Brīnumu radām mēs paši
Pirmdienu un ceturtdienu vakaros, kad avīze drukāšanai jau sagatavota, ar maketētāju Irēnu pēdējā lappusē pārbaudām svītrkodu. Pie tā ir norādīta gada nedēļa. Sākumā ir neliels pārsteigums, ka esam aizvadījuši jaunā gada pirmo, otro nedēļu. Pēc tam izbrīnā iesaucamies — jau 10., 11. nedēļa! Tad gada vidus — 26. nedēļa. Vēlāk 35., 46. … Vai, jau 50., 51. un 52. nedēļa!
Kā pagājis gads? Ļoti ātri, kā vēja brāzmas. Īpaši gada otrā puse. Kāds bijis gads? Kā allaž — te kalnā, te lejā, gluži kā brīnumu gaidās. Pakrojas muižā Lietuvā kā brīnums uzplauka tūkstošiem ziedu, pēc tam iemirdzējās Ķīnas laternas. Brīnumainas izjūtas pārņēma Tallinā, staigājot pa tirdziņu Rātslaukumā un sajūtot senatnes elpu no iespaidīgajiem mūriem un bruģētajām ieliņām, ieklausoties Ziemassvētku melodiju skaņās.
Taču īstu brīnumu vārda vistiešākajā nozīmē radīja cilvēki. Pirms pāris gadiem publikācijā par ekskursiju Latgalē rakstīju, kā šo Latvijas novadu atklāju es. Kopš tās reizes man šad tad nepieciešams aizbraukt uz turieni, lai smeltos spēku no Latgales stiprajiem cilvēkiem, gūtu veselīga pozitīvisma devu, gan kaut ko vairāk, gluži kā otro elpu. Adventes laikā palaimējās nokļūt Riebiņu novada Galēnos. Pamatskolā notika skolēnu, kuri guva panākumus jaunrades darbu konkursā, apbalvošana. Šajā sarīkojumā atklāju vēl kādu personību — aforismu meistaru Franci Usānu. Šis gudrais vīrs arī nācis no Galēnu pagasta. Tagad zinu, ka dažādos dzīves gadījumos der atcerēties kādu viņa domu graudu un pie tā pasildīt sirdi. “Nav nekā nosodāma peldēt pa straumi, tikai laiku pa laikam der pārbaudīt dziļumu.” “Mācoties iegūst zināšanas, nemācoties — saņem mācību.” “Joks ir kā ielāps, kas der jebkuram pasaules caurumam.”
Jaunajā gadā novēlu, lai jums allaž prātā kāda laba doma, lai kabatā atrodas kāds labs vārds, ko otram teikt, lai pa rokai kāds labs darbs, ko paveikt savā un citu labā!
Iveta Skaba
Lai eņģelis no pleca nenokrīt
“Tavs eņģelis tev vienmēr būs blakus,” saka viņa. Pasmaidu. Skan labi, bet neticami. Īpaši, ja to pasaka viens tāds kritušais eņģelis dzīves aplauztiem spārniem. Satiku uz ielas lielā pilsētā, parunājām par dzīvi, iedevu eiro. Teica: maizei, zinu — aliņam.
Manas acis kļūst vairāk nekā platas, kad pēkšņi priekšā piezemējas mašīna. Nogriežoties no lielceļa, tā no aizmugures uzrodas, bet vadītājs izvēlas piezemēties grāvī, nevis mūsu autiņa sānos… Aizmugurē sēdeklītī mierīgi guļ mana meita. Ašā, bet jāatzīst — izveicīgā, braucēja mašīnā ir vairāki bērni. Cietušo nav. Šoks — milzīgs. Tikai par centimetru dzīvē mani atgriež kāda puiša, kurš brauca aiz manis un, redzot notikušo, apstājās, vārdi: “Tu visu izdarīji pareizi.”
Tik skaistu varavīksni vēl neatceros redzējusi. Piestāju lielceļa malā un mirkli tīksminos. Tajā brīdī no grāvja izlec stirnu buciņš. Mazs un sprigans pārskrien pār ceļu. Tik skaists rīts! Arī tāpēc, ka viņu nesabraucu. Todien braucu uz vēl kādu interviju. Atrodu īsto adresi, tur, dārzā zem ābeles, viss iekārtots skaisti un izcili. Ar lavandām. Un cilvēks, ko te sastopu, ir tik… Īpašs, gaišs, patīkams? Īsto vārdu nevaru atrast, taču būs precīzi, ja teikšu: šī saruna paceļ mazliet virs zemes.
