(29. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
122. diena
Atrodam viesnīcu, kur mūs sagaida vecs opītis, kas nerunā angliski. Telefonā parādām savu rezervāciju, viņš priecīgs paņem mūsu pases un iedod atslēgu. Istaba ir vienkārša, nositam divus lielus prusakus, kas izrāpo no galdapakšas. Dušā ir siltais ūdens, un arī ventilators pie sienas griežas. Lieliski!
Uzreiz steidzam tālāk un drīz sasniedzam pludmali. Tā gan nav tā, kur sauļojas, esam tieši pie zvejniekiem, kam lielākā rosība ir rītos. Redzam arī apaļās laivas, kurās viņi dodas pēc lielā loma. No iekšpuses izskatās diezgan ērtas.
Netālu ir skaists templis, ko apsargā trīs sunīši. Neviena cita gan nav, tikai pamestas sastatnes — varbūt Jaunajā gadā te būs kāda skatuve? Gar palmu plantācijām un krastmalu dodamies uz Sontras pussalu, kas visa apaugusi lietusmežiem, tās platība — 4 tūkstoši hektāru. Kur nu kājām to izstaigāt! Redzam skaistu ezeru, kurā viens zvejnieks ar peldriņķi un tīklu brien arvien dziļāk, un drīz arī sasniedzam kāpnes, kas ved uz templi pašā kalnā. Tās gan nav tūristiem domātas, tā ir tāda kā tranšeja ūdens novadīšanai. Bet ir vēl divi tūristi, kas uzrāpušies pašā augšā — aziātu izskata meitene, nometusies četrrāpus, trīc un dreb, noteikti ļoti bail no augstuma, un lejā pa stāvajiem, lielajiem pakāpieniem viņa nemaz nedomā iet. Ārzemju puisis jau atradis aizaugušajā žogā caurumu, un tā nu mēs visi četri tiekam tempļu kompleksā, priecādamies, ka esam ienākuši no kādas nezināmas ieejas. Vēlāk uzzinām, ka viss sasniedzams pa ļoti skaistām, ērtām kāpnēm. Jauks piedzīvojums! Vien skrāpējumi no dažiem augiem palikuši rokās.
Tempļu komplekss ir fantastisks. Budas statujas, vietējo rituāli un skaistie koki, kuru burvīgie izliekumi panākti ar zaru sasiešanu. Burvīgi skati paveras uz tālumā mirdzošo Danangas pilsētu no augšas. Tiešām brīnišķīgi! Arī tūristu ir ļoti daudz, lielākā daļa ķīniešu. Pussalas kalnienē sakrājas lietus mākoņi, un ik pa laikam saņemam pa lietus lāsei, bet drīz tālumā pa mākoņa maliņu izspraucas saulīte. Diena ir burvīga!
Pastaiga atkal ir pamatīga, jo templis ir piecu kilometru attālumā no mūsu viesnīcas. Dananga ir liela pilsēta, lai visu apskatītu, jāīrē motocikls vai velosipēds. Mocīti var īrēt par pieciem eiro dienā, bet problēma, ka virzienus nezinām un lielajā satiksmē orientēties grūti. Velosipēdiem neesam uzdūrušies, bet pilsētā sabiedriskais transports ir slikts.
Šodien savu pastaigu beidzam. Vakarā atgriežamies viesnīcā un priecājamies, ka te nūdeles ar olu var iegādāties par 50 centiem.
Dananga ir lielākā Centrālvjetnamas pilsēta un ceturtā lielākā visā valstī ar vairāk nekā miljons iedzīvotājiem. Šī pilsēta ir arī viena no vadošajiem industriālajiem centriem Vjetnamā. Te ražo elektriskās iekārtas, ķimikālijas un tekstilizstrādājumus, būvē kuģus. Interesanti, ka kara laikā karavīri šo pilsētu izmantoja kā atpūtas vietu, kamēr pārējās Vjetnamas daļās notika karš.
124. diena
Vjetnamieši vilcienā ir ļoti skaļi. Lai arī nakts vidus, nepārtrauc sarunas. Īpaši bērni. Un ne mazi bērni, bet jau pietiekami lieli, lai mācētu uzvesties, tomēr to nedara. Kamēr mamma guļ, tie bļaustās, kaujas un dara visu iespējamo, lai neviens nepagulētu. Vjetnamieši dažreiz ir tiešām nesaprotami. Domājam, no kuras nācijas sākas pilnīgi atšķirīgā mentalitāte? Nospriežam, ka ar Taizemi. Taizeme, Laosa, Kambodža, Ķīna, Dienvidkoreja un Japāna. Tās ir īstās Āzijas valstis, kur vairs saprātīga valoda nederēs un loģika nespēs palīdzēt. Vjetnamieši ir pavisam citādi.
Naktī jūtams, ka dodamies uz ziemeļiem. Ārā ir vien astoņi grādi, un pa dienu iesilst līdz vienpadsmit. Kādā pieturā pirms Hanojas nāk vilciena darbinieks un saka mums: “Bing Bing,” mēs viņam sakām: “Hanoja.” Pirmo reizi pēc 14 stundu brauciena mums pārbauda biļetes.
