(29. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
117. diena
Esam īstā pludmales pilsētā, bet ārā līst.
Dienu sākam ar brokastīm un priecājamies, ka tūristi vietējiem nedaudz piespieduši mācīties valodas un arī angliski un krieviski te saprot. Zupas noteikti ir visizdevīgākais ēdiens. Par nedaudz vairāk nekā eiro iespējams saņemt milzīgu bļodu ar nūdelēm un visādiem dārzeņiem. Kafija, lai arī populārs dzēriens, vienmēr tiek dzerta auksta un ar cukuru. Tikai pēc tam pamanām, ka tūristi uzreiz nāk ar savām prasībām: “Taisi man kafiju — karstu un bez cukura!”
Meklējam, ko pilsētā apskatīt. Lai gan šī vieta ir slavena arī ar sāls laukiem un dubļu vannām, tas viss ir ārpus centra un maksā diezgan dārgi. Tāpēc izvēlamies tās vietas, kas apmeklējamas bez maksas. Pirms tam iegādājamies arī biļetes uz nākamo pieturvietu. Jau esam sapratuši, ka vilcieni te ir dārgāki nekā autobusi, bet nespējam noticēt, ka vietējie arī maksā eiro par vienas stundas braucienu — līdz ar to arī astoņas stundas maksā astoņus eiro. Šoreiz gan par astoņiem eiro ir divpadsmit stundu brauciens. Kad aprunājamies ar vietējiem hostelī, tie pat apvainojas, sakot, ka arī vjetnamieši pārvietojas ar tūrisma firmu busiem, nekādu izņēmumu neesot.
Sasniedzam pludmali. Viļņi ir milzīgi, ārā apmācies, ik pa laiciņam uzlīst. Tomēr ir ārzemnieki, lielākoties krievi, kas nogūlušies pludmales gultās. Smejam, ka šajā pilsētā to vien redzam kā “baltos”! Kad pieejam pie kāda restorāna, lai apskatītos akvārijos peldošās zivis, kas drīz tiek nobendētas, uzreiz nāk klāt vietējais ar jautājumu: “Čto ti hočeš?” (“Ko tu gribi?” — krievu val.) Pludmale ir skaista, gar to ved promenāde ar burvīgiem parkiem un iespaidīgām ēkām. Ir brīnišķīgi!
Soļojam tālāk, līdz nokļūstam līdz Natranga katedrālei, lielākajai pilsētā. Tā uzcelta uz milzīga akmens, tās celšanā piedalījās kāds franču priesteris 1. gadsimtā. Katedrāle celta no akmens blokiem, tās ārpusē ir vairāki svētie tēli un kapavietas svētajiem. Bet neesam tie laimīgie, kas katedrāli var aplūkot, jo pie tās milzīgs uzraksts krievu un ķīniešu valodās vēsta, ka notiek Ziemassvētku sagatavošanās darbi, līdz ar to apmeklētājiem šī vieta ir slēgta. Varam katedrāli redzēt tikai no paša akmens kalna pakājes.
Turpinām ceļu, līdz sasniedzam Longsona pagodu, kur dzīvo vairāki te zināmi budistu mūki. Tepat kompleksā ir arī mūku skoliņa un ēstuve. Pēc vētras 1990. gadā, kad ciklons iznīcināja visu kompleksu, tas tika atjaunots. Arī šis templis ir slēgts, lai gan no tā dzirdamas gan gongu, gan zvanu skaņas. Varbūt iekšā kādi rituāli, bet ārpusē nekas vairāk nav paskaidrots, templis vien apjozts ar sarkanbaltu lenti. Tālāk nedrīkst. Izrādās, lielā Budas statuja sasniedzama tieši no šejienes — vietējie norāda uz nelielu taciņu augšup kalnā, kas ved pie 24 metrus augstās Budas statujas, no kurienes paveras skats uz visu pilsētu.
