“Redziet, ko deja ar cilvēku dara!” smej kāds dejotājs no vidējās paaudzes deju kolektīva “Aizkrauklis”. Nu dara gan brīnumus! Par to vēlreiz pārliecinos, kādu vakaru dodoties uz īstu brieduma vecumu — 35 gadus — sasniegušā vidējās paaudzes deju kolektīva “Aizkrauklis” mēģinājumu Aizkraukles pagastā.
Pirms 35 gadiem deju skolotāja Inita Vilciņa un toreizējā Aizkraukles pagasta kultūras nama vadītāja Aija Melne nolēma, ka pagastā vajadzīgs savs deju kolektīvs. Tika dibināts vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs, jo tolaik šajā deju grupā valstī bija neliels kolektīvu skaits, tātad lielāka iespēja tikt uz Deju svētkiem, un aizkrauklieši, protams, gribēja svētkos piedalīties.
Dejotāju sapulcināšana bija Aijas nopelns — viņa uzrunāja kolhoza jaunos speciālistus, tāpat cilvēkus, kuri iepriekš bija dejojuši kādā kolektīvā, un viņi piekrita. Pavisam drīz — 1985. gadā — “Aizkrauklis” griezās deju virpulī Daugavas stadionā kopā ar daudziem Latvijas kolektīviem. Inita Vilciņa atceras, ka tolaik svētkos bija jādejo tikai divas dejas. Īpaši bija kolektīva trešie Deju svētki 1993. gadā, kad aizkrauklieši divdesmit labāko vidējās paaudzes deju kolektīvu skaitā apvienotā pūtēju orķestra pavadījumā dejoja noslēguma koncertā Mežaparka Lielajā estrādē.
Izaug divi
Pagājušā gada nogalē “Aizkrauklis” kopā ar tuviem un tāliem draugiem nosvinēja 35 gadu jubileju. Trīsdesmit trīs gadus to vadīja deju kopas dibinātāja Inita Vilciņa, tagad viņa vada senioru deju kolektīvu, kurš pirms 13 gadiem izaudzis — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē — no vidējās paaudzes dejotājiem. “Daudzi dejotāji to repertuāru, kurš piemērots vidējai paaudzei, gadu vai veselības pēc vairs nevarēja izdejot, tad veidojām otru deju kopu,” atceras Inita Vilciņa. “Aicinājām atpakaļ arī tos, kas jau bija pabeiguši deju gaitas. Lielākā daļa dejotāju, kuri sāka dejot senioru kopā, iepriekš darbojās vidējās paaudzes kolektīvā. Pievienojās arī daži cilvēki, kuri iepriekš šajā kolektīvā nebija dejojuši, bet bija saistīti ar Aizkraukles pagastu.”
Deju kopas “Aizkrauklis” goda seniora tituls noteikti pienākas Andrim Silaraupam — viņš dejo no pirmās kolektīva dibināšanas dienas. Visus 35 gadus! Tāpat no pirmsākumiem, bet ar nelielu pārtraukumu, dejo Zoja Zilgalve, Aija Melne un Ārija Šupeiko.
“Šie cilvēki
ir manējie”
Inita Vilciņa atzīst, ka aizkrauklieši allaž bijuši lieli dejotāji un neviens aiz rokas uz dejošanu nav bijis jāvelk. “Parasti viens paaicina otru, un dejotāju pietiek,” saka viņa. “Protams, ir bijuši gadi, kad sastāvs ir skaitliski mazāks vai lielāks. Vidējās paaudzes dejotāji ir tajā vecumā, kad ģimenēs dzimst bērni, un dažkārt sieviņa dejošanā paņem pārtraukumu, bet vīrs turpina dejot. Ja vajag kādu dalībnieku, tad vienmēr kādam atrodas draugi, kuri grib dejot. Ne reizi nav bijis tā, ka būtu bijis mazāk par astoņiem vajadzīgajiem pāriem.”
Kad jautāju, kas licis turēties pie dejošanas 35 gadus, Inita stāsta: “Kad sāku vadīt kolektīvu, mana mamma bija deju skolotāja. Tas bija viņas pēdējais dzīves gads, un tā sanāca, ka mammas pēdējie deju svētki bija mani pirmie. Mamma bija ļoti laimīga, ka es to daru. Savukārt pie šī darba man lika turēties kolektīvs — cilvēki, kam esmu apsolījusi, ka mēs būsim, ka mēs dejosim. Mana pamatspecialitāte ir skolotāja, un tas nozīmē, ka pēc darba skolā man jāvelta vakari, lai vadītu mēģinājumus. Taču šie cilvēki ir manējie, kā mana otrā ģimene, ar kuriem man prieks būt kopā.”
