Aizvadītā nedēļa bija izaicinājums. Fantāziju līmenī doma par četrām brīvdienām un tikai trīs darbdienām šķita lieliska, realitātē — smags pārbaudījums. Varbūt ja vēl brīvdienas būtu pēc kārtas, tad domātu citādāk. Iznākumā tāda raustīšanās vien sanāca. Man tomēr patīk konsekvence un lietu kārtība.
Gaidot Vecgada svinību kulmināciju — salūtu, medijos un sociālajos tīklos raisījās diskusijas par tā nepieciešamību. Kā izrādās, spēcīgo vēja brāzmu dēļ pērn piejūras pilsētā uguņošanu nācies atcelt. Citās pašvaldībās aktuālāks paliek jautājums, vai nepieciešams tērēt līdzekļus, gadumiju atzīmējot ar pirotehnikas šovu. Igaunijā, Pērnavā izlēma, ka ne. Man personīgi salūts nav būtisks, bet jāatceras, ka tas ir pieaugušas sievietes viedoklis. Kad biju bērns, ar aizturētu elpu vēros debesīs, baudot krāsu šovu. Domāju, ka salūts cilvēkiem kļuvis par pašsaprotamu un obligātu Vecgada svētku kulmināciju. Vai tā tam jāpaliek? Prakse rāda, ka ir veiksmīgas alternatīvas. Šanhajā salūta vietā debesīs palaida krāsainus dronus. Tas pavēra bezgalīgas iespējas debesīs veidot attēlus, pat veselu šovu. Manai gaumei pārāk moderni, toties kā alternatīva nav slikti. Nedomāju, ka Latvijā drīzumā masveidā apsīks salūti. Tomēr diez vai ir nepieciešams salūtu šaut katrā pagastā. Produktīvāk būtu pašvaldības līdzekļus apvienot krāšņam šovam vienuviet, nevis laist mazas petardes, kur pagadās.
Kā jau katrs Jaunā gada rīts, arī šis sākās ar neskaitāmiem sludinājumiem un ierakstiem par svētku uguņošanas laikā noklīdušiem un pazudušiem mājdzīvniekiem. Mīluļu saimnieki zina un rēķinās, ka mājdzīvnieks var nobīties un laisties uz visām četrām debespusēm, taču tik un tā katru gadu daudzi nespēj vai negrib dzīvnieku pasargāt. Drosmīgākie uz centrālo svētku salūtu ieradās ar suņiem. Tā, protams, ir katra paša darīšana, tomēr beigās tā ir sabiedrības rūpe — palīdzēt aizbēgušo dzīvnieku nogādāt saimniekam. Kā būs tālāk? Diskusijas iedrošinājušas portālā “Manabalss.lv” sākt parakstu vākšana par “Svētkiem bez salūta”.
Ieguvumi — netiks piesārņota vide, biedēti dzīvnieki un izšķērdēti līdzekļi. Trešdaļa nepieciešamo parakstu savākti jau pirmajās dienās. Neesmu kategoriski noskaņota pret svētku uguņošanu, man tā drīzāk ir vienaldzīga. Tomēr jāatzīst, ka kontrolējoši noteikumi būtu patīkami. Svētku laikā ejot pa pilsētu, sajūta kā kara laikā — šauj visās pusēs un ne jau maģiskajā pusnaktī, bet kad ienāk prātā.
Janvāris atnāca ar dažādiem jaunumiem un izmaiņām sociālajā jomā un nodokļu sistēmā. Īsāks bezdarbnieka pabalsta izmaksas periods, par trim mēnešiem palielināts pensionēšanās vecums, mainījies akcīzes nodoklis naftas produktiem un tabakas izstrādājumiem. Protams, spēkā stājās arī pozitīvas izmaiņas, taču cilvēka dabā ir tās neakcentēt. Vairumam rūp tikai sliktais, tā ir daudzu cilvēku vērtību skala. Tā kā man nav automašīnas un līdz ar to arī nepieciešamības uzpildīt degvielu, kā arī bez darba neesmu un pensija vēl gadu desmitiem nespīd, tad pagaidām nesūdzos. Esmu no tiem “dīvainīšiem”, kas neuzskata, ka viss ir slikti. Un, piedodiet, arī vērojot apkārtējos, jāsecina, ka brēka lielāka par pašu bēdu. Ne tikai svētku laikā, bet arī ikdienā veikalos pie kasēm garas rindas. Brīvdienās bail braukt uz populārākajiem galamērķiem, jo cilvēku ka biezs! Visi brauc, pērk, ēd, priecājas. Dzīvo! Ne tikai izdzīvo, bet dzīvo. Ideāli nebūs nekad, vienmēr būs netaisnības un lietas, kas sarežģī dzīvi, bet, pielāgojoties reālajai situācijai, mēs izdarīsim sev pakalpojumu. Tas nav jāuztver tā, ka sabiedrībai kā peramajiem jāpieņem un jāpriecājas par smaguma nastu, nē, nebūt. Tomēr velns nav tik melns, kā viņu mālē, nav viss tik slikti, kā mēs nereti to uztveram. Pirms desmit gadiem algas bija zemākas, nodokļi mazāki un iespējas tāpat. Kas kādreiz bija ekstra, tagad ir standarts. Un, protams, ka daļa sabiedrības vēlas atbilst šim standartam. Vai tās būtu zīmola preces vai atvaļinājums siltajās zemēs. Pareizi plānojot savu budžetu un sakārtojot prioritātes, mēs katrs varam dzīvot atbilstoši savām iespējām. Svarīgi atšķirt savas vēlmes un iespējas no kaimiņa un nelēkt augstāk par savu sēžamvietu. Vienmēr var vēlēties labāk, cilvēki turpinās pukstēt, taču es pieturos pie devīzes — negatīvs prāts nekad nesniegs pozitīvu dzīvi.
Parasti nespēju emocionāli just līdzi traģiskiem notikumiem, kas nav saistīti ar mani vai man tuvajiem. Tomēr, redzot apdegušos Austrālijas savvaļas dzīvniekus un kontinenta sārto, ugunsliesmu skarto karti, pārņem skumjas. Savvaļas ugunsgrēki nav saudzējuši nevienu. Bojā gājusi daba, dzīvnieki, cietuši cilvēki. Aizvakar uzgāju oficiālo ziedošanas kontu, lai palīdzētu Austrālijai tikt galā ar ugunsnelaimes sekām. Mana palīdzība ir piliens jūrā, bet šoreiz izjutu dabisku vēlmi ziedot. Skaudri apzināties, cik vārgi un nepasargāti esam kataklizmu priekšā. Mēs nerūpējamies par zemi, uz kuras dzīvojam, nenovērtējam to līdz brīdim, kad mums to sāk atņemt.
Nedēļas izskaņā biju cieši apņēmusies pievērsties novārtā atstātajiem rakstu darbiem, tomēr manus plānus jau kuro reizi izjauca draudzene. Piezvanīja, pierunāja un devāmies ar bērniem iz-
klaidēties uz Ogri. Bērnu izklaides parks “Džungļu parks” bija pilns, vēlāk sekoja mierīga pastaiga pa pilsētas centrālo skvēru, bet vakara noslēgumā neskaitāmas kāršu partijas. Piekritu sakostiem zobiem, jo ar prātu apzinājos, ka man ir daudz darāmā. Bet dzīvojam tikai vienreiz, un tik tiešām, darbs nav zaķis, nekur jau neizmuka. Novēlu katram tādu draugu, kas nedos izvēles iespējas un pierunās uz spontānu rīcību!
