(33. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
140. diena
Kamēr gaidām nākamo busu, kam jāaizvieto mūsu salūzušais, aizejam uz pretējās ielas ēstuvi, kur vietējām tantēm ar tulkotāja palīdzību palūdzam tēju. Neesam vēl savu dzērienu padzēruši, kad braucamais jau klāt! Visi steidzas busā, kas šoreiz no kondicioniera ir ledaini auksts. Šoferis laikam rūpējas, lai neiemigtu, un nemaz nekautrējas nepārtraukti smēķēt, kamēr bagāžas nodalījumā kāds ved arī duriānu. Viss autobuss smird pēc augļa un cigaretēm, kamēr mēs mēģinām sasegties, lai nepārvērstos par ledus gabaliem.
Busā ir vēl citi pasažieri, un mums visiem iepriekšējās vietas nesanāk. Arī šis autobuss ir ar kondicionieri, un ir tiešām auksti. “Lidojam” no vienas puses uz otru, no augšas uz leju, līkumu līkumiem. Ja stipri neturas, drīz var atrasties busa pretējā pusē!
Īsti negulējuši, sasniedzam Jogiakartu, īpašo Indonēzijas apgabalu. Tikai ierodamies stundu vēlāk, kā paredzēts.
Ir tikai septiņi rītā, tā ka nākas atstāt somas un doties pilsētā. Sākumā apstaigājam parkus un pilis, kas gan tādā rīta agrumā slēgtas, tāpēc solāmies te atgriezties vēlāk. Ārā ir ļoti sutīgs, visas drēbes jau izžņaudzamas. Lai arī vienīgais, par ko spējam domāt, ir duša — priekšā sešas stundas kārtīgas pilsētas izpētes. Pirmais, kas atvērts, ir tradicionālais tirgus. Tas ir vecākais tirgus Jogiakartā un aprakstīts kā vienreizīgs, tomēr visa daudzstāvu ēka atkal sastāv tikai no audumiem un musulmaņu apģērba gabaliem. Daudz interesantākas ir ielas, kur var ieraudzīt dažādus roku darinājumus. Te arī var redzēt, ka ielas ir sakārtotas un tīras. Kā jau šajā zemē ievērojām, visi vai nu fotografējas, vai iepērkas, vai ēd. Neko citu jau īsti nav atļauts darīt. Apbrīnojam tos vējjakās un zābakos tērptos — kā viņiem nav karsti? Nez kā tad te ir gada karstākajā mēnesī? Tepat atrodam arī tūrisma informācijas centru, kur pajautājam par cenām un nokļūšanu uz vietām, kas iekļautas mūsu “jāredz” sarakstiņā apkārt pilsētai. Neviena no piecām vietām nav pieejama! Gribējām kāpt vulkānā, izrādās, kājām tur ieiet aizliegts. Lai arī vulkāns izvirda jau 2010. gadā, tas vēl joprojām ir aktīvs un vietējie uzmanās. Uz vulkānu var ņemt tikai tūres džipos, kas nelaimes gadījumā ātri spētu aizvest drošībā.
Te apkārt ir arī divi tempļi — Borobudura templis ir lielākais budistu templis pasaulē, savukārt Prambanans ir tempļu komplekss, ierakstīts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā ar tā 240 tempļiem par godu trim galvenajiem hindu dieviem — Bramam, Šivam un Višnu. Tajos ieejas maksa ir 25 ASV dolāri katram.
Dodamies atpakaļ uz Kratona pili, kam nu būtu jābūt vaļā. Pa ceļam nopērkam vēl pāris suvenīru no šīs valsts.
Sasniedzam pili, kur ieejas maksa ir 40 centi. Te atrodamas dažādas pilsētas sultāna lietas. Gidu gan neņemam, tāpēc ļoti interesanti šajā vietā mums nav, bet aizrauj dzīvnieki — ir gaiļi, kas salikti būros, un sikspārņi, kas ļoti skaļi spiedz, ka pat apmulstam. Vietējie steidz paskaidrot, ka šīs ir daudzu sikspārņu mājas. Sākam arī tālāku sarunu — kā klājas, no kurienes esam. Kad pasakām, ka mūsu Latvijā ir apmēram 2 miljoni cilvēku, viens vietējais gids iesaucas: “Tikpat, cik manā ciemā!”
