskatījusi pasauli, viņa atgriezusies laukos, kas esot viņas īstā vieta.
Lauki tukši nepaliks
— Kāda bija motivācija pieteikties vadošajam darbam konsultāciju centrā?
— Par biroja vadītāju un augkopības konsultanti strādāju no pagājušā gada septembra. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri grib darīt un to arī īsteno. Pirms tam gadu darbojos tikai ģimenes saimniecībā un sapratu, ka gribas kaut ko vairāk, arī ziemas laikā, kad lauksaimniekiem ir klusāks brīdis. Interesējos par piedāvājumiem, kas saistīti ar dārzkopību, un tā ir laba vieta, kur īstenot savas prasmes un zināšanas. Pamatā ir biroja organizācijas darbi, kā arī tiešais darbs ar lauksaimniekiem — konsultācijas, dokumentu sagatavošana, plānu izstrāde.
— Apmeklētāju birojam netrūkst?
— Nē, jo tas viss cilvēkiem joprojām vajadzīgs. Lauksaimnieki vairāk ir praktiķi, kas labi prot kopt zemi un kaut ko izaudzēt, bet dokumentu sakārtošana ne vienmēr patīk un padodas, tomēr bez tā nevar iztikt. To prasa dažādi dienesti, un tie nepieciešami projektos, kuru atbalsts arī svarīgs. Mūsu uzdevums ir palīdzēt, dienests piedāvā maksas un bezmaksas konsultācijas un apmācības, ko zemnieki arī izmanto.
— Ikdienas darbs lauku cilvēkiem nav viegls, un var apbrīnot, kā viņi dažkārt cīnās par pastāvēšanu. Vai laukiem ir nākotne?
— Cīnās, bet domāju, ka viņi ir laimīgāki nekā, piemēram, daudzi Rīgā, kur dzīve varbūt ir aktīvāka. Arī lauku cilvēki daudz kur brauc un izmanto dažādas iespējas. Nav viegli vadīt lielāku vai mazāku uzņēmumu, bet katrs strādā sev. Tā ka laukiem noteikti ir nākotne, un tukši tie nepaliks. Tajos atgriežas arvien vairāk jaunu cilvēku ar jaunām idejām. Darbības nišu pietiek, bet mums, latviešiem, ir tāds trūkums, ka neprotam kooperēties. Ir vairāk jādarbojas kopā, lai var gūt lielākus ienākumus. Nav katram ar savu cidoniju kilogramu jādodas uz tirgu, varbūt var salikt kopā un konteineru augļu pārdot tālāk un dārgāk. Esmu gan ievērojusi, ka jaunie vairāk prot sadarboties.
— Kā veicas pašu ģimenes saimniecībā?
— Pagaidām iesēta paprika un mēnešzemenes, bet tā vēl ir klusums un miers. Marta sākumā sāksim kurināt siltumnīcas. Neko paplašināt dārzkopībā pagaidām neplānojam, jātiek galā ar to, kas ir, bet mums ir apstiprināts LEADER projekts tūrismā. Plānojam izveidot telšu vietas, laipu upē un SUP dēļu nomu, jo māja ir pie Daugavas, un gribas to izmantot. Tā kā laika apstākļi šobrīd atļauj, esam jau ķērušies klāt labiekārtošanas darbiem. Lai arī oficiāli saimniecības vadītāja ir mamma, esam visi tur iesaistīti. Darbi un atbildības jomas ir sadalītas — siltumnīcas vairāk ir manā pārziņā, tūrismā iesaistās māsa, bet ābeļdārzs ir visiem. Tomēr, kad vien vajadzīgs, visi ir kopā. Bez ģimenes atbalsta nekas tāds nebūtu iespējams. Neviens no mums nevar iedomāties, ka varētu nebūt savos laukos, arī tagad ziemā vienkārši pastaigāties. Māja mums ir pietiekami liela, lai viens otram netraucēti dzīvotu līdzās.
— Kas aug siltumnīcās?
— Pamatā audzējam dekoratīvās puķes un realizējam tās iepirkumos, saimniecībā un gadatirgos.
— Ko prasa no ziedošajiem augiem?
— Visu klasisko — samtenes, leduspuķes, pelargonijas, kādu petūniju un citus augus. Lai kas kuru gadu ir modē, cilvēki tik un tā ar laiku atgriežas pie iepazītām vērtībām.
Pasaule apskatīta
— Kāpēc tāds jauns cilvēks kā jūs grib palikt laukos?
— Kāpēc gan nē! Pasauli esmu apskatījusi pietiekami — ceļojusi pa Eiropu un strādājusi kruīza kuģos. Tagad gribas būt mājās — tur, kur ir ģimene, draugi, svētki un visas mīļās ikdienišķās lietas. Dzīvojam laikā, kad nav problēma iekāpt transportā un aizbraukt uz Rīgas lielveikalu vai teātri. Nav nepieciešams, lai lielpilsēta būtu aiz mājas durvīm. Savulaik strādāju lidostā un pēc tā laika īpaši novērtēju to, ka varu mājās ar kafijas krūzi rokās iziet pagalmā, apsēsties zālienā un baudīt mieru, jūtoties labi. Arī laukos var atrast darbu, ja zini, ko gribi darīt. Te ir arī lētāk dzīvot, un nav nozīmes, vai te es uz darbu braucu 20 minūtes vai Rīgā divtik ilgāku laiku. Tā ir liela vērtība.
