Kā labi ieļļots divritenis — tieši tik saticīgs tandēms ir Ernests un Zenta Skopāni no Kokneses. Šovasar pāris atzīmēs 55. kāzu gadadienu. Viņu saticības pamatā ir ieaudzinātās rūpes vienam par otru un kopīgās intereses.
Ernests un Zenta Skopāni savu mīlestību ceļu iet 55 gadu garumā, lielākā daļa no tiem pieder Koknesei. Beļavas pagastā dzimušais Ernests pēc Stāmerienas tehnikuma pabeigšanas 60. gadu sākumā sevi jau bija apliecinājis kā prasmīgu agronomu Madonas rajona saimniecībās, bet jelgavniece Zenta pēc augstskolas beigšanas bija nosūtīta darbā par fizkultūras skolotāju mazajā lauku skoliņā Degumniekos. Viņi viens otru ieraudzīja pašdarbnieku koncertā, pēc kura ballē Ernests uzlūdza Zentu uz deju. Viņi paši teic: mūs satuvināja sports, dejošana, ceļošana un kino! 1965. gada 5. jūnijā Madonas dzimtsarakstu nodaļā viņi noslēdza mūža derību. No 1976. gada Ernesta un Zentas Skopānu mājas ir Koknesē, un katram savā profesijā pagājuši bagāti un piepildīti gadi. Ernests Skopāns daudz paveicis Kokneses pagasta attīstībā, sporta un kultūras dzīvē. Ģimenē izaudzināti meita un dēls, tagad sirdis silda arī mazbērni. Pats galvenais — viņiem joprojām kopā ir interesanti!
Mīļākā vedekla
Lai pēc pirmās tikšanās noskatīto daiļavu būtu iemesls vēlreiz sastapt, Ernests izdomāja meiteni uzaicināt spēlēt galda tenisu. Zenta strādāja kaimiņu pagastā par fizkultūras skolotāju, aizrāvās ar sportu. Vēlāk Ernestu pārcēla uz padomju saimniecību par galveno agronomu, tad tikšanās reizes ar Zentu kļuva biežākas. Abi sagāja kopā. “Mūs saistīja sports. Slēpojām, piedalījāmies arī republikas sacensībās. Es startēju peldēšanas komandā. Galda tenisu spēlēju tā “pa jokam”. Tieši sports mūs saveda kopā,” stāsta Zenta.
Saka, pretpoli pievelkas, taču Skopānu pāris ir apliecinājums pretējam. Viņu saticības un laimīgās kopdzīves pamatā ir vienādā dzīves uztvere un kopīgās intereses. “Sports bija mūsu dzīvesveids. Mūsu prioritāte nekad nebija medaļas, mums vienkārši patika tas, ko darījām. Ja patīk, tad arī padodas. Kad jau bijām precējušies un Zenta bija gaidībās, vienās sacensībās sieviešu programmā vajadzēja skriet garo distanci. Bija jautājums — skriet vai neskriet? Izlēmām skriet,” stāsta Ernests. “Trakiem zāļu nav!” nosmej un iestarpina Zenta. Viņa gan neskrēja ar pilnu jaudu, bet tāpat finišēja pirmā. “Vairāk laika par sportu prasīja filmu montēšana. Tas gan ir cits stāsts,” teic Ernesta kungs.
Pēc aplidošanas perioda pāris nonāca pie loģiska secinājuma — laiks precēties. Viss notika mierīgi, bez liekas ažiotāžas. “Man bija istabiņa, sākām dzīvot kopā. Trīs mēnešus nodzīvojām, sapratām, ka mums jābūt kopā. Tā vienkārši — bez liekiem un dižiem vārdiem vai ceremonijām. Kāzu dienai izraudzījāmies 5. jūniju. Aizbraucām pie abu vecākiem paziņot jaunumus. Īsti vairs neatceros, kā to paziņojām, kaut kāds mulsums gan jau bija, bet vecāki bija ļoti saprotoši un vienmēr mūsu lēmumus respektēja. Maniem vecākiem Ernests ļoti patika, domāju, ka arī viņa vecākiem es gāju pie sirds. Ernesta mamma ar mani bija ļoti apmierināta. Tā kā viņš nāk no desmit bērnu ģimenes, dažkārt sarunās viņa izteicās, ka vecumdienās, ja paliks grūti vai nebūs, kur palikt, tad nāks pie mums, pie manis. Viņa tā nekad neteica, bet varēja just, ka es viņai esmu mīļākā vedekla,” atminas Zenta.