Ar pils kompleksā pirkto biļeti iespējams apskatīt arī batikošanas skolu un tur radītos darbus. Batikošana te ir galvenais mākslas veids, un, protams, viss ir patiešām vienreizīgs. Tomēr, lai kā arī mūsu mazais pavadonis vēlētos mums pārdot darbus, tie ir pienācīgās cenās atbilstoši mākslinieka ieguldītajam darbam, ko šoreiz gan novērtēt nevaram, jo līdzekļi jātaupa. Priekšā Austrālija.
Esam Tamansari jeb Ūdens pilī, kā to dēvē vietējie. Tas arī ir piļu komplekss, bet šoreiz ar vairākiem dzidriem baseiniem apkārt, kas palīdz radīt burvīgus foto. Divas drosmīgākās meitenes palūdz foto arī mums, bet pēc viena bēgam prom — zinām, ka var sākties ķēdes reakcija. Šī vieta ir skaista, pili cēluši portugāļi kā dāvanu vienam no sultāniem. Un par to pašu ieejas biļeti iespējams apskatīt pazemes mošeju, kur tiešām sākumā jādodas iekšā tunelī, lai vēlāk sasniegtu lūgšanu telpu jau virszemē. Ir interesanti, bet katrā no vietām pietrūkst informācijas. Tiek dalīti bukleti, bet no tur atzīmētajiem cipariem vien nevar saprast, kas kurā vietā atrodas.
Mūsu pēdējā pieturvieta ir putnu tirgus, kas ir neliela platība ar vietējiem pārdevējiem un putniem būrīšos. Te ir arī zaķi un ķirzakas, redzam pat pitonu, kam iedotas divas beigtas vistas. Ap milzeņa žogu vietējie sapulcējušies un brīnās, kā čūska mēģina visu nožņaugt un pēc tam uzbāzt savu žokli gaļas gabalam virsū. Ir gan daži tādi, kas uzskata sevi par privileģētiem un samaksā vietējam par to, lai tas atvērtu čūskas būri. Čūskai visu procesu tas iztraucē, bet, ja tā pēkšņi izrāda ziņkāri, vietējais uzreiz tai gatavs sadot ar koku, lai nenāk tuvāk. To vairs nav forši skatītes. Žēl arī garaušu, kas kaulaini guļ būros bez ūdens. Dažiem putniem ir nocirsta viena kāja, varbūt lai neaizlido prom. Cāļi ir nokrāsoti spilgtās krāsās, lai piesaistītu garāmgājēja skatienu. Tā padomājot, viss kopumā izskatās bēdīgi. Vietējie spīdzina dzīvnieciņus! Sešas stundas pagājušas nemanot, bet esam pārkarsuši saulē.
Pa ceļam uz viesnīcu mūs uzrunā kāds vīrs, saka, ka ir no Nīderlandes. Indonēzijā, tieši šajā pilsētā, dzīvo jau sešpadsmit gadus, pašam ir sava viesnīca. Kāpēc gan šeit? Un kāpēc gan ne? Visu gadu laikā vīrs nav piedzīvojis spēcīgu zemestrīci, bet laikapstākļi viņam te patīk un arī vietējo nesteidzīgais dzīves stils. Tomēr cenas pilsētiņā spēcīgi pazeminājušās vulkānu aktivitātes dēļ. Ja kādam ir atvaļinājums un tas pēta informāciju par Indonēziju, vienīgais, ko nu var izlasīt — lietus sezona, vulkāna izvirdumi, cunami. Ne gluži piemērotākā vieta atpūtai. Tomēr Pīteram patīk, viņš saka, ja Nīderlandē dzīvojis vienā stresā pat par piecām nokavētām minūtēm, tad te beidzot iemācījies baudīt dzīvi, darīt visu nesteidzoties, atbildēt ar smaidu un nesatraukties par sīkumiem. Indonēzijā nepārtraukti notiek katastrofas, arī viņa telefona lietotne par tādām ziņo vismaz trīs reizes dienā. Un tieši tāpēc nekas vairs neliekas tik šausmīgs — viss pārējais ir tikai dzīves sīkumi.