Dodamies tālāk. Tā sasniedzam Dama tirgu, kas šodien tāds patukšs. Ir svētdiena. Arī daudzas ielu ēstuves un restorāni slēgti. Varbūt arī vjetnamieši tomēr kaut kad norimst? Lai gan tirgus aprakstīts kā skaista lotosa formas ēka ar burvīgu interjeru, teiksim godīgi — noplucis Āzijas tirgus, kur apkārt izmētātas kartona kastes un ēdienu atlikumi. Tirgus ēka celta 1972. gadā uz kādreizējā purva. Nu viss apkārt sauss, iekšā tirgus ir tiešām bagātīgs. Suvenīri, roku darinājumi, apģērbs, ēdieni un dzērieni. Protams, redzam tik daudz interesantu lietu, ka visu gribas iegādāties, bet jāņem tikai tradicionālākais! Smieklīgi, ka cenas krīt drastiski, līdzko sakām, ka neko nepirksim. Ja sākumā mums ko piedāvā par 12 eiro, beigās to visu var dabūt par 4 eiro.
Pēc tirgus dodamies gar Kai upes krastu un vērojam, kā makšķernieki izmet tīklus, pie pašas upes jau notiek cepšana un ēšana. Atrodam kādu iespaidīgu hindu templi, kas mums atgādina vienu no burvīgākajiem tempļiem šajā pasaules daļā, ko jau esam apskatījuši — tādu, kādu redzējām Deli, un to fotografēt nebija atļauts, pat visas kameras tika atņemtas. Šis templis celts no 7. līdz pat 12. gadsimtam. Tas joprojām ir aktīvs, tajā lūgties nāk ķīniešu un vjetnamiešu budisti. Šoreiz jāmaksā eiro ieejas maksa, un esam tempļu kompleksā, kur iespaidīgās, sarkanās ēkas piesaista neskaitāmus apmeklētājus. Iekšā templī ir vairākas svēto statujas. Protams, jāvelk nost kurpes un jāliek apmetnis virsū, jo šortos šādā templī nevar iekļūt. Bet viss komplekss ir pasakains! No kalna virsotnes pārredzama arī tumsā grimstošā pilsēta. Kādā izstāžu zālē parādīts, kā templis atklāts, kāds tas izskatījās ap 1930. gadu un kāds atjaunots līdz šim. Liels darbiņš ieguldīts, un nu vieta ir viena no iespaidīgākajām pilsētā!
Pilsēta satumst ap sešiem vakarā, un sākas spēcīgāks lietus, līdz ar to mums ir jādodas atpakaļ, lai gan visu nemaz neesam paspējuši izpētīt.
Nedaudz par Vjetnamas karu. Hjū Tomsons ir vīrs, kas Vjetnamas kara laikā ar helikopteru bija nolaidies uguns līnijā, lai stātos pretī un apturētu amerikāņu karaspēku, kas tajā brīdī bija nogalinājis gandrīz 500 neapbruņotu civiliedzīvotāju, tomēr viņš bija pasludināts par nodevēju un šis notikums vairs nedrīkstēja būt apspriests. Laikā no 1962. līdz 1971. gadam ASV izsmidzināja herbicīdu “Agent Orange” lielos Vjetnamas meža apgabalos, cenšoties samazināt komunistisko spēku uzbrukumus. Tas izraisīja 400 000 cilvēku nāvi vai ievainošanu, un 500 000 bērnu pēc tam piedzima ar defektiem. Tomēr, tā kā ASV Kongress tā arī nekad nepasludināja karu pret Vjetnamu, Vjetnamas kara vietā šī masu slepkavība teorētiski būtu jāsauc par Vjetnamas konfliktu. Bet vai tas maz aptverams? Ja Otrā pasaules kara laikā četru gadu termiņā bija 40 kaujas dienas, Vjetnamas kara laikā gadā bija 240 kaujas dienas. Un mēs vēl brīnāmies, kāpēc tā lielā ASV nācija tik daudziem nepatīk!
120. diena
Hojanā esam ieradušies daudz agrāk, kā paredzēts. Gaidām, kad uzausīs gaismiņa un pārstās līt. Tā ir viena no astoņiem UNESCO objektiem Vjetnamā, sena pilsēta, vairāk kā 2000 gadu veca. Par populāru vietu to padara vēsturiskā arhitektūra, tradicionālā kultūra un tekstilizstrādājumi. Vecpilsēta atklāj tradicionālās koka mājeles, neskaitāmus drēbnieku veikalus un roku darinājumus. Mēs gan paliekam divu km attālumā no vecpilsētas, un līdz turienei arī sākumā jātiek.
