Šonedēļ Jaunjelgavas bibliotēkā izstādīta Andra Saknes zīmēto darbu galerija “Varavīksne bez krāsām”. Šī ir mākslinieka pirmā publiskā izstāde, kas ieved citā dimensijā, kur krāsas ir liekas. Andris ir daudzpusīgs, viņš pieprot dažādus darbus, taču sirdij vistīkamākais ir radošais process. Vai tas būtu papīrs un zīmulis, darbs ar koku vai augiem.
Andris ir latviešu universālais Makgaivers. Dzīves līkločos apguvis dažādas prasmes, viņš piedāvā plaša spektra sadzīves pakalpojumus — aku rakšanu un tīrīšanu, remontdarbus, gatavo masīvkoka izstrādājumus, ierīko elektrību, strādā ar stiklu un piedāvā transporta pakalpojumus. Sirdspriekam jaunjelgavietis nodarbojas ar zīmēšanu. Roka trenēta vairāk nekā 20 gadu, un beidzot darbiņi izrādīti plašākai publikai. Izstādē apskatāmi 12 lieli un pieci mazāki darbi.
Krīze iemāca arodus
— Kā apguvi tik daudz iemaņu?
— Daudz ko apguvu pašmācībā, mācoties darba procesā. Krīzes gados nācās mainīt darbus, izmēģināt un apgūt dažādas jomas. Viss, kam ķēros klāt, gāja no rokas. Man visvairāk patīk izpausties radoši, bet pieprasītākās ir ikdienišķas lietas un darbiņi. Nāku no laukiem, dzīves laikā esmu iemācījies praktiskos darbus, tostarp apieties ar koku. Ja man pasūta kaut ko no koka, pats izplānoju dizainu un konstrukciju, nereti uzdrošinos realizēt ko neredzētu.
— Kā sāki aizrauties ar zīmēšanu?
— Zīmēt sāku bērnībā, skolas laikā. Apmeklēju arī mākslas skolu. Zīmēšanas stundas notika noteiktos rāmjos, viss bija jādara pēc konkrētiem šabloniem. Kāds mākslinieks tur var iznākt? Iemaņas pilnveidoju un radoši izpaudos mājās. Mūsdienu izglītības sistēma ir daudz atbalstošāka, tā palīdz pilnveidot un attīstīt individualitāti.
Man visvairāk patīk strādāt ar grafīta zīmuli, tas ir mans rokraksts. Ir arī daži krāsaini zīmējumi. Man patīk izmēģināt dažādas tehnikas, kaut ko jaunu. Pirms vairākiem gadiem pāris darbi bija apskatāmi Jaunjelgavas pilsētas svētku laikā, tolaik man vēl nebija savas kolekcijas. Izstāde bibliotēkā ir pirmā oficiālā atrādīšanās publikai. Izstādes “vaininiece” ir sieva, kura izstāstīja, ka zīmēju, un par maniem darbiem.
Lai nodotos zīmēšanai, man vajag noskaņoties. Viens zīmējums var prasīt pat divu līdz trīs dienu darbu, neierobežoju sevi konkrētā tematikā. Krājumā ir arī pikanti darbi, tie gan bibliotēkas izstādē nav apskatāmi, šī nav īstā vieta.
Zīmēšana mani nomierina, raisa fantāziju un palīdz izanalizēt nesaprotamo. Tā prasa pacietību un koncentrēšanos.
Melnbaltais attīsta iztēli
— Kāpēc tieši grafīta zīmulis?
— Bezkrāsains darbs raisa iztēli. Tur, kur nav krāsas, cilvēki to iedomājas, un katrs iznākumu saredz citādāku. Es reizēm nesaku priekšā, ko darbā esmu vēlējies atspoguļot, ļauju, lai cilvēki paši saskata to, kas viņiem ir tuvāks. Katrā darbā ir kaut kas apslēpts, ko ne visi ieraudzīs. Ilgāk skatoties, izdosies saredzēt mazās, apslēptās nianses.
Vēlos sakrāt labu kolekciju un izlikt darbus lielā izstādē. Mans sākotnējais radošais mērķis bija atklāties radoši ar “pompu” — pēkšņi un spēcīgi. Dzīve ieviesa savas korekcijas, taču mērķis radošajā sfērā nav zudis.
— Cik darbu gaida savu uznācienu?
— Man ir ļoti daudz iesāktu, bet nepabeigtu zīmējumu. Varu sākt, tad laika trūkuma vai radošās krīzes iespaidā nolikt un pabeigt pēc vairākiem gadiem. Manuprāt, man neviens darbs nekad nebūs pilnībā pabeigts. To vienmēr var papildināt, izcelt kaut ko un piestrādāt. Esmu ļoti paškritisks, varu piesieties katram savam darbam. Kritika palīdz attīstīties.