Nokļūstam atpakaļ viesnīcā. Beidzot varam iet istabiņā. Šodien esam gandrīz visu pilsētu izstaigājuši! Tiekam pie divām gultām ar kārtīgu atgādinājumu, ka paliekam par akcijas cenu. Šāda akcijas cena tagad ir visur, jo sezona nekāda. Par sešiem eiro te nav grūti atrast gultasvietu. Kaučsērferu gan te nav daudz, un tiem dažiem, kas izvirza pavisam dīvainus noteikumus, mēs nemaz neuzrakstām. Istabā ir ļoti karsti, un ar visu ventilatoru sviedri pil no pieres. Logi vaļā, mazas skudriņas nāk iekšā un rāpjas gultā, bet neko darīt. Pagaidām vēl meklējam Indonēzijas skaistumu. Džakarta bija tiešām interesanta, šī arī liekas jauka, bet ceram beidzot to dabu izpētīt.
Džakarta ir Javas salas finansiālais un industriālais centrs, Jogiakarta tiek uzskatīta par salas dvēseli. Te var atrast Javas salas iemītnieku tīrāko valodu, tradicionālāko mākslu un spilgtākās saglabājušās tradīcijas. Protams, šī pilsēta aizsargā tās kultūras mantojumu, kas jau izzudis citur modernizācijas ietekmē! Šo reģionu joprojām pārvalda sultāns! Kopā ar apkārtesošo apgabalu Jogiakartā dzīvo trīsarpus miljonu iedzīvotāju. Te var atrast daudz mākslas galeriju, ielu zīmējumus, batikotājus, ēstuvītes un dažādas atrakcijas.
142. diena
Šorīt mošeju vietā mūs modina gaiļu un papagaiļu dziesmas. Varbūt vienkārši nedzirdējām agros rīta saucienus uz lūgšanām. Istabas cenā iekļautas arī brokastis — tajās saņemam papaijas gabaliņu, vienu maizes šķēli un vienu olu. Esam iestiprinājušies un jādodas ceļā!
Laiciņu gan vēl paņem visu materiālu publicēšana, un tad jau arī izsalkums klāt. Šoreiz ielas ēstuvītē pagaršojam vietējo rīsu zupu, kas reāli ir vistas buljons, kurā samesti vārīti rīsi (tas viss gan tiek gatavots atsevišķi), daži zaļumi un asni. Šāda zupa maksā ap sešdesmit centiem. Tad pasūtām braucēju no “Grab” aplikācijas telefonā — viņš mūs aizved piecu kilometru attālumā uz lielceļu, kur būtu jābūt autobusa pieturai uz netālo kalnu. Telefonā esam ielādējuši dažādas aplikācijas, kam vajadzētu palīdzēt mūsu ceļā, bet ne visām var uzticēties. Pēc izkāpšanas un selfija, ko lūdz šoferis, nostaigājam vēl četrus kilometrus turp un atpakaļ gar lielceļu, meklēdami autobusa pieturu. Tādas nav, vietējie mūs aizsūta uz citu ceļu. Eh, tā Indonēzija!
Esam uz vienīgā ceļa pareizajā virzienā, jau vieglāk orientēties, un ar zīmju valodu, dažādiem žestiem dabūjam braucēju. Sagrabējis busiņš ved desmit kilometrus augšā pa kalniem — šis gan ieskrieties nemaz nevar, jo knapi kust. Smejam, ka šoferis sākumā grib mūs apmānīt, izdodot divreiz mazāku atlikumu, kā mums pienākas. Mēs tik pasmejam un parādām, ka nav īstā summa, un tas smaidot atdod visu. Tikmēr kāds jaunietis mūs paslepus fotografē un sūta bildes saviem draugiem — redz, viņš brauc ar ārzemniekiem.
