Ilga, aizkraukliete
— Bērnībā man dāvanu nebija. Kad mazbērns vēl gāja bērnudārzā, uzdāvināja man paša zīmētu zīmējumu. Sirsnīga, atmiņā paliekoša dāvana. Esmu saņēmusi labas grāmatas. Tādas, kuras gribas lasīt un pārlasīt. Mūsdienās vienojamies, par kādu summu pirksim dāvanas. Ja man kaut ko vajag, tad kā caur puķītēm to pasaku. Agrāk tās bija greznuma lietas — gredzens, brošiņa, piespraudes, krelles. Manā vecumā neko tādu vairs nevajag.
Ludvigs Aizkrauklē
— Pēdējā laikā ģimenes lokā pieaugušos neapdāvinām. Bērnībā nebija greznu dāvanu. Priecājāmies par kaut ko pašu rokām darinātu. Atceros no diegu spolīšu serdēm veidotu traktoriņu, kas uz priekšu kustējās, pateicoties gumijai un sērkociņiem. Tie bija lieli prieki. Pavasarī kopā ar tēvu no priežu mizas gatavojām buriniekus, kurus laidām peļķē. Lielākais iekšējais pārdzīvojums bērnībā bija, kad dzimšanas dienā tēvs uzdāvināja 10 rubļus. Man likās, ka esmu ļoti bagāts. Atceros, ka par to naudu nopirku šokolādes. To man kā bērnam vienmēr ļoti gribējās. Principā mūsdienās naudas un preču attiecība ir tā pati, tikai izmainījusies vērtību skala.
Reinis no Jaunjelgavas
— Dāvanas parasti saņemu ģimenes lokā, kur spēlējam tā saucamo “laimes aku”. Emocionālāko dāvanu saņēmu bērnībā. Šķiet, tas bija deviņdesmito gadu beigās, kad man bija kādi trīs gadiņi. Tētis tajā gadā bija pārdevis piena teļu. Uz svētkiem naudas bija daudz un mums abiem ar brāli, katram no Vācijas atveda pa ritenim. Tajā laikā tas man bija liels pārsteigums. ◆