Esam sasnieguši Hanoju. Kas par pārsteigumu sagaida ārā! Desmit grādi! Steidzamies uz vilcienu staciju, lai vilktu ārā no somām siltās zeķes un džemperus. Hanoja atgādina mūsu mīļo dzimteni. Ātrāk uz hosteli, kas jau rezervēts par diviem eiro katram. Jaungada nakti sagaidīsim atsevišķā istabiņā, bet, tā kā Hanoja ir nedaudz dārgāka, šādas ekstras atļausimies tikai svētkos. Lai gan arī cena nav tik traka — mūsu “dārgā svētku istabiņa” mums izmaksās desmit eiro.
Hanoja pazīstama ar vecpilsētu un koloniālo arhitektūru, bet centru atstājam citai reizei. Sākumā dodamies uz tirgu. Hanojas centrālais tirgus ir milzīgs, pat apmaldāmies. Te ir ļoti daudz “balto”, kas atkal tiek raustīti uz visām pusēm. Šajā tirgū viss ir ļoti lēts, tomēr suvenīri neatšķiras no tiem, ko jau esam paspējuši iegādāties.
Diemžēl tirdziņā neatrodam ēdienus, vien neredzētus augļus. Staigājam pa rosīgajām ielām, līdz kādā vietiņā uzejam siltās zupas.
Hanojā jāuzmanās no auto. Tie vispār gājēju ignorē, liekas, gatavi braukt virsū. Mašīnu te ir daudz vairāk kā citās pilsētās.
Sasniedzam vietu, ar ko vjetnamieši ļoti lepojas — pasaules lielāko keramikas mozaīku, kas gar ceļa malu stiepjas četru kilometru garumā. Tā tika uztaisīta par godu pilsētas 1000. gadadienai 2010. gadā. Mākslinieki no visas pasaules piedalījās šīs sienas tapšanā, un arī mēs redzam mazu daļiņu no tās.
Esam pie viena no ezeriem, ar ko pilsēta ir slavena, te apkārt atkal ir ļoti daudz interesantu un skaistu tempļu. Šoreiz interesantas ir neskaitāmās karikatūras, kas vēsta, kā cilvēku rīcība šajā dzīvē atstāj iespaidu uz nākamo dzīvi. Piemēram, ja šajā dzīvē būsi nejauks pret citiem, tad nākamajā būsi neglīts. Ja tagad būsi negodīgs priekšnieks, tad nākamajā dzīvē būs jāsēž ratiņkrēslā. Ja, redzot nelaimē esošo, nepalīdzēsi, nākamajā dzīvē būsi akls. Ja ziedosi priesterim, nākamā dzīve būs ļoti burvīga. Un šādi mēs varētu turpināt bezgalīgi.
Pie tempļa sēž sievas, kas pārdod bruņurupučus. Nezinām, kādam mērķim, bet tie ir gan lielāki, gan mazāki. Trakākais, ka tiem bruņās uztaisīti caurumiņi un tiem cauri izvilkts striķis, vēlāk piesiets pie koka, lai rupucis neaizbēg. Liekas kaut kā necilvēcīgi. Tantēm nākamajā dzīvē galīgi neveiksies.
Lielākais laukums pilsētā auklē Ho Ši Mina varoņa mauzoleju. Pirms ieiešanas laukumā jāiziet pārbaudes, mums somā ir tikai ūdens pudele, un mūs ielaiž. Milzīgā ēka glabā Ho Ši Mina mirstīgās atliekas, un tā tika būvēta pēc Ļeņina mauzoleja parauga. Katru gadu varenā vīra atliekas sūta uz Krieviju, lai tās arvien tiktu koptas un restaurētas, līdz ar to mauzolejs no oktobra ir slēgts. Te ir vairākas norobežotas teritorijas, bet ķīniešu grupas vienmēr mēdz striktās līnijas pārkāpt, un tad vjetnamiešu apsargi kļūst dusmīgi. Šajā lielajā kompleksā ir arī templīši, muzejs un suvenīru alejas. Tā kā komplekss ir liels, apstaigāt visu nav nemaz tik vienkārši.
Mūsu pēdējā pietura ir Literatūras templis, kas ir labākais vjetnamiešu arhitektūras piemērs pilsētā. Beidzot kas vietējais! Šī vieta ir no senajām dinastijām, nedaudz atgādina Dienvidkorejas pilis. Senāk te mācījās karaļu ģimenes, bet nu atrodamas vairākas skaistas Budas statujas. Pašā Imperiālajā pilī šodien vairs neejam, sāk satumst, esam jau nosaluši, tāpēc drīz dodamies atpakaļ uz silto istabu.