Dzīve ir ceļš. Pilns ar ceļa zīmēm. Viena atgādina, cita liek kustēties raitāk, bet vēl kāda pasaka priekšā: bīstams pagrieziens, netrako! Vajag tikai mācīties tās pamanīt. Saprast. Kad apstāties, nevis par varītēm “zem ķieģeļa” pastūrēt. Kad sastingt mierā, lai sargeņģelis no pleca nenokrīt.
Kaut kur izlasu, ka visums katram no mums sagatavojis laimīgu dzīvi, tikai dažkārt pats cilvēks aiziet pa nepareizo ceļu. Tādos brīžos augstākie spēki mums rādot zīmes, lai varam atkal atrast taciņu. Ko rādīja manējās? Ka varbūt strādāju par daudz. Tas mirklis uz lielceļa liek saprast, ka pasaule griezīsies arī tad, ja neskriešu, ja piebremzēšu. Apjaust, ka īsti vajadzīga esmu tikai mājās, tikai savējiem. Un ir brīži, kad varavīksne iemirdzas, un viss liecina: šoreiz jādara. Sanāks!
Starp citu, es tagad strādāju mazāk. Un man ir laiks domāt. Lai labās domas ar vārdiem neaizbaidītu, es gribētu iemācīties vēl kādu noderīgu lietu — mazāk runāt. Kad reiz tuvu un jauku cilvēku kompānijā atzinos, ka gribētu piedalīties klusuma retrītā, tas izsauca vispārēju jautrību, un saņēmu paskaidrojumu: tur neesot īstā vieta, kur meklēt klausītājus, jo arī man būšot jāklusē… Varbūt manējais, Žurkas gads, ir īstais laiks, kad mācīties klusumu?
Elita Brovacka
No cita skatpunkta
– Tas bija vienreizējs skats! Mēs braucām uz kalna virsotni, kad sākās vētra, un trošu vagoniņš pusceļā apstājās. To sajūtu grūti izstāstīt — tu esi kā mazs punktiņš šai kalnu ieskautajā dabas varenībā, un tava dvēsele pilnīgi lido — jūsmoja kāda mana paziņa, stāstot par ceļojumu kalnos. — Vienīgi šo debešķīgo skaistumu man traucēja baudīt vairākas ekskursantes, kuras, iespiedušās kaktā, bļāva, kas nu būs, kas nu būs. Nekas nebija, pēc laiciņa atgriezāmies kalna pakājē, un vētra jau bija rimusies, — saka aizrautīga ceļotāja.
Vai tā nav arī mūsu dzīvē? Ir cilvēki, kuri par vienu vai otru problēmu krīt panikā, un ir tādi, kuri ar vēsu prātu paskatās uz radušos situāciju no cita skatpunkta. Mūsu dzīvē vienmēr būs situācijas, kuras ir nenovēršamas, un vienmēr būs arī cilvēki, kuri nesaskatīs mūsu patieso “es”. Vai tā dēļ ir vērts nervus bojāt? Galvenais ir neaizmirst: ar kādām acīm pasaulē lūkosies, ar tādām tā skatīsies tev pretī!
Ināra Sudare
Veidojam savu izjūtu virteni
Dažkārt domāju, cik labi, ja dzīvē būtu tikai balts vai melns. Tomēr ir pelēkā un daudzas citas krāsas, kas visu padara daudzveidīgāku. Tas ir kā kompromiss, bez kura dzīvē nevar iztikt. Nav notikumu vai cilvēku, kuri ir tikai labi vai ļoti slikti. Galvenais ir skatpunkts un attieksme — cik dažādi paši, tik dažādi vērtējam apkārtējo. Kāds, skatoties uz priekšu, redz tikai šauru taciņu, cits — visu pasauli, bet kāds vispār neko nepamana. Par to kārtējo reizi pārliecinājos, kad kopā ar dēlu nesen vēlā pēcpusdienā braucām sabiedriskajā transportā Rīgā. Netālu sēdēja vecmāmiņa, kura acīmredzot pavadīja mazmeitu uz kādu nodarbību. Viņu saruna, kā jau daudziem ierasta, — par nepaveiktajiem mājasdarbiem, neprasmi sadalīt savu laiku un neveselīgām ēdienreizēm. Līdzās sēdēja mans bez piecām minūtēm pieaugušais dēls, pievērsies savām domām un telefonam, bet aiz loga priecēja tik burvīgi izgaismotās ielas un parki, ka atlika vien iesaukties — cik skaisti! Tā kā to atkārtoju ik pa brīdim, vairāk gan vēršoties pie dēla, jo nebija iespējams šo sajūsmu paturēt sevī. Atbildē, protams, saņēmu jauniešiem tik raksturīgo īso atbildi ar “jā” un “skaisti”, bet svētku noskaņas gars, šķiet, tomēr skāra arī pārējos. Starp pamācošo purpināšanu arī šī vecmāmiņa paskatījās pa autobusa logu un atzina, ka ir skaisti. Vēl kādas galvas pagriezās un ieinteresēti palūkojās pa logu. Kad jau kāpām laukā, līdzās stāvošais cilvēks paraudzījās uz mani ar izbrīnītu smaidu sejā, it kā jautātu, vai tiešām man tas viss pa īstam!? Pa īstam! Un mēs iesmējāmies. Vismaz kādam gluži nejauši biju sagādājusi interesi par to, kas redzams apkārt, mazliet izbrīna un prieka. Sev pašai arī.
