Juris Vanags ir aizkrauklietis jau vairāk nekā piecdesmit gadu. Viņa dzimtā vieta ir Līksnas pagastā Vanagu mājas Daugavpils pusē. Par tādiem kā Juris var teikt — mūžs ir grāmatas vērts. Šoreiz vārds meklējis vietu, un nesen klajā nākusi grāmata “Dzimtajā pusē. Stāsti par Pļavu Vonogu dzimtu”. Tās autors ir Juris Vanags, lai gan viņš saka, ka līdzautoru ir daudz un grāmatas tapšanā roku pielikuši radi, draugi. Rezultāts ir baudāms, fotogrāfijām bagātīgi ilustrēts izdevums cietajos vākos.
Juri Vanagu Aizkraukles pusē pazīst gan kā vīru kora “Staburags” dalībnieku, gan kā zemessargu, gan Pļaviņu HES darbinieku. Šī gada beigās viņam būs apaļi 80. Nodomāju — likumsakarīgi, ka grāmata par viņa dzimtu izdota tieši šogad un ir lielākā dāvana pašam sev un citiem. Otru lielo dāvanu viņš saņems šodien, Aizkraukles pilsētas dzimšanas dienā — Atzinības rakstu no Aizkraukles novada pašvaldības par ieguldījumu novada attīstībā.
Grāmata “Dzimtajā pusē” iesākas ar Līksnas vēsturi un pirmajām ziņām par Vanagu dzimtu, ved lasītāju cauri vairākiem gadu simteņiem, stāstot par tālajiem senčiem saistībā ar to laiku notikumiem. Grāmatas 5. nodaļā sākas stāsts par grāmatas autora personīgajiem piedzīvojumiem.
Ar Juri iepriekš neesmu ticies, bet pirmais iespaids, vēl pirms uzsākam sarunu, ir ļoti pozitīvs. Jautrs, omulīgs, viņš uzmanīgi klausās manī un vietās, kur piesaucu kādu citātu no grāmatas, skaļi un sirsnīgi smej. Pirms atbildēt uz jautājumu, brīdi apdomājas, it kā no miljoniem domu un vārdu sekunžu laikā meklētu šim brīdim piemērotākos. Sarunā necenšos pārstāstīt un analizēt grāmatas saturu. Tā vietā mani interesē Jura kā cilvēka, kurš tikko izracies cauri savas dzimtas vēsturei, kuram tā teikt, tā ir vēl karsta rokās, izjūtas, šodienas redzējums. Tiem, kuriem interesē izlasīt “Dzimto pusi”, to var meklēt Aizkraukles un Līksnas apkārtnes bibliotēkās.
Interesēja noslēptā literatūra
— Kāpēc apraksts, atmiņas izdotas tieši grāmatas formātā?
— Mūsdienās nevienam nav intereses par vecajām publikācijām. Ja tās avīžu, žurnālu formātā nav iesietas, apkopotas, pieejamas bibliotēkā, tad parasti nomētājas bēniņos, kaut kur pa pakšķiem. Grāmata ir Vanagu dzimtas faktu, stāstu apkopojums. Sākumā apjoms bija uz 500 — 600 lappusēm. Līdz grāmatai nonāca tikai puse. Dzimtas sakņu apzināšana palīdz saprast, kas mēs katrs esam, no kurienes nākam.
— “Dzimtajā pusē” ir nodaļas, kurās vēstures fakti aprakstīti ļoti detalizēti. Ne katrs var lepoties ar šādu dzimtas pētījumu.
— Te ir uzrakstīts mans uzvārds (rāda uz grāmatas vāku), bet principā tā ir kompilācija. Pamatā ņemtas mana tēva brāļa Kazimira, kas bija zinātnieks meliorācijas jomā, pierakstītās atmiņas, un jaunākā brāļa teologa Viktora Latgales pētījumu pieraksti. Daudz palīdzēja Viktora meita Ieva, kas grāmatu literāri rediģēja. Viņa ir jauno laiku profesore, līdz ar to piegājiens grāmatas tapšanā bija balstīts uz mūsdienu prasībām.
— Spriežot pēc grāmatā rakstītā, vienmēr esat bijis zinātkārs dzīves izzinātājs.