Kopā dzīvē, kopā dejā
“Viņi man ir vienīgie! Un viņi ir tik feini!” saka vidējās paaudzes deju kolektīva “Aizkrauklis” vadītāja Lana Ķirse. Savulaik viņa vadīja dāmu deju kolektīvu “Kvēlziedes” Daudzeses pagastā, kas izdejoja dejas ar Lanas pašas veidotu horeogrāfiju. “Aizkrauklis” ir pirmais viņas vadītais vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs, bet viņas ikdiena saistīta ar skolotājas darbu skolā un dejotprasmes mācīšanu bērniem Aizkraukles novada vidusskolā un Skrīveru kultūras centrā.
“Strādājot ar dažāda vecuma deju kolektīviem, es nemitīgi mācos un sevi pilnveidoju kopā ar viņiem, un tas man ļoti patīk,” saka Lana.
Patlaban vidējās paaudzes deju kolektīvā “Aizkrauklis” dejo 10 puiši un 12 meitenes — tieši tā savējos sauc vadītāja. Dejo ne tikai vietējie, bet arī cilvēki no Skrīveriem, Jaunjelgavas un citām vietām. Ik pa laikam piepulcējas kāds jauns dejot gribētājs. “Ņemam visus, nešķirojam! Kolektīvā dejo arī tādi cilvēki, kuriem līdz šim nav bijusi saskare ar tautas dejām. Uzskatu, ka dejot var iemācīt ikvienam,” saka Lana. “Ja cilvēks grib dejot, kustēties, es par to tikai priecājos un cenšos dot iespēju koncertos katram tikt uz skatuves. Galvenais, ka cilvēki nāk ar prieku un vēlas kopā jauki pavadīt laiku un gūst no tā gandarījumu. Reizēm mēģinājumos daudz smejamies, bet arī to vajag, lai uzņemtu pozitīvo enerģiju un dopingu darboties. Dejotāji paši izrāda lielu iniciatīvu, grib papildu mēģinājumus. Es tikai ļaujos, baudu un priecājos ar viņiem strādāt!”
No kolektīva 22 dejotājiem septiņi pāri ir ģimenes cilvēki. Viņi lielākoties dejo ar savu otro pusīti. “Ja es nāku ar savu vīru vai sievu pavadīt vakaru, man taču gribas ar viņu kopā arī dejot. Tāpēc mēdzu tikai reizēm viņus pašķirt uz kādu deju. Arī dejošana ir attiecības, un tā ir viņu izvēle — dejot kopā,” saka Lana, piebilstot, ka visi dejotāji aktīvi apmeklē mēģinājumus, daži steidz uz Aizkraukli pat pēc darbadienas Rīgā. ◆
Fakts
◆ Aizkraukles pagasta deju kolektīvs “Aizkrauklis” dibināts 1984. gadā, bet kopš 2007. gada līdzās vidējās paaudzes deju kolektīvam izveidots un darbojas senioru deju kolektīvs.
◆ Kolektīvs piedalījies festivālos Armēnijā, Ungārijā, Lietuvā, Horvātijā, Austrijā, Rumānijā, Francijā, Čehijā, Polijā, Itālijā, Holandē, Turcijā.
Interesanti fakti par vidējās paaudzes deju kolektīvu “Aizkrauklis”
◆ Jaunākajam dejotājam ir 31, vecākajam 56 gadi.
◆ Patlaban kolektīvā dejo septiņas ģimenes, bet kopā dalībnieku sastāvā ir deviņi pāri, kuri kopā ir arī dzīvē.
◆ Vislielākie dejotāji ir skolotāji — šajā kolektīvā dejo astoņi šīs profesijas pārstāvji.
◆ Vidējās paaudzes deju kolektīva “Aizkrauklis” dejotājiem kopā ir 44 bērni.
“Neesmu šurp atvests ar varu”
Vidējās paaudzes deju kolektīva “Aizkrauklis” pieredzes bagātākais dalībnieks ir Aivis Skangals — viņš te dejo jau 22. sezonu. Kopā Aivja dejotāja stāžs ir apmēram 30 gadu. “Esmu cilvēks, kuram allaž vajag kaut ko darīt,” stāsta viņš. “Dejoju, makšķerēju, braucu ar velosipēdu, kāpju kalnos — daru visu, ko varu izdarīt. Man tā ir atslēgšanās no ikdienas, un katrai lietai ir savs skaistums: kad brauc makšķerēt, esi dabā, vienatnē, kad ej dejot — esi cilvēkos. Darbā ir vieni, te citi, bet vairāk vai mazāk — visur labi cilvēki.”