Tas nebūt nenozīmē, ka pilsētām jārīko sacensības, kurai garāka egle vai spožākas gaismiņas. Katrā vietā ir savs brīnums. Tepat un dažkārt tik tuvu līdzās, bet varbūt kaut kur tālāk pasaulē. Arī man aizvadītajā gadā ir iznācis būt dažādās vietās, kas sajūsmināja un bija, par ko padomāt. Pirms Ziemassvētkiem iepriekšējā gadā piedzīvoju arī to, cik viegli svētku prieku un citu ikdienu var pārvērst cilvēks ar ieroci, un šī iemesla dēļ Ziemassvētku pasākumus jau daudzās valstīs pavada bruņota apsardze. Tā ka varam novērtēt sava miera izjūtu.
Nāks jauns gads, un visus šī brīža notikumus nomainīs citi, bet viss kopā veidos izjūtu virteni, kas greznos mūsu dzīvi. Un tikai no pašiem atkarīgs, kāda tā būs.
Sandra Pumpure
Neaizmirst par sevi
Šogad nonācu pie senas un patiesas atziņas, ko var ietērpt trijos vārdos — sāc ar sevi! Mēs dzīvojam divos burbuļos, viens ir sava mazā valstība — ģimene, darbs, vaļasprieki, otrs — pasaulīgais, kurā esam pilsoņi ar tiesībām un viedokli. Redzējums un sajūtas šajos burbuļos ir atkarīgas tikai un vienīgi no mums pašiem. Skan tik elementāri, bet patiesībā ir tik grūti atrast patieso sevi. Mēs esam uzņēmušies un slēpjamies aiz dažādām lomām — mamma, žurnāliste, deputāts… Mēs sevi pozicionējam, izmantojot zīmogus, kuri bieži vien kalpo kā aizsegs, iemesls atrunām. Šogad iemācījos, ka, lai būtu laba mamma, kvalitatīva darbiniece un vienkārši patīkams cilvēks — jāsāk ar sevi. Pirmām kārtām esmu sieviete un personība. Ja es būšu laimīga un apmierināta, tad pārējās dzīves lomas būs viegli iznest. Un tā arī ir. Šogad es beidzot lēnām atgriezos pie savām saknēm, atsāku darīt to, kas man patīk. Mācos likt sevi pirmajā vietā, parūpēties par sava mazā burbuļa epicentru. Tas nav egoistiski, tā tam būtu jābūt. Ja mēs katrs sabalansētu savas personības un sarindotu tās pareizā secībā, tad dzīvot kļūtu vieglāk. Atskatoties uz 2019. gadu, pirmās atmiņā ataust smieklu lēkmes, kuriozi un kopīgie braucieni. Laiks ir lielākais dārgums, kas mums dots. Katra diena ir vērtība, es ļoti pārdzīvoju par tām dienām, kas tikai “izvilktas”. Nav nepieciešams darīt ko īpašu, galvenais ir izbaudīt mirkli un būt laimīgai, esot šeit un tagad. Visas skaistākās un labākās lietas pasaulē ir gaužām vienkāršas — nesarežģīsim dzīvi! Būsim patiesi pret sevi, godīgi pret citiem un īsti savos darbos. Lai kvēlākie sapņi piepildās! Galvenais, neaizmirstiet par sevi — par patieso sevi.
Ginta Grincēviča
Lai pilns līdz augšai!
Kādā interneta vietnē lasīju par Jaunā gada sagaidīšanas tradīcijām dažādās zemēs. Visamizantākais man šķita kolumbiešu ticējums — ja vēlies, lai jaunajā gadā tevi sagaida ceļojumi un piedzīvojumi ārpus valsts robežām, ap pusnakti paņem tukšu koferi un ar to skrien apkārt savai mājai vai pa pilsētu. Iedomājieties skatu — pa Aizkraukli skrien pāris simti ceļotgribētāju ar lieliem, skaistiem, bet tukšiem koferiem, un visi arī ierodas uz svētku salūtu!