— Bērnībā patika lauku darbi?
— Protams, ka nē, un kur nu vēl ravēšana! Tāpēc varbūt devos apgūt ar lauksaimniecību nesaistītu profesiju — viesmīlības pakalpojumu speciālista — Bulduru Dārzkopības vidusskolā. Tad likās, ka dārzkopībā visu zinu, jo visu mūžu siltumnīcā vai uz lauka esmu darbojusies, kas tur var būt jauns. Savulaik mums bija arī lieli zemeņu lauki, kur darba vienmēr bija daudz. Tomēr, redz, kā — vajadzēja apskriet puspasauli, lai saprastu, kas patiesi patīk un ko gribētu darīt. Zemenēm gan laika vairs nav, bet šīs ogas garšo joprojām. Toties ābolu gan vairs nekārojas. Grūti pateikt, kā viss attīstīsies nākotnē, bet zeme ir, un tā jāizmanto. Pirms diviem gadiem Latvijas Lauksaimniecības universitātē apguvu agronomiju. Tas bija kā pamudinājums, jo projektā varēja saņemt papildpunktus par atbilstošu izglītību, un tā dzīvē vajadzīga.
— Kruīza kuģi tomēr tālāk nevilināja?
— Tiem, kuri tur nav strādājuši, šis darbs šķiet ļoti romantisks. Tomēr tā tas nav. “Tallink” prāmī strādāju bārā. Darbs divas nedēļas ir jūrā, un divas vari būt mājās. Tomēr tur neredzēju nekādas izaugsmes iespējas, kas mani neapmierināja, jo negribēju visu mūžu darīt vienu un to pašu darbu. Tad pārgāju uz kuģiem, kas ceļo pa Eiropas upēm. Tas ir smags darbs septiņas dienas nedēļā. Ar laiku apzinājos, ka nopelnītais nav tā vērts, lai turpinātu šādu dzīves ritmu. Ja kāds grib sakrāt naudu kādam mērķim, tad droši to var darīt, bet viegli tas nav. Tomēr tur es ieguvu labas valodas zināšanas, kas vienmēr noderēs. Tagadējā darbā katra diena ir citādāka, jo visu laiku kaut kas mainās, jāseko līdzi aktualitātēm, jātiekas ar zemniekiem saimniecībās.
— Ūdeņi patika?
— Ļoti, bet, ja tagad man piedāvā ceļojumu ar “Tallink”, piekristu tikai tad, ja krietni piemaksātu. (Smejas — aut.) Kad pats esi tur strādājis, zini to “virtuvi”, uz daudzām lietām raugies citādāk. Varbūt patiktu kāds eksotiskāks jūras ceļojums.
Puķu vārdi
— Kopš kura laika tuvas tautas dejas?
— Visu laiku ir gribējies dejot. Kad mācījos pamatskolā, tādas iespējas nebija, vēlāk arī nē, bet, kad pārcēlos atpakaļ uz laukiem, sapratu, ka ir īstais laiks un vieta īstenot savu sapni. Jaunjelgavas deju kolektīvs “Kodols” ir citi cilvēki, cita nodarbe un sarunas — foršs kolektīvs un vadītāja. Lai arī mēģinājumi ir piektdienas vakaros un svētdienu rītos, tas netraucē. Kaut ko vajag arī ārpus mājām un darba. Draugi gan dažkārt jautā, vai man vēl ir kāda brīva diena. Smejos, ka plānotājā jāmēģina atrast kādu brīdi pēc trim mēnešiem… Pagaidām man patīk tāds dzīves ritms, kad laiks ir piepildīts.
— Jūsu ģimenes dāmām vairākās paaudzēs ir ar puķēm saistīti vārdi. Tā ir apzināta izvēle?
— Domāju, ka nē, vairāk sakritība. Manu vecmammu sauca Kalla, un, kad piedzima mana mamma, kaimiņiene teikusi, ka gan jau būs Gundega, un tādu vārdu ielika. Madara jau bija izdomāta, un māsa Evita pie vārda tika, pateicoties tētim.
— Vai šobrīd ir kāds nākotnes sapnis?
— Gribas veiksmīgi īstenot tūrisma projektu, viss vēl priekšā esošajā darbā, kur ir pietiekami daudz izaicinājumu un ir, ko mācīties. Par citām lietām pagaidām nesapņoju. Tomēr esmu cilvēks, kuram vajag attīstību, tāpēc uz vietas nestāvu. Darba ziņā pasaule gan nevilina. Ceļot nepārstāšu, bet to var darīt atvaļinājumā un arī darbā braucienu pietiek. Eiropa ir daudz apskatīta, tagad saista kas eksotiskāks. Patīk kāpt kalnos, bet pagaidām tas vairāk ir tūrisma līmenī. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Madara Vēvere.
DZIMŠANAS LAIKS:
1992. gada 28. jūlijs.
DZĪVESVIETA: Sece.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NODARBOŠANĀS:
Lauku konsultāciju un izglītības centra Aizkraukles biroja vadītāja un augkopības konsultante.
ĢIMENE: neprecējusies.
VAĻASPRIEKS:
dejošana un ceļošana.