Aivis ir rīdzinieks, kurš uz Aizkraukli pārcēlies pirms apmēram 30 gadiem. “Pateicoties dejām, mani pazīst visa pilsēta,” smej viņš. “Koncerti, tikšanās ar citiem kolektīviem, saviesīgie vakari un jaunas iepazīšanās. Esmu priecīgs, ka dejoju. Dejošana ir daļa manas dzīves, un, pateicoties tai, esmu izbraukājis pusi Eiropas.”
Vīrietis atzīst, ka stiprā dzimuma pārstāvji parasti ir vairāk pierunājami un “aizvedami” uz dejošanu, taču dejot nebūt neesot sarežģīti — “sabalansē roku, kāju un galvas darbību, un — visa prasme!” Aivim dejošana palīdzot šo līdzsvaru nostiprināt, bet ikdienas darbā katra roka varot darīt ko citu, jo viņš ir virpotājs.
Aivis stāsta, ka viņa motivācija pēc darba saņemties un iet uz mēģinājumu ir gaužām vienkārša: “Tā ir mana sirdslieta! Neesmu šurp atvests ar varu. Ja ej pret savu gribu, kāda cita dēļ, vari izturēt gadu, varbūt divus. Tas ir apmēram tā kā bērniem mūzikas skolā: nu izturēšu tos četrus gadus, kamēr mamma redz. Pēc tam tāpat nekas no tā nesanāks. Nezinu, cik man slimam jābūt, lai es nedejotu.” Viņš atklāj, ka ceļgala operācijas dēļ nedrīkstētu atrasties uz skatuves dēļiem, tomēr aizvien te ir.
Stihija — deja
Lolita Ondzule kopā ar vīru Edgaru “Aizkrauklī” dejo apmēram divus gadu desmitus, iepriekš — kolektīvā Aizkraukles pilsētas kultūras namā. Lolita atzīst, ka iniciatore tam, ka jādejo, bijusi viņa. “Deja ir mana stihija, daļiņa manas sirds,” saka viņa. “Dejot man patīk labāk nekā vingrot, kaut esmu darījusi arī to. Taču man ir svarīgi, lai mūzika saistās ar aktīvu kustību un dejā izstāstītu stāstu.”
Kad pajautāju, vai ir interesanti dejot ar savu vīru, Lolita pasmaida: “Esam klasesbiedri un kopā kopš 16 gadu vecuma. Līdz ar to viens otru sajūtam un esam labi sadejojušies. Protams, dažās dejās mums ir cits partneris, un arī tas ir interesanti.”
Lolita atklāj, ka deju mēģinājumi viņai ir iespēja atpūsties no intensīva garīga darba skolā. “Fiziska slodzīte ir atelpa,” saka skolotāja Lolita. “Tāpat domubiedri un jaukais kolektīvs visus šos gadus bijis mans stimuls šurp nākt. Deja kopā ar mūziku ir nepieciešama jebkura cilvēka dvēseles pilnveidei.” ◆
Vienīgais un mīļākais
“Esam priecīgi, ka savai vadītājai esam vienīgais pieaugušo, tātad — mīļākais kolektīvs,” saka Dāvids Kleimanis. “Visa uzmanība tiek tikai mums, un mēs esam ieguvēji. To katrs jūt, un ik mēģinājums ir ļoti kvalitatīvs. Vadītāja neko nerisina ar skaļu balsi, tieši otrādi. Un mēs ieklausāmies.”
Sākotnēji sievas pierunāts, Dāvids dejo nu jau apmēram septiņus gadus. Līdz šim dejoja abi ar sievu Kintiju, tagad viņa paņēmusi nelielu pauzi, kas saistīta ar bērnu audzināšanu.
Arī Dāvids bilst, ka saistībā ar dejošanu iepazinis savu novadu, savu pilsētu. “Te ir kolosāli cilvēki, un dejotāji vispār ir unikāli ļaudis,” saka viņš. ◆
Lai veselība gavilē
Vecāki dejo, bērni vēro vai rotaļājas turpat zālē — arī tā ir mēģinājumu ikdiena. Vēl man ļoti patīk atklājums, ka vispirms dejotāji iesildās fizioterapeites vadībā. Savējās! Turklāt viņiem tās ir divas — fizioterapeites Inga Rozīte un Inga Doropoļska pašas dejo “Aizkrauklī”. Kopā ar vīriem.