Grūtāk radīt darbus, kuri tiek pārzīmēti — atainoti viens pret vienu uz papīra. Tas nav tik interesanti, nepieciešams sevi piespiest. Daudz aizraujošāk ir ļauties iedvesmai un atainot to, kas slēpjas iztēlē.
— Darbus paraksti ar pseidonīmu “Lackys”, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē “laimīgais”. Pseidonīms tevi atspoguļo?
— Tas radās interneta laikmetā, kad, daudz kur ielogojoties, vajadzēja segvārdu. Šis man iepatikās un ir saistošs joprojām. Kaut kāda manis daļa ir patiesi laimīga, otra vēl tiecas uz to.
— Kādas sajūtas pārņem, redzot savus darbus izstādē?
— Man interesē cilvēku reakcija, ko viņi darbos saskata. Pirmās atsauksmes jau esmu saņēmis, cilvēkiem patika, bija sajūsmā. Daudzi nemaz nezināja par manu vaļasprieku. Gribu, lai mani darbi cilvēkos raisa emocijas.
Modernais senlietu piekritējs
— Ar ko vēl mākslinieks aizraujas?
— Man patīk tehnoloģijas, sekoju līdzi jaunumiem. Mājās izmantoju automātiku, kas savienota ar lietotnēm telefonā. Attālināti regulēt apgaismojumu ārā, siltumu un citas ierīces. Kad vairākas dienas neesmu mājās, attālināti ieslēdzu sildītāju, lai atgriežoties būtu patīkami. Vēl man ļoti patīk antīkas lietas, nieciņi. Kādreiz man bija liela naudas kolekcija. Monētas un naudu sāku krāt astoņu gadu vecumā, krīzes laikā gan to pārdevu. Paturēju tikai vienu vecu parādzīmi. Patīk arī porcelāna izstrādājumi, viss, kas radīts rokām. Antīkas lietas ļauj pieskarties, “pataustīt” pagātni. Var lasīt grāmatas par agrākiem laikiem, bet tas būs subjektīvs viena cilvēka, grāmatas autora skatījums vai valsts nostāja. Daudz atkarīgs no konkrētās personas uztveres. Toties pats priekšmets ļauj burtiski novērtēt laikmetu un radīt individuālu priekšstatu. Pāris vēsturiski priekšmeti vēl tiek glabāti mājās, ja būtu paturējis visu, kas bija un ko vēlos, tad vajadzētu atsevišķu ēku, ko pārvērst par muzeju.
Patīk darboties ar augiem, īpaši saista grūti audzējamie eksemplāri. Piemēram, kautrīgās mimozas, kad pieskaras, lapiņas saraujas. Sākumā izdiedzēju salvetītē, tad pārstādu. Aizraujoša ir augu ziedēšana, kā to panākt mājas apstākļos. Mākslīgi jāimitē dienas gaismas ilgums.
Cīnos ar bezmiegu, man žēl tā laika, kas tiek nogulēts.
Iespējas izpausties
ir plašas
— Ir kāds mākslinieks, darbs, kas iedvesmo?
— Nevēlos atdarināt. Ir šis tas, kas man patīk, bet cenšos neiespaidoties. Māksla ir daudzveidīga, viens izpaužas fotogrāfijā, cits ar gaismas instalācijām utt. Iespējas izpausties ir plašas.
— Mūs iespaido dzīves gājums. Kā tas ietekmējis tavu personību?
— Jaunjelgavā dzīvoju no 12 gadu vecuma, līdz tam dzīvesvieta tika bieži mainīta. Par mājām esmu saucis gan Bausku, gan lauku māju Limbažos. Man ir labas bērnības atmiņas no laika, kad man bija trīs gadi. Limbažos bija skaista dabas ainava, patīkami kavēties atmiņās.
Jaunības gados nezināju, par ko vēlos kļūt, joprojām nezinu. Man ir plašs interešu loks, lai varētu pieķerties vienai jomai un pie tās palikt.
Pirmajā skolā neiejutos, esmu diezgan kautrīgs pēc dabas. Draudzējos ar bērniem no citām klasēm, ar klasesbiedriem biju ieturēts. Pārejot uz citu skolu, kļuvu atvērtāks un aktīvāks, varbūt vecums bija vainīgs, kļuvu pieaugušāks. Mana personība gadu laikā ir attīstījusies, pārliecība nostiprinājusies. Vienmēr esmu bijis ļoti apzinīgs, pirms daru — padomāju. ◆
