Šajā mainīgajā laikā ir kāda vērtība, kas saglabājusies gandrīz pusgadsimtu — Pļaviņu šaha turnīri, ko pēdējos 20 gadus rīko Uldis Melderis. Pļaviņietis, kura ikdiena vairāk paiet Rīgā, vairākas reizes gadā nenogurstoši pulcē šīs spēles entuziastus un arī pats aktīvi piedalās dažādās sacensībās. Par to visu saruna ar Uldi.
Ar veiksmi nepietiek
— Kad Pļaviņās sākās šaha turnīri?
— 1973. gadā pilsētas čempionātus sāka rīkot Viktors Deliks, un no tā laika saglabājies arī ceļojošais kauss. Ar laiku iesaistījos organizēšanā, un tagad jau 20 gadu tas ir manā pārziņā. Čempionāts notiek kultūras namā, vieta ir ērta, pašvaldība atbalsta un dalībnieku netrūkst. Dažā turnīrā spēlētāju ir vairāk, citā mazāk, bet kopumā ir nemainīgs skaits. Cilvēki brauc no dažādiem novadiem, lielākoties viņi iepazīti gadiem. Ir arī tādi, kuri uz Pļaviņām atbrauc pirmo reizi. Lai piesaistītu vairāk vietējo spēlētāju, ir iecere rīkot sacensības tikai Pļaviņu novada iedzīvotājiem. Lai var izmēģināt spēkus sev līdzvērtīgā līmenī. Ja jāsacenšas lielākoties ar spēcīgākiem pretiniekiem un nav izredžu kaut ko sasniegt, interese zūd.
— Kāpēc pašam tuvs tieši šahs?
— Savulaik nebija sociālo tīklu, kur pavadīt laiku, un visi ar kaut ko nodarbojās, man galvenokārt tas bija šahs. Tēvs to iemācīja spēlēt septiņu vai astoņu gadu vecumā. Pirmajos turnīros piedalījos 12 gadu vecumā. Sacensības lielākoties notika sestdienās, svētdienās, un tie bija gari turnīri. Aizkraukles rajona čempionāts, piemēram, ilga mēnesi, un ar nepacietību gaidīju katru nākamo, jo tas viss ļoti patika. Ja vēl varēja uzvarēt kādā partijā, iegūt balviņu, tas bija labs stimuls. Bērniem un jauniešiem tas ir svarīgi arī šodien.
— Kas saista šajā spēlē?
— Vari paļauties tikai uz sevi, savām prasmēm un zināšanām. Tas nav kā riču—raču vai cita spēle, kur ir arī savs veiksmes moments. Šahā ar pirmo gājienu viss jāizvērtē pašam. Dažkārt teic, ka šahisti ir arī labi matemātiķi, bet ne vienmēr tas tā ir. Man ir pazīstami veiksmīgi literāti, kuri labi spēlē šahu. Man bijuši kolēģi profesori un zinātņu kandidāti, bet šahā es viņus apspēlēju. Visu var iemācīties, bet, lai sasniegtu ko vairāk, jābūt iekšā tam īpašajam šaha kodam. Tas ir labs un saturīgs brīvā laika pavadīšanas veids.
— Ar kolēģi diskutējām, kas ir šahs — sporta veids vai galda spēle?
— Šahs ir oficiāli atzīts sporta veids, kurā dalībnieki sacenšas līdzīgi kā citu sporta veidu sacensībās. To apliecina arī šaha treneru kursi, kuros šobrīd pats mācos — apgūstamais apjoms ir tāds pats kā, piemēram, futbolistiem, bokseriem vai hokejistiem, citu sporta veidu pārstāvjiem, arī cilvēka anatomija. Līdz šim nekad ar to nebiju saskāries, bet, ja grib veiksmīgi nokārtot eksāmenus sertifikātam, jāmācās.
— Ir doma par trenera darbu?
— Savulaik esmu jau to darījis, vadīju šaha pulciņu Pļaviņu novada ģimnāzijā, vēlāk paralēli pamatdarbam strādāju Rīgas šaha skolā, kā arī vienu laiku mācīju to studentiem Latvijas Universitātē. Tomēr gribu iegūt sertifikātu un plašākas zināšanas, kas ar laiku var noderēt.
Atpūta ar spēles
piedevu
— Šaha sacensības ir populāras?
— Turnīru ir daudz, dažkārt pat grūti izvēlēties, uz kuru doties. Ne vienmēr visu var apvienot, un jaunie spēlētāji arvien vairāk izvēlas spēlēt internetā, nevis “dzīvajā”. Tad nekur nav jādodas, nav jāpavada laiks ceļā. Turnīros jau nav tik lielu balvu, lai tikai to dēļ kāds brauktu spēlēt. Tā vairāk ir satikšanās ar citiem, laba laika pavadīšana. Pats cenšos piedalīties dažādos turnīros. Lielākais panākums pagājušajā gadā bija 5. vieta kopvērtējumā Latvijas senioru čempionātā dalībniekiem virs 50 gadiem. Tas man ir liels sasniegums. Pērn kļuvu par Saulkrastu čempionāta uzvarētāju, ir arī citi panākumi. Braucu uz sacensībām Polijā, Vācijā, Zviedrijā, Itālijā un pēdējā laikā arī uz Šveici, kur notiek labs četru dienu turnīrs. Kādus septiņus gadus piedalījos sacensībās Bulgāriju, bet tās tur vairs nenotiek. Vasarā cenšos aizbraukt uz senioru čempionātu Grieķijā, bet rudenī tradicionāli uz Spāniju, kas vienlaikus ir arī atpūta, lai pagarinātu vasaru. Tāpat atpūsties uz kūrortu nebrauktu, bet, ja vēl var uzspēlēt šahu, tad vakari ir piepildīti. Tāds labs atpūtas apvienojums.