— No bērna kājas esmu bijis starp saviem radiem, kuri dzīvē bija daudz ko piedzīvojuši. Lai gan bērniem nestāstīja savas likstas, bet ar viņiem kopā esot dzimšanas dienās, pirts dienās, viņu sarunas bērniem bija interesantas. No piecu gadu vecuma sāku lasīt, un tā bija produkcija, kas noslēpta no pieaugušo cilvēku acīm. Tajā laikā valsts varas strauji mainījās, un daudzas grāmatas, žurnālus noslēpa bēniņos. Bet tas, kas ir noslēpts, jaunam cilvēkam kļūst īpaši interesants. Lasīju Latvijas laika “Zelteni” un daudzus citus izdevumus, iemācījos lasīt arī tekstus gotiskajā drukā. Lasīju grāmatas, kur teksts latīņu un latviešu valodā, un pat speciāli nelasot latīņu tekstu, vārdi palika prātā. Agrāk, līdz pat sešdesmitajiem gadiem, dievkalpojumi katoļu baznīcā notika latīniski, man nebija problēmu tos saprast. Brīžiem pat ikdienas sarunās iespruka pa latīņu vārdam.
Nožēlot nozīmē
sabojāt dzīvi
— Tekstā esat iekļāvis krusttēva Kazimira vēstuli jums, kuras beigās viņš saka: “Lai Dievs apskaidro tavu prātu!” Vai bijāt, esat neprātīgs?
— Mēs visi dzīvojam visai duāli. Katru reizi ir kāds pastūmiens, ieteikums. Ir vērtēšanas, pārvērtēšanas. Jaunībā kaut kas liekas pareizi vai nepareizi, bet pēc gadiem vērtējums mainās. Kaut ko nožēlot nozīmē sabojāt dzīvi, uzlikt sev zīmogu, ka kaut ko esi nepareizi izdarījis un turpini tā darīt. Ticības dogmās nožēla ir galvenais pamats, bet nemitīga izdarītā nožēlošana nozīmē, ka sevi esi nolicis zem cilvēka vērtības. Atdzimšanas tiesības paliek, grozi, kā gribi, bet nožēlošana nozīmē, ka tev jāmaina dzīves koncepcija. Man dzīvē nav to iznācis piedzīvot.
— Cik jums ir viegli vai sarežģīti dzīvot mūsdienās?
— Esmu dzimis 2. oktobrī, kas pēc horoskopa ir Svaru zīmes pats centrs. Tas nozīmē, ka, rītā mostoties un vakarā gulēt ejot, ir kreisais vai labais grāvis. Tikko redzu, ka aizeju par daudz pa labi, skaidrs — būs avārija un jābūt griezienam pa kreisi. Latvija ilgu laiku sludināja liberalizāciju, un man ļoti imponēja partija “Vienotība”, bet bija jau noveduši mani stresā. Kad partija sadalījās liberālajā un konservatīvajā spārnā, tā atdeva man ticību Latvijas nākotnei. Ja tiem vēl pievienojās nestabilā, varbūt vēl nemākulīgā, bet ļoti gribošā kaut ko mainīt — Bordāna partija — Jaunie konservatīvie, tas man sola daudz gaišākus rītus.
— Jaunie konservatīvie ķērušies pie korupcijas apkarošanas…
— Cik tad mūsu valsts ir liela. Visi viens otru pazīst. Tu man — es tev palīdzēšu. Vai tā ir korupcija? Tā IR korupcija. Radu būšana.
Stingra roka ir
saimes izdzīvošanas pamatā
— Gan grāmatā aprakstīti gadījumi, gan citādi no vēstures zināms, ka vēl jūsu vecātēva laikā sievietei laukos pārsvarā bija maza teikšana. Pieminējāt nesimpatizēšanu pārlieku lielai liberalizācijai, bet mūsdienās vīrieša dominance ir pretdabiska.