Kāzu kleita joprojām skapī
Kāzu svinības bija vērienīgas, tās ilga divas dienas, kopā ar jaunlaulātajiem priecājās vairāk nekā 130 viesu. Kāzas svinēja Ernesta vecāku mājās, tieši tur notika visas izdarības. Kāzu mielastam kāva cūku, Ernesta brāļi un māsa gādāja par muzikālo baudījumu, galdi bija saklāti. “Paši diezgan maz darījām, būtībā aizbraucām uz visu gatavu. Tik vien kā finansējām,” atceras Zenta. Brāļi kāzās rūpējās par jautrību, pārģērbās par lāci, un netrūka citu ēverģēlību.
Zentas kāzu kleita saglabāta līdz pat šodienai. “Kleita bija nedaudz pāri celītim, cik jau nu modernu toreiz uzšuva. Īsais plīvurs ar vainadziņu, to gatavu Rīgā nopirku, ar mirtēm. Pat īsie cimdi saglabājušies. Vairs jau neuzvilktu, bet saglabāta ir. Ir ticējumi, ka kāzu kleitu nedrīkst mazgāt. Man uz kleitas ir neliels brūngans plankumiņš, iespējams, no vīna palicis. Kleitu nedrīkst arī dot citiem nēsāt, tas nesot nelaimi,” stāsta koknesiete.
Saticība no paaudzes paaudzē
Šovasar Skopānu pāris atzīmēs smaragda kāzas. Pirms pieciem gadiem pāris dāvanā saņēma eglīti, ko iestādīja mājas pagalmā. Ar vērienu kāzu gadadienas netiek svinētas, izņēmums bija zelta kāzas. Bērni vienmēr atceras un vecākus sveic ar ziediem vai sagādā kādu pārsteigumu.
Vaicāti, kas tad ir viņu laimīgās kopdzīves pamatā, abi nosauc kopīgās intereses — ceļošanu, sportu, mūziku. Skopānu pārim patīk dejot, savulaik piedalījušies dažādos konkursos. Ernests savulaik dejoja sarīkojumu dejas, arī Zenta ir dejotāja ar priekšzināšanām. “Interešu kopība nevarēja nesavest mūs kopā. Mums nevajag pompozus gājienus vai skaļus vārdus, mūs vieno kopīgās intereses. Esam daudz ceļojuši gan divatā, gan kopā ar bērniem un mazbērniem. Ceļojumi mūs satuvina,” stāsta Zenta.
Abi tic, ka laimīgas kopdzīves pamatā ir arī ģimenē dotā priekšzīme. Zentas vecāki dzīvoja saticīgi, kā jau jebkurā ģimenē kāds strīdiņš gadījās, bet neviens nekad nedomāja par šķiršanos un promiešanu tikai tāpēc, ka nav kaut kas pa prātam. Tāda pati pieredze gūta Ernesta ģimenē. Audzināt desmit bērnus nebija viegli, bet ģimenē valdīja saticība. Tas izpaudās arī vēlāk, visi bērni ar otrām pusītēm un saviem bērniem vienmēr satikās ne tikai svētkos, bet arī lielajos darbos. Ģimenes bija stingras un vienotas. “Neatceros, ka starp septiņiem brāļiem un trīs māsām kaut reizi būtu bijis strīds. Rūpējāmies un pārdzīvojām viens par otru. Kad mācījos tehnikumā, mamma man gribēja dot naudu. Es atteicos, biju paēdis, nekā netrūka, teicu, lai labāk aizsūta brālim, kurš tolaik bija dienestā. Tā mēs vienmēr otru vērtējām augstāk par sevi. Kad visi aizgājām savās dzīvēs, tēva māja kļuva praktiski tukša. Neviens neko neņēmām no tēva mājas, desmitiem gadu skapis stāvēja pilns ar palagiem un visu ko citu. Bija arī 30 hektāru zemes, nepieteicāmies un par zemi nekarojām,” stāsta Ernests.