Inga Rozīte, viena no “iesildītājām”, mēģinājumos neskopojas ar savām profesionālajām zināšanām: iesildīties pareizi, izstiept muskuļus, lai būtu mazāk traumu. Ieguvums attaisnojies, un tagad dažādu traumu dejotājiem esot mazāk. Iepriekš fizioterapeitēm nācies vairāk likt teipus sastieptajiem muskuļiem, tagad to darot mazāk.
Ko cilvēkam dod dejošana? “Ļoti daudz, un to ieteicams darīt visos vecumos, kad vien cilvēks var pakustēties.” saka Inga Rozīte. “Tas ir liels ieguldījums savas veselības nostiprināšanā, liekot aktīvi darboties gan kustību balsta aparātiem, gan sirds un asinsvadu sistēmai. Ja to dara gudri, veselība uzgavilē. Dejošana var aizstāt treniņus sporta zālē, kaut gan uzskatu: jo dažādākas fiziskās aktivitātes, jo labāk. Arī emocionāli tas ir noderīgi — jauka tikšanās ar vienaudžiem, kopā būšana. Katram ieteiktu dejot, jo deja ir tik daudzveidīga. Varat dejot tautas vai modernās dejas, zumbu vai baletu, līnijdejas vai vēderdejas. Atrodiet savējo, un — uz priekšu!”
Inga kopā ar vīru Gintu Aizkraukles pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvā dejo jau piekto gadu, viņi uz mēģinājumiem brauc no Skrīveriem. “Dejot tautas dejas bija mans bērnības sapnis,” saka Inga. “Dzīvoju Preiļos, kur tolaik bija ļoti spēcīgi bērnu deju kolektīvi. Biju diezgan apaļīga meitene, un mani neuzņēma, taču man ļoti, ļoti gribējās… Kad man jau bija sava ģimene, pieteicos deju kopā “Aizkrauklis”, un ļoti nopriecājos, ka mani uzņēma, pat neskatoties uz to, ka iepriekš nebiju dejojusi. Pietika ar vēlmi dejot. Un es iemācījos! Piepildīju savu sapni, un man ļoti patīk šis kolektīvs.” ◆
Der visai ģimenei
Inese Kalnozola ir “jauniņā” deju kolektīvā “Aizkrauklis”, bet ne iesācēja dejošanā — gadu viņa dejo šajā kolektīvā, bet iepriekš — deju kolektīvā “Radi” Aizkrauklē, vēl pirms tam — jauniešu deju kolektīvā “Pēda”. Viņa dejo kopā ar vīru Andri. “Man patīk, jo deja ir saskarsme, smaidi, pieskārieni, kam ikdienā varbūt neatvēli tik daudz laika, cik vajadzētu,” saka viņa. Kalnozolu ģimenē tautas dejas dejo arī trīs bērni, un viena no meitām ir atbraukusi līdzi vecākiem uz mēģinājumu.
Vai viegli bija iesaistīt dejošanā vīru? “Kad piedzima puikas (Kalnozolu ģimenē aug divi dvīņu pāri — 14 gadus vecie brāļi Mariss un Markuss un māsas Paula un Roberta, kurām ir deviņi gadi — aut.), ierosināju, ka gribu atsākt dejot,” stāsta Inese. “Aizgājām uz “Radu” mēģinājumu, Andris tur sastapa paziņas, pavēroja mēģinājumu un secināja, ka viņam tas der. Šo desmit gadu laikā vīrs ar deju ir “saslimis”. Dejošana atbrīvo prātu, dod garīgo brīvību — tu esi pieslēdzies deju soļiem, horeogrāfijai, baudi to, un nav laika domāt ne par ko citu. Vīram tas patīk, jo viņš var atpūsties no ikdienas rūpēm.”
Inese atzīst, ka reizēm pēc darbadienas ir grūtāk saņemties, lai ietu uz mēģinājumu. “Taču, kad esi saņēmies un spēris soli no mājas, ir gandarījuma sajūta, ka esi izdarījis un saņēmis pozitīvisma devu nākamajai dienai. Šajā kolektīvā ir sirsnīgi cilvēki, esam kā viena ģimene — tas mani šeit ļoti pārsteidz.” ◆
Foto: Inese Kalnozola, Elita Brovacka, Kārlis Ieviņš, no deju kolektīva “Aizkrauklis” arhīva
