Aizkraukles reģionālās tautskolas 10. jubilejas gadā Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā atklāta tās organizētā fotoizstāde “Latvisko krustabu stāsti”. Tajā izvietotas 26 fotogrāfijas, kas atlasītas no vairākiem simtiem vairāku folkloras kopu rīcībā esošu bilžu, tajā skaitā no Aizkraukles folkloras kapelas “Karikste”, Kokneses folkloras kopas un Ķekavas novada Katlakalna tautas nama folkloras kopas “Rāmupe”. Izstāde būs apskatāma līdz 11. janvārim.
Ar Muldakmeni — intereses sākums
Fotogrāfijas stāsta par latvisko krustabu rituālu, atspoguļojot visus tā posmus. Viena melnbalta fotogrāfija ir atsūtīta no Latvijas Dievturu sadraudzes, un tā tapusi pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.
Pasākums muzejā iesākās ar videoatskatu 2013. gadā, kad “Karikste” pēc senlatviskajām tradīcijām vadīja bērna krustabu rituālu Aizkraukles pagastā pie Meļķitāru Muldakmens. Fotoizstādes iniciatore, Aizkraukles reģionālās tautskolas vadītāja Anita Ostrovska stāsta, ka toreiz kāds tūroperators veidojis jaunus ceļojumu maršrutus, un tajā bijis iekļauts arī Muldakmens, kur agrākos laikos esot notikuši bērnu krustabu rituāli. “Karikste” par šo tēmu pētīja tradīcijas, literatūru un apmēram triju mēnešu laikā sagatavoja zemes īpašnieka mazmeitas krustabu pasākumu, kas tika gan filmēts, gan fotografēts. Par to jebkurš vairāk var uzzināt interneta vietnē http://travelnews.lv vai “Google” meklētājā ierakstot “Latviešu krustabas ar folkloras kopu “Karikste””. Toreiz arī sākusies interese par latviešu krustabām, un līdz šim “Karikste” dažādās enerģētiski bagātās un skaistās vietās novadījusi apmēram 20 krustabu rituālus.
Kristības
vai krustabas?
“Daudzi jautā — ar ko atšķiras kristības no krustabām? Kristības notiek baznīcā, bet krustabas ir bērna uzņemšana dzimtā ar vārda došanu, un senlatvieši tās rīkojuši no devītās līdz 40. dienai pēc bērna piedzimšanas,” skaidro Anita Ostrovska, nenoliedzot baznīcas nozīmi, bet uzsverot, ka Dievs ir labs dažādās izpausmēs, un senlatvisko krustabu tradīciju atjaunošana ir cita veida garīguma izpausme, ceļš uz garīgumu. Ir bijuši vecāki, kuri nav varējuši izlemt, bērnu kristīt vai krustīt, bet tad vienojušies par ceremoniju vispirms baznīcā, pēc tam, meklējot latvisko identitāti, krustīt pēc senlatviskajām tradīcijām kopā ar “Kariksti”.
Senie godi atdzimst visā Latvijā
Krustabu rituālu Aizkraukles muzejā dziesmu un komentāru pavadījumā parādīja Ķekavas novada Katlakalna tautas nama folkloras kopas “Rāmupe” dalībnieki kopā ar tās vadītāju Andri Kapustu. Ar šo kopu “Kariksti” vieno vairāku gadu draudzība.
“Latvisko krustabu rituāls ir aprakstīts tautasdziesmās, melodijas pierakstītas, sākot ar 1800. gadu,” stāsta “Rāmupes” dalībniece, latviskās dzīvesziņas kopēja, senbaltu tradīciju pētniece un popularizētāja Gunta Saule.
“Visā Latvijā notiek seno latvisko godu, tradīciju atdzimšana. Tas ir diezgan pašsaprotami, jo mēs pasaules mērogā esam maz, bet esam ārkārtīgi bagātas kultūras mantinieki,” sacīja Andris Kapusts. “Šajā globalizācijas situācijā mums ir centīgi jāpiepūlas, lai mēs savas vērtības saglabātu un nodotu nākamajām paaudzēm. Tas nav tikai tāpēc, ka mums, pāris miljoniem, ir svarīgi saglabāt savu identitāti, bet tas ir svarīgi arī citu tautu dēļ — uz kopējā fona saglabāt to savdabīgo, kas ir mums, nest tālāk savu īpašo kultūru, tradīcijas, dzīvesveidu, dzīvesziņu. Katrā dzimtā, novadā senāk ir bijušas savas krustabu tradīcijas, raksturīgas ar savu valodu, kultūru, temperamentu, tās atšķiras niansēs, bet galvenie principi, pamatvērtības ir vienas un tās pašas. Mūsdienās notiek šo tradīciju rekonstruēšana. Mēs to darām, izmantojot pierakstīto Kurzemes materiālu. Mazāk pierakstu ir no Vidzemes, Sēlijas un Latgales. Kurzemes krustabu tradīciju izplatīšanās visā Latvijā arī ir sava veida globalizācijas process.”
