Mūsu vidū nav daudzi, kuri dzimuši gada pirmajā dienā. Dzīvespriecīgā Iveta Torstere no Iršiem ir viena no šiem veiksminiekiem. Lai gan no viņas teiktā saprotu, ka šādam faktam ir ne tikai pozitīvā puse.
Māsa, kas ir astoņus gadus vecāka par Ivetu, stāstījusi, ka 1965. gada ziema bijusi ļoti sniegota. Kad mammai sākušās priekšdzemdību sāpes, tēva mājās nebija un mamma pa dziļo sniegu bridusi pie kaimiņiem, kuriem bija “gaziks”. Ap to laiku ziņa bija sasniegusi arī tēvu, un viņi devušies uz slimnīcu Ērgļos.
Tagad māsa drīz ies pensijā, un Iveta smejot saka: “Krievu laikos es arī varētu jau būt pensionāre, skaitītos vecene. Nejūtos savā patiesajā vecumā. Ar savu iekšējo dullumu vismaz piecpadsmit gadus jaunāka. Par ko raudāt? Nevajag būt pesimistam, jādomā uz priekšu un jādara!”
Govi slauc uz pusēm
Ivetas ikdiena paiet kopā ar kolēģēm ģimenes atbalsta centra pansijā Iršos, kuru vietējie pazīst ar vārdu “Dzeguzīte”. Viņa paspēj būt līdzās teju 40 nodaļas iemītniekiem — cilvēkiem dzīves nogalē. Kurš palicis bez tuvinieku atbalsta, kuram dzīve sadragājusi veselību. Iveta viņu dzīvi vieglāku dara jau ceturto gadu. Darbs nebūt nav viegls. Joprojām strādā arī naktsmaiņas, un tāpēc mani pārsteidz viņas teiktais par lielo saimniecību — sešām govīm. Lai visu paspētu, modinātājs ik rītu, bet es gan teiktu — ik nakti — skan pulksten pustrijos. Līdz sešiem govis izslauktas, un septiņos Iveta jau ir “Dzeguzītē”.
Runājot ar Ivetu kā jubilāri, nevar nepieminēt viņas vecākus — mammu Ritu un tēti Jāni. Vecākos un līdz ar to arī Ivetā rit baltvācu asinis, priekšteči bija ienācēji Iršos. Tētis īstajā vārdā bija Johans, bet pieņēmis latvisku vārdu. Savukārt viņa tēvs bija Fridrihs jeb Fricis, ikdienā mīļi saukts arī par Emanuelīti. Viņa sieva bija no Odzienas puses, Marta vārdā, un viņas dzimtā bija vācu muižnieku saknes. Iveta saka, ka vāciešiem raksturīgais pedantiskums izteikts ir brālim. Tepat netālu dzīvo arī māsa. Par sevi jubilāre teic — kad jādara, tad daru, ar visu sirdi. Esmu arī spītīga.
No trim bērniem ģimenē Iveta bija jaunākā. Līdz ar to nereti tieši viņai nācās uzņemties grūtākos darbus. Govi iemācījās izslaukt sešu gadu vecumā. “Lauku bērns visu var!” saka jubilāre, kad iebilstu domājot, ka šāds darbs par grūtu tik mazai meitenei. “Sākumā mamma no vienas govs puses, es otras. Tā arī aizgāja.”
No “Rīgas modēm” atpakaļ Iršos
Agrā jaunībā bieži nācās palīdzēt mammai, kuras veselība arvien pasliktinājās. Iveta bija klāt arī mammas mūža nogalē, aprūpēja viņu. Šīs iemaņas noderēja pēc daudziem gadiem, kad viņai piedāvāja darbu sociālajā aprūpē.
Pēc Pērses pamatskolas Iveta Iršos nepalika, devās uz Rīgu — 34. profesionālo vidusskolu (tagad Rīgas Stila un modes profesionālā vidusskola). Pamatskolu pabeidza ar vienu trijnieku — ģeometrijā, bet vācu un krievu valodu prata perfekti, tāpēc tehnikumā, kur daudzas mācības notika krievu valodā, problēmu nebija. Izmācījās par šuvēju un gadu strādāja sadzīves pakalpojumu ateljē “Rīgas Modes”. Toreiz tapis arī mētelis māsai. Mammas veselība pasliktinājās, un Iveta no Rīgas atgriezās Iršos. Ap to laiku pasaulē bija nācis dēls. Kad puika paaugās, viņa darbu meklēja tuvāk dzīvesvietai. “Domāju, ka tā visu mūžu, līdz pensijai, nobraukšu uz piena mašīnas,” saka jubilāre, kad iesākam runāt par 26 gadiem, kas pavadīti no apkārtnes saimniecībām savācot pienu. Tas bija laiks, kad no miega mosties nācās pustrijos naktī, un šis ieradums saglabājies līdz pat šim laikam.
“Esmu spītīga un, ja gribu kaut ko panākt, tad darīšu,” saka jubilāre. “Tāpēc labāk neņemu kredītus, bet turu sešas govis, nododu pienu un naudu sakrāju.” Nav tā, ka visus mājas darbus apdara viena. Palīdz dzīvesdraugs un dēls. Tomēr daļu tā saukto “vīriešu darbu” Ivetai patīk darīt pašai. Kad nomiris tēvs, viņa vietā ķērusies pie remontiem, tajā skaitā pie tik bīstamās elektrības. Bērnībā bijusi klāt tētim un brālim pie traktoru remontiem, tāpēc arī no tehnikas nav bail, iemācījusies pat buldozeru vadīt. “Ilgu laiku ģimenē nebija vīrieša, tāpēc domāju un darīju par diviem — gan kā vīrietis, gan kā vecene.”
Turpinās “mūžīgo” remontu
Lai arī tagad ikdienas ritums noslogots, tomēr atrodas laiks arī sev. Kad ada, kad kādu detektīvromānu izlasa. Naktīs, kad nenāk miegs, risina krustvārdu mīklas. Vasarā darbs dārzā.
Vai dzimšanas diena 1. janvārī nozīmē, ka dāvanas saņem dubultā? Jubilāre saka, ka bērnībā noticis pretējais un par viņai tik būtisko faktu teju piemirsuši. “Tagad ir tā, ka Jauno gadu sagaida kur kurais, un 1. datumā visi guļ. Reti kurš atbrauc ciemos. Tikai uz 30 gadiem norunājām, ka pēc pusnakts satiksimies Iršos kafejnīcā. Tagad telefonā no apsveicējiem nāk divas īsziņas — vienā vēlējums Jaunajā gadā, otrā — sveiciens dzimšanas dienā.”
Jautāju par Jaunā gada apņemšanos, un Iveta saka, ka grib turpināt iesākto un “mūžīgo” mājas remontu. Iesākusi ar krāsns pārmūrēšanu, bet izremontējusi pusi mājas. Tagad iesākto vajadzētu turpināt. ◆