No Bukitbintanga jeb Bintanga kalna pārredzama visa Jogiakarta. Te gar vienu kalna malu saceltas vairākas ēstuvītes, kur var nopirkt kafiju par 30 centiem un terasē apsēsties pie mazajiem galdiņiem un baudīt skatus. Vienreizīga, zaļa ieleja, kuru šodien atkal apspīd saulīte. Tādi skaisti plašumi! Ja nāk cunami, tad esam drošībā. Bet somas gan būtu žēl, lai gan arī tās atrodas mūsu koka štābiņa otrajā stāvā.
Nedaudz paejam augšup kalnā, kur atrodas kāds parks, bet daudz jau nav, ko redzēt — strūklaka un viens milzīgs kuģis, kas te tiek būvēts kā apskates objekts. Vienmēr likās, ka Indonēzija ir tūrisma valsts, bet tagad gan tā nešķiet. Esam redzējuši vien dažus “baltos”, infrastruktūra nav īsti pārdomāta, apskates vietas pārsvarā ir vulkāni, kuros bez personīgā transporta vai tūres netikt. Beidzot esam kaut nelielu daļu dabas sasnieguši!
Jāatgriežas pilsētā. Busiņi no kalna lejā nebrauc, mēģinām stopēt. Indonēzijā autostopi strādā tik labi! Kā īkšķis gaisā, tā pirmā mašīna apstājas. Vīrietis gan angliski nerunā, bet noved mūs lejā no kalna un izlaiž kādā ciemā pirms pilsētas, jo pats līdz Jogiakartai nebrauc. Tad apstājas arī nākamie — kāds jauniešu pārītis, kas prot dažus vārdus angliski. Ar viņiem nokļūstam līdz pilsētai.
Apstājamies pusdienot — esam atraduši pavisam lētu ēstuvīti, kopā ar zupu vesela lielā rīsu bļoda bez maksas! Lietus ir pēkšņs — kā apsēžamies, tā uzreiz kāds izgāž lietus spaini no debesīm. Tikpat ātri tas arī pāriet. Varam atgriezties viesnīciņā, lai atkal pabeigtu savus darbus. Tagad galvenais tikt galā ar mājaslapu, ar informāciju, kurā varam padalīties, jo zinām, ka, iespējams, Austrālijā viss tik raiti neies.
Pašā vakarā dodamies vakariņās, un noder lietusmēteļi, ko iegādājāmies Vjetnamā. Šoreiz pirkām tos, ko vietējie lieto, lai brauktu ar moci, un tie ir tik milzīgi un izturīgi! Naktī gulēt traucē mošejas. Pirmais garais sauciens ir jau trijos naktī, nākamais ir četros, kas pamodina gaiļus, un tad mostas arī vietējie. Vairs nekāda miera! Skatāmies, gultā pie kājām kāds mums sanesis augļu sēkliņas, ko jau apsēdušas skudras. Jā, arī sikspārņi te uzdzīvojuši. Bet nu jādodas tālāk!
Indonēzijā rīsi uz lauka tiek saukti par “padi”, rīsu graudi veikalā — “beras”, savukārt jau sagatavoti rīsi ir “nasi”. Viena no dīvainākajām Indonēzijas eksporta precēm ir “kopi luwak” jeb kafija, ko pārstrādājusi īpaša Indonēzijas kaķu suga. Kafija maksā 30—100 eiro par krūzīti. Kā tā tiek iegūta? Kafijas ogas tiek barotas šiem īpašajiem kaķiem, un, kad kaķi kafiju sagremojuši un izvadījuši no organisma, pupiņas tiek savāktas, nomazgātas un pārvērstas kafijā. Sembako savukārt ir deviņas lietas, bez kā Indonēzijas virtuve nevar pastāvēt, — rīsi, cukurs, olas, gaļa, milti, kukurūza, gāze, pārtikā izmantojamā eļļa un sāls. Indonēzija ir arī viena no vadošajām varžu kājiņu eksportētājām pasaulē.
(Turpmāk vēl.)