— Pirmkārt, tas bija pirms simts un vairāk gadiem, otrkārt — Latgalē. Tur valdīja atšķirīga iekārta no tās, kāda bija pārējā Baltijā. Tā tas bija līdz pat 20. gadiem, kad Ulmanis ķērās pie teikšanas, sakot, ka nebūs atsevišķa Latgale, būs vienota Latvija. Latgali sāka pārlatviskot, visu latgalisko slaucīja nost no zemesvirsas. Cilvēkiem Latgalē resursu nebija. Vienīgais bija pats cilvēks. Tolaik latgalieši veidoja pusi no visas valsts iedzīvotājiem. Vārdusakot — uz bērnu rēķina. Ģimenē zināja — ja izaudzināšu desmit bērnus, tad viens paliks mājās. Ja pietiks spēka — otram māju uzbūvēsim un varbūt dabūsim zemi. Meitenes visas ar noteiktu domu — izdosim pie vīra, tas tur bagāts — izdevīgi. Mums būs savi radi — tu man palīdzēsi, es tev. Bagātajiem bija tikai divi, trīs bērni. Vai izglītības, ticības vai kā cita dēļ viņi vairāk nevēlējās. Ja tas bagātais redzēja, ka šitāds meitēns ļoti sirsnīgi strādā, nekā kādas tur bagāto meitas, viņš varēja arī trīsdesmitgadīgam dēlam pateikt, ar ko precēties. Dzimtas, sauksim viņu par vadoni, bija ļoti svarīgi, ka dēls rīkojies ar viņa atļauju, piekrišanu. Tas nozīmēja, ka radu pabalstīs arī turpmāk un ģimenes būs kopā. Ja jaunais izdarīja pa savam prātam, novērsās no dzimtas — nu i dzīvo, bet mēs ar tevi vairs nesatiksimies. Tāds gadījums aprakstīts arī grāmatā, kad viens no dēliem pateica — es pats uz savu roku dzīvošu. Paņēma sev kalponi, viņa palika stāvoklī. Tikai tad sāka domāt par precēšanos. Viņš dzimtā bija melnā avs. Jebkurš skudrupūznis, bišu strops var izdzīvot, ja tajā ir viens saimnieks. Tikko bišu mātei uzrodas konkurente, vai nu viņu nokož vai pabaro, bet laidies projām. Tas ir visas saimes, arī cilvēka izdzīvošanas jautājums. Tāpēc, manuprāt, sabiedrībā ir jābūt uzsvaram uz cilvēku, tautas kopumu, nevis vienu atsevišķu cilvēku.
Mamma prata lūgties
— Ticat liktenim?
— Kritiski izturos pret karmu, likteni, bet vienu gan esmu piedzīvojis un guvis atziņu — nevēlies kaut ko ļoti stipri. To tu nopelnīsi. Nav svarīgi ko vēlēties — labu, sliktu, bet par visu jāmaksā. Mana attieksme tagad ir — ja nebūs, neraudāšu, pārdzīvošu. Var teikt — kā Dievs būs lēmis. Nekad neesmu bijis dedzīgs ticīgais, bet arī ne ateists. Mūsdienās Einšteina relativitātes teoriju noliek zemāk par zemi, bet aizmirsto ideju par ēteru ceļ visaugstākajā līmenī. Tagad to sauc par melno matēriju. Nezinu, uz ko to var novelt, bet daudz savā dzīvē esmu sajutis no tā, ka zināju — mana mamma prot lūgties Dievu, bet sev, un to zinu, nekad neko nav lūgusi vai prasījusi. To, ka viņa visas savas emocijas atdevusi visumā, kosmosā, ēterā vai kā mēs to sauktu, bez sekām tas nav palicis. To es izcili labi jūtu.
Viens mazs gadījums no manas jaunības — pēc 7. klases man tikai nedēļu Daugavas krastā bija jāparaud par to, ka tēvs mani nepalaida mācīties jūrskolā. Pabeidzu vidusskolu, mani aizrāva uz kara komisariātu un pateica, ka iešu dienēt flotē. Četri gadi dienestā man visai dzīvei ļoti daudz deva.
— Jūs esat emocionāls?
— Pat ļoti un dažkārt pat kauns par to. Puikas gados augu kopā ar brālēnu Juri, kas bija dzimis, audzis Rīgā, zināja ielas likumus — ja dari, tad pa īstam — tad tevi cienīs. Mūsu bērnu spēlēs — laušanās, boksēšanās, futbolā — ja viņš man kaut ko izdarīja, tad skaidrs, ka būs jāpārsaitē roka. Ja nolika mani uz lāpstiņām, es vairs negribēju celties un turpināt ar viņu cīnīties. Bet es viņam pāri darīt nevarēju, negribēju, jo zināju, cik tas ir sāpīgi. Es, puika būdams, iesprūdušu ezīti vilkdams ārā no žoga, zināju, ka tā ir jādara, nevis izšķirīgi, ar elkoņiem pa priekšu. Bet viņš bija Rīgā dzīvojis un zināja, ka sabiedrībā nevar ar mīkstiem cimdiem kaut ko panākt. Arī tā man bija skola, un dzīvē bija brīži, kad atcerējos Juri, iedomājos, ko viņš manā vietā būtu darījis. No viņa piemēra daudz esmu mācījies. Man emocijām visbīstamākais ir apvainojums. Ja esi centies, bet tev pasaka — pē! Nekādi citi sodi, darbi tā neaizvaino.