Hanoja tiešā tulkojumā nozīmē “pilsēta upēs”, jo tā ir uzbūvēta uz Sarkanās upes iztekas, un te joprojām atrodams ap divdesmit ezeriem un upēm, kas tek cauri pilsētai. Tāpēc Hanoja bieži tiek dēvēta arī par ezeru pilsētu. Te saglabājušās ļoti daudzas ēkas no koloniālajiem laikiem, un Hanoja tās centusies saglabāt atšķirībā no Saigonas, kas pakļāvusies straujajai modernizācijai. Šī ir pilsēta ar vismaz 1000 gadu senu vēsturi, lai gan atrodami vēl senāki pierādījumi par pilsētas apdzīvotību. 1010. gadā Lī Tai To Kings atzina Hanoju par Vjetnamas galvaspilsētu, un šis statuss pilsētai saglabājies kopš tiem laikiem. Tad pilsētu sauca par Tanglongu, kas nozīmē “modies pūķis”, jo karalis teicās redzējis pūķi virs Sarkanās upes. Hanojā ir ļoti šauras ēkas, jo senāk bija jāmaksā nodoklis par ēkas platumu.
125. diena
Laimīgu Jauno gadu!
Dodamies pa rosīgajām ieliņām gar skaistu ezeru. Esam sasnieguši tādu apgabalu, kur satiksme motociklistiem un auto ir slēgta. Tikai gājēji! It kā varētu uzelpot — vismaz vairs nav jābaidās par sabrauktām kājām. Tomēr cilvēku bari ir lieli. Jāspiežas pat visā lielajā laukumā. Gluži kā Ķīnā! Labā ziņa, ka visapkārt tiek gatavotas milzīgas skatuves — tātad kaut kāda svinēšana būs!
Soļojam līdz viesnīcai, kas šoreiz atrodas tālāk no vecpilsētas. Lai to sasniegtu, jāšķērso milzīgs lielceļš. Tas ir īsts piedzīvojums. Mašīnas pat nedomā piebremzēt, vismaz moči brauc riņķī.
Istaba ir mājas otrajā stāvā un šoreiz tiešām auksta. It kā gaisa kondicionierim var uzlikt arī trīsdesmit grādu temperatūru, bet viesnīcas darbinieks saka, ka viņiem kondicionieri strādā tikai vienā virzienā. Un Hanojā ir ziema, par aukstumu nav jābrīnās! Visgrūtāk iet dušā, kad telpā ir desmit grādi, bet dušas strūkliņa ir pavisam maziņa. Ja silst pleci, tad salst kājas un otrādi.
Pabeidzam visus darbiņus, nopērkam arī biļetes uz Indonēziju! Pirms tās atkal trīs dienas pavadīsim Malaizijā. Esam arī augšupielādējuši zemestrīču brīdinājumu aplikāciju. Tad nu tā ik pēc piecām stundām rāda, kas īsti pasaulē notiek. Līdz Latvijas ziņām tiešām tiek ļoti maz informācijas.
Simt pietupienu, un var doties Hanojas ielās. Vēl svētku sajūtas nav, bet vecpilsētā bāri jau pildās. Ārzemju jaunieši, kas acīmredzami piestrādā hosteļos, dala lapiņas ar piedāvājumiem — 15 dolāri un pievienojies ballītei: saņem bez maksas T kreklu, sešus dzērienus, visādas dzeršanas spēles un diseni. Mēs tomēr nolemjam izbaudīt vietējo atmosfēru un neiet ārzemnieku bariņā.
Pusnaktī dodamies uz skatuvēm. Tādi pūļi! Vēl trakāk kā ķīniešu brīvdienās Pekinā! Sākumā spiežamies iekšā, lai tiktu līdz skatuvei, bet tad pirmo reizi parādās baiļu sajūta — te taču tiešām kādu var saspiest! Viss ir tik cieši, ka nav, kur apgriezties, un glābties arī nevar. Ja pakrīti, tad esi pagalam. Dažas mātes sauc — esmu ar bērnu, nespiediet mani! Atmetam ar roku un spraucamies ārā no pūļa.
Kāda ir Jaungada sagaidīšana? Tālumā redzam skatuvi un dzirdam atskaiti. Tad trīs reizes gaisā tiek uzšauts kas sprāgstošs, bet neredzams, un viss. Lielās masas dodas mājās. Jā, tāda švaka sagaidīšana. Kas tad vjetnamiešiem, viņiem vēl 2018. gads. Viss tikai ārzemnieku dēļ. Tomēr esam priecīgi atkal pieredzēt ko jaunu. Jauns gads un atkal jauna vieta! Prieks atskatīties, ka pagājušais bijis tik krāsains! Iepriekšējo Jaungadu sagaidījām Anglijā, cītīgi strādājot un iekrājot naudiņu. Tad bijām pie saviem vismīļākajiem Latvijā un nosvinējām skaistas kāzas. Un atkal ceļā! Atkal jaunas vietas un iespaidi. Mums ir tik liels prieks, ka izdzīvojam savu dzīvi tā, ka nevar vien attapties no iespaidiem!
Vjetnamā ir pasaules lielākā Sondongas ala. Tā tika atklāta 1991. gadā Fongnakebangas Nacionālajā parkā tuvu Laosas robežai. Ala stiepjas vairāk nekā piecu kilometru garumā, 200 metru augstumā un 150 metru platumā. Stalagmīti tajā ir 70 metru augstumā. Lai arī ala ir pieejama ceļotājiem, tā nebūt nav viegli sasniedzama, visbiežāk jāiet gida pavadībā
(Turpmāk vēl.)