Koferis var būt arī kā cilvēka dzīves ceļojuma atribūts visa gada garumā — simboliski tajā var salikt visas labās domas, vārdus un darbus, kurus veltām viens otram — saviem mīļajiem, tuvajiem, garāmgājājiem, pavisam svešiem cilvēkiem. Nāk prātā stāsts par kāda laulātā pāra ilgās kopdzīves noslēpumu — kad mūža nogalē vīram jautā, kā jūs ar sievu varējāt tik ilgi nodzīvot kopā, viņš atbild: “Kāzu dienā tēvs man uzdāvināja pulksteni, kurā bija iegravēti vārdi: “Katru dienu savai sievai pasaki ko labu!” Un tā es centos katru dienu viņai pateikt ko labu. Tas arī ir mūsu ilgās kopdzīves noslēpums.”
Labu viņš teica ne tikai tad, kad patiešām bija labi un kad to izdarīt ir visvieglāk, bet arī tad, kad garastāvoklis bija kā lietus mākonis, kad nācās pārvarēt dažādu grūtumus un likstas. Labie vārdi ir tas, kas mūs paceļ, spārno, iedvesmo. Arī kritiku var pateikt labi, pat izcili. Kāds izglītības iestādes vadītājs man reiz teica: “Nogremdēt ir viegli, bet otru pacelt — tā ir māksla”.
Jaunajā gadā ikvienam novēlu, lai dzīves ceļojuma koferis ir pilns ar labām domām, ar prieku darītiem darbiem un noteikti saviem mīļajiem no sirds teiktiem labiem vārdiem! Lai ir līdzsvarotība, sirdsmiers, gaišums, veiksme, prieks un pāri visam — garīga pārpilnība un mīlestības starojums!
Guna Mikasenoka
Koridors
Sajūtu līmenī šis bijis kā pārejas, pārmiju, starpposma gads. Pēc trakā 2018, kad katru ikdienas soli “Staburagā” pavadīja vārds “simtgade”. Aizejošais bija kā ar nedaudz sāpošu galvu pēc pamatīgas ballītes. Ar gatavošanos nākamajam, kuru gan vizuāli rakstīsim nedaudz savādi — divi, nulle, divi, nulle, un kurš solās būt tikpat savāds un interesants. Aizejošais man bijis kā koridors, kurā ilgi neuzkavējas. Visas ikdienā ar telefonu uzņemtās fotogrāfijas saglabājas “mākoņos”, un, skatoties tās, kā dienasgrāmatā lapu pa lapai varu atmiņās izsekot visam gada gājumam. Janvāris — bagāts ar sniegu. Tā, ka kokiem zari liecas. Beidzot ziema arī mani aizrāva un lika sevi iemīlēt. Mazs, bet spilgts zibsnis — naktskluba “Coyote Fly” atklāšana, kurā sanāca piedalīties. Pirmo reizi sajutu sevi savā patiesajā vecumā — jo apkārt vieni vienīgi jaunieši. Trakoti skaļa mūzika, enerģija, bet šajā vidē vairs neiederos. Tādi mirkļi raisa pārdomas, jaunas sajūtas. Tāpēc nākamajā gadā noteikti iesaku — ļauties tam, kas vilina, bet no kā sākumā bail. Aizejošais gads iemeta mani dažādos spilgtos notikumos, kuri bija zibenīgi īsi, bet deva man nezūdošas sajūtas un arī mācību. No tā mans nākamais vēlējums — esiet neprātīgi. Lai kādas būtu sekas, nožēlot var tikai to, kas nav izdarīts.
Šis bija gads, kad mana māsa no manis attālinājās vēl par vairākiem tūkstošiem kilometru un no lietainās Īrijas pārcēlās uz dzīvi saulainajā Floridā. Sākumā grūti pieņemams fakts. Daļēji viņu apskaužu, kad drēgnajā decembrī skatos laika prognozes Fortmaiersai. Katra diena tur saules pielieta un ap 25 grādus silta. Varbūt savādi, bet dažkārt viņas neesamība šeit, Latvijā, man dod spēku. Esot vienam no tiem dažiem trakajiem, kas dzīvo laukos un siltumu rod, vien sakurinot pirti. Izbaudīt kontrastus, lai arī kādi tie būtu, ir vēl viens no vēlējumiem, iesoļojot nākamajā gadā. Šis bijis arī sevis atklāsmes, patiesās būtības atklāsmes gads. Secinājums — Imantam bija jāpavada šajā pasaulē 47 gadi, lai beidzot uzdrošinātos paust savas patiesās emocijas, domas. Nebaidīties no tām. Esiet atklāti un drosmīgi. Vien nenodarot pāri otram. Šis bija arī ceļojumu pa Latviju gads. Var pat teikt, ka no jauna iepazinu šo tik mazo, bet apskaužami skaisto zemi. Saskatīt jau zināmajā jaunas šķautnes — lai izdodas!
Imants Kaziļuns