Pasākuma noslēgumā Anita Ostrovska “Rāmupei” uzdāvināja citu tautskolas veikumu — krājumu “Dziesmas par Daugavu”, un folkloras kopa par pārsteigumu visiem klātesošajiem tūlīt nodziedāja pašiem labi zināmo dziesmu no 87. lappuses — “Aiz Daugavas vara dārzi”.
Izstāde muzejā iekārtota ar Aizkraukles novada pašvaldības mazo projektu konkursā iegūto finansiālo atbalstu — 750 eiro, par šo summu izgatavotas fotogrāfijas un segti “Rāmupes” ceļa izdevumi. “Biedrībai rakstot šādus projektus, par to īstenošanu atalgojums nekad netiek iekļauts, tas ir idejas darbs. Paldies pašvaldībai par projekta atbalstīšanu!” saka Anita Ostrovska. ◆
Uzziņa
◆ Cilvēka dzīvē ir trīs lielie godi — krustabas, kāzas un bēres. Krustabas ir pirmais lielais mūža gods, kurā jaundzimušajam tiek dots vārds, apliecinot bērna uzņemšanu dzimtā, viņš kļūst par pilntiesīgu dzimtas locekli. Līdz krustabām bērnu sauc par pādi, jo viņam vēl nav konkrēta vārda. Nosaukums “krustabas” atvasināts no vārda “krusts”, jo tam ir liela nozīme vārda došanas rituālā — zvērot pret krustu, kūmas sola sargāt bērnu, kā arī ar krusta zīmi tiek aizvērts ceļš no viņsaules, no kurienes bērns ir atnācis. Latviešiem krusts bija pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme. Godos parasti piedalījās tikai paši tuvākie radi — vecāki, krustvecāki, vecvecāki, kā arī vecāku brāļi un māsas, lai bērnu pasargātu no skauģiem.
◆ Kūmu izvēle bija sevišķi svarīga, jo, bērnam zaudējot vecākus, viņi kļuva par bērna aizbildņiem. Uzskatīja, ka bērns pēc rakstura līdzināsies krustvecākiem, tāpēc izvēlējās godīgus, čaklus, iznesīgus cilvēkus ar labu slavu.
◆ Krustabu gods iesākās mājās ar balto ēdienu, kurā deva pienu, sieru, baltmaizi, lai pādem būtu laba, gaiša nākotne. Runāja tikai gaišas valodas, lai bērns izaugtu dižens. Viesi ap galdu sastājās cieši kopā, lai bērnam augtu cieši un līdzeni zobi, kā arī centās ātri paēst, lai bērns būtu čakls.
◆ Pēc tam kūmas sēdās goda ratos un brauca uz kādu iepriekš nezināmu, nenorunātu vietu dabā, lai skauģim nebūtu iespējas tur ierasties pirmajam un negatīvi ietekmēt cilvēka mūžu, lai viņš nenoskaustu. Tas notika pie kāda ozola, liepas vai kur citur. Bērna vecāki līdzi nebrauca, lai bērns savā turpmākajā dzīvē būtu patstāvīgs, ar savu individualitāti. Izraudzīto krustabu vietu visi sanākušie attīrīja no zariem, sakārtoja gan fiziskā, gan garīgā nozīmē, un tad notika rituāls, kura laikā bērniņam deva vārdu un viņu pasludināja par dzimtas locekli. Pēc rituāla visi dalībnieki atgriezās mājās.
◆ Kad kūmas bija atbraukuši un bērns ienests istabā, tikai tad tika atklāts viņa vārds. Sākās pādes dīdīšana jeb ieprogrammēšana — krustabu deja, kurā, ņemot bērnu rokās, bērnam tika izteikti laba vēlējumi.
◆ Mielasta galdā atkal tika celti balti ēdieni, lai bērnam būtu gaiša dzīve. Pādei vēlēja laimi, jauku un bagātu dzīvi, labus tikumus, gudrību un veselību.
◆ Krusttēvs bija atbildīgs par šūpuļa darināšanu, krustmāte rūpējās par šūpuļa iekārtošanu un izgreznošanu. Šūpuli izpušķoja ar dzīpariem, prievītēm, ziediņiem, zaļumiem. Zem matracīša palika maizes gabaliņu, naudu, dziesmu lapiņu, ķiploku. Vispirms šūpulī lika akmeni, lai piemānītu skauģus un novērstu ļaunumu no bērna, kā arī nodziedāja pretskauģu dziesmu, pēc tam akmeni aizsvieda aiz sētas un šūpulī guldīja bērnu, nostājoties cieši aplī, lai skauģis netiktu iekšā.
◆ Pēc tam sākās pādes apdāvināšana, katram pēc kārtas iešūpojot bērna šūpuli un dziesmā izsakot savas dāvanas vērtību un labumu.