Sasedzam somas ar lietusmēteļiem un dodamies ceļā. Ārā līst te mazāk, te spēcīgāk. Sākumā aizejam uz nepareizo pusi, bet atklājam lētākās ielas ēstuves. Tad dodamies īstajā virzienā. Te atkal ir daudz motociklu, gājēju pārejas tiek pilnībā ignorētas.
Dodamies uz vecpilsētu. Jāiet tie paši divi km atpakaļ, bet nu mums ir piešķirts bezmaksas lietussargs. Cik jauki! Tā varam sevi nedaudz pasargāt. Patīkamākais, ka vecpilsētā nedrīkst braukt auto un motocikli. Beidzot ir tikai rets riteņbraucējs, kas tāpat jau minstinās ko pasākt. Tempļi un vecās koka mājas ir no vienas vietas. Nonākam pie arvien skaistākiem vārtiem un tiltiem. Izrādās, te par visu jāmaksā! Kases atver tikai astoņos, kad jau esam paspējuši šo to izpētīt, tad visi apsargi nostājas savās vietās. Vairs bez maksas nekur — pilsētā ir neskaitāmi objekti, un biļeti var nopirkt, par katriem pieciem maksājot sešus eiro. Ja vēlies redzēt desmit objektus, tad 12 eiro utt. Mēs apskatām visu no ārpuses un vēl mēģinām apiet apkārt tiem īpašajiem tiltiem un vecajām koka ēkām. Japāņu, ķīniešu un eiropiešu arhitektūra.
Izstaigājam tirgu, kas ir pārbagāts ēdieniem, suvenīriem, dārzeņiem un visa cita. Gaļas tirgotava ir ļoti smakojoša, jo šajās valstīs saldētavu nav — gaļa glabājas atklātā telpā, kad kāds pircējs ierodas, tā tiek attiecīgi sagriezta.
Vēlamies iegādāties kādu gumijas apavu pāri, lai visu laiku nav jāstaigā slapjām sandalēm.
Aizejam uz blakus esošu zvejnieku ciemu, kas ir uz salas, un vērojam, kā sievietes nes uz pleciem milzīgos grozus, no lietus tās pasargā konusveida cepures.
Aizejam arī uz tempļiem ārpus vecpilsētas, kas apmeklētājiem atvērti bez maksas un kur mūki skandina savas mantras. Arī kapsētu, kur visas kapavietas ir pavisam vienādas! Cik interesantas viņiem katrā vietā ir kapsētas! Visur apkārt redzami drēbnieku veikali, ar ko pilsēta slavena, lētais vietējo alus, kas maksā 16 centus, un, protams, visur ir arī biļešu kases.
Vecpilsēta ir kas vienreizīgs, pavisam kas cits! Visā pilsētā izkarinātās laternas iedegtas, un īstā rosība sākusies! Visas ielas pilnas tūristiem! Lielākoties tie ir ķīnieši, bet arī “balto” netrūkst. Visa krastmala izskatās tik skaista! Var izbraukt ar laivām pa upi, tur, kur dienā plivinājās vien milzīgi, no papīra taisīti pūķi.
Sācies arī nakts tirgus! Tas ir ļoti bagātīgs — tradicionālie ēdieni, dažādi roku darinājumi, arī iespēja uzrakstīt vārdu uz rīsa graudiņa, kas vēlāk tiek ielikts atslēgas piekariņa formā. Arī mēs saviem mīļajiem paņemam pa suvenīram. Tik interesantas lietiņas ceļā esam atraduši! Te ir arī augļu pārdevējas, kuras bēg prom, kad nāk policija.
Vislielākie pūļi ir pie laternu veikala. Lielākoties te tikai fotografējas. Laternas un drēbniecība te ir aktuālas.
Lai gan šī ostas pilsēta oficiāli tika dibināta 1595. gadā, te atrastas cilvēku atstātās pēdas, kas liecina par šīs vietas apdzīvotību jau pirms 2200 gadiem. Kuģu atliekas zinātniekiem ļāvušas izskaitļot, ka keramikas izstrādājumi no Hojanas pilsētas tika sūtīti ļoti tālu apkārt pasaulei, pat līdz Sinajai Ēģiptē. Hojana bija arī pirmā Vjetnamas pilsēta, kur tika ieviesta kristietība.
(Turpmāk vēl.)