— Sarunā pieminējāt “Facebook”. Tas nozīmē, ka lietojat modernās tehnoloģijas.
— Bērni, mazbērni lieto, man taču arī jāzina. Esmu sociālajos tīklos un gadās arī tur iekarst diskusijās, ja kāds sāk apgalvot kaut ko pavisam aplamu. Kā tad var neturēties pretī. Pret tehnoloģijām nemaz neesmu pret. Viss ir labi un pareizi.
Lai būtu augļi, kokam vajag stresu
— Atbalstāt ideju par cilvēka ietekmi uz globālo sasilšanu vai arī sliecaties domāt, ka viss ir dabas rokās un cilvēks to nespēj mainīt?
— Gandrīz vairāk par pusi esmu to pusē, kas atzīst dabas spēkus, ne cilvēka ietekmi. Ledus laikmets bija, par to retais šaubās, zināms, ka cilvēki uz Zemes dzīvoja arī pirms miljoniem gadu, tikai mēs nezinām, kādi viņi bijusi. Bībeles autori raksta, ka šīs civilizācijas mūžs ir astoņi deviņi tūkstoši gadu. Lielas aizdomas, ka viņiem var būt taisnība. Neesmu aizstāvis idejai par mūžīgu te dzīvošanu. Ne-e. Kādi bija 1700 gadi — mēra, neražas, kad vasaras vidū ūdens sasala. Pagājušās tūkstošgades sākumā vikingi kuģoja un dzīvoja Grenlandē. Kā viņi tagad varētu pukoties par to, ka Grenlande un viss ap to ir sasalis.
— Kāds ir jūsu formulējums dzīves jēgai, mērķim?
— Vārdam “dzīvot” ir dažādi traktējumi. Vai nu tā ir eksistence vai dzīve. Man dzīvot nozīmē nepalikt uz vietas. Kaut ko radīt, dzīt, attīstīt. Zālei arī patīk dzīvot un var teikt — kas man no tā, ka viņa dzīvo? Bet, kad tā dzīvo, tā aug. Jā, es viņu šad tad pieregulēju, nopļauju, bet viņai ir mērķis. Cilvēkam dzīvot, tikai lai strādātu un aliņu iedzertu — tas nav mērķis. Neviena ābele, iestādīta leknā zemē, nedos augļus. Sazaļos liela, velnsviņzin kāda milzīga, bet augļu nebūs. Man bija darbabiedrs, kurš teica — ja gribi lielāku ražu no plūmes — paņem vāli un nostaigā pa kokiem, nodauzi stumbrus. Stress vajadzīgs, un raža palielinās. Ja cilvēks nodzīvo tikai strādājot, sevī neieguldot un attopas piecdesmitgadnieks, tad sāk žēloties. Spēka nav, naudas nav, pensija būs maza. Labi, ja bērnus izauklējis, bet citādi tikai strādājis un varbūt i nodokļus nav maksājis. Jāaug ar mērķi kaut ko pēc sevis atstāt. Kā zāle sēklu. Viktors Vanags neilgi pirms savas aiziešanas teica — dzīve nav ņemšanai, bet lai atstātu kaut ko pēc sevis. Kaut bērnus, vēl labāk divus atstāj. Jau tad vari mierīgu prātu noslēgt dzīvi. Grūtāk tiem, kam tā bumba pie kājas piesieta — nauda, manta. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Juris Vanags.
Dzimšanas laiks un vieta: 1940. gada 2. oktobris, Daugavpils apriņķa Līksnas pagasts.
Izglītība: Rīgas Politehniskā institūta Daugavpils vispārtehniskajā fakultātē studēja auto-
mehāniku un elektrosakarus.
Ģimene: precējies. Sieva Astrīda, meita Iveta, dēls Jānis.
Nodarbošanās: pašlaik pensijā, bet 38 gadus strādājis Pļaviņu HES. Agrāk arī tūrisma kluba vadītājs un zemessargs, Aizkraukles latviešu biedrības valdes priekšsēdētājs.
Vaļasprieks: dzied vīru korī “Staburags”.