— Cik ilgi dienā jāspēlē?
— Jāstrādā regulāri. Mana priekšrocība ir tā, ka daru to visu mūžu. Citi, kuri savulaik sākuši, bet vēlāk pārtraukuši, vairs nevar atgūt to līmeni. Šī spēle prasa regulārus treniņus. Vairāki mani studiju biedri, kuri savulaik bija spēcīgāki par mani, tagad atgriežas šajā spēlē, bet tagad esmu spēcīgāks, jo spēlēju regulāri. Pēc kvalifikācijas sistēmas, kas pastāv galvenokārt postpadomju valstīs, esmu sporta meistara kandidāts. Lai būtu meistars, jāspēlē lielākos turnīros, bet tam šobrīd nav laika. To var novērot visur, ka aktīvākie sacensību dalībnieki ir skolēni un seniori, jo strādājošajiem nav laika ar to tik daudz nodarboties. To nevar savienot, bet pelnīt tikai ar šahu var vienīgi augsta līmeņa spēlētāji.
— Šahu lielākoties uztveram kā tradicionālu spēli. Vai tajā ir kādi jauninājumi?
— Tie vairāk parādījās, kad iepazinām internetu. Dators ātrāk un nekļūdīgāk par cilvēku varēja parādīt dažādas kombinācijas. Tagad jācīnās, lai sacensību laikā dalībnieki neizmantotu speciālās programmas telefonā. Lielajos turnīros tas ir nopietni. Savulaik bija tāds korespondences šahs, kas līdz ar interneta ienākšanu ir zudis. Tagad ir ierosinājums spēlēt šahu bez rokādes, kas ir īpašs gājiens partijā. Tas mainītu spēles teoriju, un šahs varētu iegūt jaunu uzrāvienu, bet grūti pateikt, vai tas iegūs popularitāti. Tā ka šahs piedzīvojis dažādus jauninājumus, bet pamatā palikusi klasiskā spēle.
— Vai cilvēks var uzvarēt datoru?
— Tagad vairs nevar. Kad parādījās pirmie datori, bija mēģinājumi un intriga, bet tas tomēr nav iespējams. Tagad datorprogrammas ne tikai izskaitļo gājienus, bet spēj veidot arī stratēģiju.
— Spēlētājiem ir svarīgi, kāds ir galdiņš vai kauliņi?
— Svarīgākais, lai tas ir pietiekami liels, un vislabākās ir klasiskās figūras. Man ir uzdāvināti komplekti ar interesantām figūrām, bet tie vairāk ir kā suvenīri, nevis piemēroti spēlei.
Spēlē kopā
ar Džilindžeru
— Vai ģimenē ir kāds, ar ko spēlēt šahu?
— Nē, sieva nespēlē, meita gājienus zina, bet turnīros nepiedalās. Ja dodamies kopā uz kādu ārzemju turnīru, sieva labprātāk izmanto šo laiku, lai dotos ekskursijā. Uz vienu vietu braukt atkārtoti viņai nav interesanti, bet man patīk, ja zinu, kāds ir turnīrs, dalībnieki un noteikumi.
— Savulaik izvēlējāties ar šahu nesaistītu profesiju?
— Pēc profesijas esmu ekonomists. Savulaik strādāju Pļaviņu vidusskolā par galveno grāmatvedi, bet pēdējos 25 gadus uzņēmumā “Latvijas dzelzceļš”, kur esmu iekšējā audita vadītājs. Tas ir darbs, kurā bieži jārisina nestandarta situācijas, tāpat kā šahā.
— Brīvo laiku veltāt tikai šaham?
— Lielu daļu, bet interesē arī teātris, koncerti. Tomēr, ja ir izvēle, ko darīt, tā ir par labu šaham. Kad vēl Džilindžers (īstajā vārdā Raimonds Rupeiks — aut.) strādāja teātrī, patika skatīties viņa iestudējumus. Pazīstu viņu personīgi, jo Raimonds ir no Jēkabpils. Viņš bija pirmās sporta klases šahists, un to spēlēja arī viņa tēvs. Jaunībā bijām vienā līmenī, piedalījāmies daudzos turnīros. Kad Raimonds dzīvoja Ogrē, mācīja jaunos spēlētājus, un vairāki turpmāko dzīvi saistījuši ar šo spēli. Patika viņa veikums arī kā režisoram. Pēdējā laikā viņu gan daudz kritizēja, bet kopumā bija labas izrādes.
Man patīk arī fiziskās aktivitātes, pēdējā laikā ar sievu esam iecienījuši nūjošanu. Ja nav šaha un ir brīva diena, kādus desmit kilometrus noeju. Labprāt arī peldu un divas trīs reizes nedēļā eju uz peldbaseinu. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Uldis Melderis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1961. gada 12. janvāris, Pļaviņas.
DZĪVESVIETA: Rīga, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NODARBOŠANĀS: strādā valsts akciju sabiedrībā “Latvijas dzelzceļš”.
ĢIMENE: sieva Dace un meita Ieva.
VAĻASPRIEKS: šahs, fiziskās aktivitātes un laba teātra izrāde.