Liktenis bijis
labvēlīgs
“Jaunie tagad uzmet seksti gaisā un aiziet. Neprot pielāgoties, kas ģimenes dzīvē ir ļoti svarīgi. Mēs katrs esam ar savu raksturu, paradumiem un iestrādājušos dzīvesveidu. To visu var sabalansēt. Ja ir mīlestība un cieņa vienam pret otru, tad var piedot un saprast, ja otrs nav izdarījis, kā gribējies,” piebilst Zenta.
“Zenta kā sieva ir lieliska. Vienmēr viss ir tīrs, sakopts, esmu paēdis. Arī tam ir zināma nozīme ģimenes saticībā,” saka Ernests. “Jā, turpini, un samīļots…” iesmej Zenta.
Zenta stāsta, ka šīs īpašības mantojusi ģimenē. Zentas vecāki izloloja divus bērnus, cik varēja, tik palīdzēja. “Īstas laimes un saticības formulas nemaz nav. To jau nevar tā definēt. Daudz kas atkarīgs no apkārtējās dzīves, no vides, kādā esi. Mums noteicošā bija līdzīgā domāšana un vienojošās intereses. Tas joprojām mūs satur kopā,” saka Zenta.
“Zenta ir ļoti strādīga. Tam bija nozīme, lai mēs materiāli labi dzīvotu. Ja nākas dzīvot trūkumā, tad rodas papildu ķildas. Mēs ļoti daudz strādājām, lai nekā netrūktu. Esam mežā kokus zāģējuši, lai piepelnītos. Ko tik darījām, lai būtu pienesums,” piebilst Ernests. “Ja tā padomā, es tak biju īsta pilsētas meitene! Kad mācījos vidusskolā un pat augstskolā, nemaz nedomāju iet dzīvot uz laukiem. Ne par kādu cenu! Bet kā jau toreiz bija, pabeidzi augstskolu, kur tevi nozīmēja, tur bija jāiet un trīs gadi jānovergo. Patīk vai nē. Un tikai tad varēja meklēt kaut ko citu. Lūk, es sev sameklēju turpat uz vietas. Viss jau ir labi. Mēs nevaram sūdzēties par savu ģimenes dzīvi, bērniem, ne darbu, ko esam darījuši. Liktenis ir bijis labvēlīgs,” piebilst Zenta.
“Es atradu cilvēku ar tādām pašām interesēm, kādas ir man. Dabūju skaistu meiteni, fizkultūras institūta galveno pārstāvi vingrošanā. Mājās ir kārtība, tīrība bez atlaidēm. Tas vienmēr palīdzējis mūs uzturēt zināmā līmenī. Viņa ir strādīga, kārtīga, apveltīta ar dabīgu skaistumu. Vienīgais, ko varētu mainīt, reizēm viņas kategorisko nostāju,” par dzīvesbiedri saka Ernests. “Bet kā sevi citādāk aizstāvēt?” atjautā Zenta. “Var tak ar mietu!” nosmej Ernests.
“Gribēju apprecēt nopietnu cilvēku, uz kuru var paļauties. Man palaimējās! Esmu ļoti pateicīga Ernestam par to, ko viņš man dzīvē devis. Viņš vienmēr bijis mans balsts, un tas nemainīsies,” par vīru saka Zenta Skopāne. ◆
