Iesaka Sandra Pumpure, laikraksta “Staburags” reportiere
Kurai no mums, dāmām, dzīvē nav bijusi situācija, kad veltīgi gaidām kāda vīrieša zvanu. Tādās reizēs emocijas sit augstu vilni. Tieši par to ir Rozijas Volšas romāns “Vīrietis, kurš nepiezvanīja”.
Grāmatas galvenā varone Sāra sastop Ediju, pavada ar viņu kopā septiņas brīnišķīgas dienas un ir neglābjami iemīlējusies. Pēc neveiksmīgās laulības tas ir gluži vai ideālais vīrietis. Turklāt jūtas ir abpusējas, par to nav šaubu. Šķiet, arī Edijs bija gaidījis tieši Sāru.
Edijam ir sen ieplānots ceļojums, un arī Sārai ir savi darbi, tāpēc abi vienojas, ka izturēs dažas atšķirtības dienas. Edijs apsola piezvanīt no lidostas un nav iemesla viņam neticēt. Tomēr viņš nepiezvana. Viņš gluži vai pazūd un nav sastopams arī sociālajos tīklos. Tik dažādas domas šausta sievieti. Draugi iesaka par viņu aizmirst, bet Sāra to nespēj. Viņa ir pārliecināta, ka ir kaut kas atgadījies. Edija pazušanai, visticamāk, ir nopietns iemesls.
Aizrit minūtes, dienas un nedēļas, līdz Sāra uzzina, ka viņai bijusi taisnība un Edija pazušanai tik tiešām ir iemesls. Arī to viņai nākas izdibināt soli pa solim. Tas ir kāds notikums, kas ietekmējis viņu abu dzīves, lai arī pat nav nojautuši viens par otra eksistenci. Pagātnes ēna gan ir tik liela, ka abiem, šķiet, nav ne mazāko iespēju būt kopā. Ar prātu viņi to saprot, bet sirds saka pretējo. Sāra un Edijs nespēj aizmirst viens otru un par spīti citu attieksmei pārkāpj pāri pagātnes sāpēm, pārraujot šo nebeidzamo apli, kurā ierauti arī pārējie. Turpmākā dzīve sākas no šī punkta.
Galvenajiem varoņiem uzlikta smaga pārbaudījumu nasta un sadzīvot ar šādu bagāžu nav viegli, īpaši situācijā, ja sabiedrībai vieglāk kādu vainot. Grāmata ir par mīlestību, cerībām un drosmi nepadoties, nebaidoties palikt smieklīgai, cenšoties sasniegt savu sapni. Un, protams, izvēlēm, ko izdarām katru dienu. ◆
