Aizkraukliete Evija Gulbinska ir Latvijas — Amerikas acu centra optometriste. Viņas devīze — darbs — tā ir mīlestība, kas kļuvusi redzama — precīzi raksturo viņas attieksmi pret izvēlēto profesiju. Rūpīgā attieksme pret darbu un patiesā vēlme palīdzēt cilvēkiem ir pamats tam, ka Evija ir viena no pieprasītākajām speciālistēm valstī.
Brilles palīdz izprast pacientus
— Kādēļ tāda izvēle — optometrija?
— 8. klasē izdomāju, ka kļūšu par optometristi. Skolā man patika un padevās fizika un matemātika. Medicīna mani saistīja un biedēja vienlīdz stipri, bet vēlējos palīdzēt cilvēkiem.
Skolotāja Vija Rudiņa stāstīja par dažādām profesijām un pieminēja interesanto vārdu — optometrija. Painteresējos vairāk un sapratu, ka man tas ir saistoši. Pirms manis pāris meiteņu no skolas aizgāja studēt optometriju, ik pa laikam optometrija par sevi atgādināja. Bija skolotājs, kas mēģināja mani atrunāt un virzīt uz fiziku un enerģētiku. Turējos pretī, gribēju palīdzēt cilvēkiem un darīt darbu, kurš ietver komunikāciju.
Skolā nēsāju brilles, tas man palīdzēja izprast pacientu problēmas un vajadzības. Cilvēkiem, kam vienmēr bijusi laba redze, nesapratīs, ar ko saskaras cilvēks, kuram ir bojāta redze. Studiju gados ievēroju, ka lielākajai daļai kursabiedru ir brilles.
— Kas īsti ir optometrists?
— Optometrists ir primārās redzes aprūpes speciālists, kurš nereti strādā kopā ar acu ārstu. Daudzi optometristus jauc ar ārstiem. Optometrists neārstē, bet koriģē ar optiskiem līdzekļiem — brillēm, lēcām — un piedalās redzes korekcijas operācijās. Veic aprēķinus, kā labāk veikt redzes vai, piemēram, kataraktas operāciju. Ārsts ir tas, kurš ārstē — operē, ārstē iekaisumus vai traumas. Optometrists ir neinvazīvais speciālists, kurš koriģē izmantojot optiskos līdzekļus.
Optometrija Latvijā ienāca pēc 90. gadiem, tātad ir nepilnus 30 gadus. Padomju laikā bija tikai acu ārsts okulists.
Lai iegūtu profesionālo maģistra grādu klīniskajā optometrijā, Latvijas Universitātē jāmācās piecus gadus. Ik pēc pieciem gadiem tāpat kā ārstiem jāveic atkārtota sertifikācija. Praktizējot paralēli apmeklēju dažādus kursus, seminārus un apmācības. Jāseko līdzi jomas jaunumiem un aktualitātēm.
— Kādas ir visbiežākās pacientu sūdzības?
— Visbiežāk klīnikā vēršas gados vecāki cilvēki, kam vajadzīgas ne tikai brilles, bet reizēm arī kāda acs operācija. Klīnikā sākts jauns projekts “Mana redze = manas dzīves kvalitāte”, kas vairāk vērsts uz jauniem darbspējīgiem cilvēkiem, kas vēlas pārmaiņas dzīvē, veicot redzes korekciju. Klīnikā dienā apkalpo 100 līdz pat 200 pacientu, darba vide ir dinamiska.
Kā galvenais redzes veselības bieds ir nevis viedierīces, bet redzes higiēnas ievērošana jeb režīms. Nav svarīgi, ko dara — tamborē, skatās telefonā, lasa grāmatu —, būtisks ir attālums, kādā to dara. Ja ilgu laiku acis tiek nodarbinātas tuvā attālumā, tad acs muskulatūra spazmējas un ilgstoši tā strādājot, redze pasliktinās. Redzes higiēna ir pareiza režīma izvēle — acis ik pēc 20 minūtēm vajag vērst tālumā uz 20 sekundēm. To parasti neviens neievēro un pauzes netaisa. Ilgtermiņā tas sabojā redzi. Cilvēkiem viss ir pieejams, taču pret savu redzi esam nevīžīgi.
— Kā izvēlēties piemērotāko — brilles, lēcas vai lāzeroperāciju?
— To izvērtē katram pacientam individuāli. Klīnikā uz vietas varam piemeklēt brilles, lēcas, veikt lāzeroperāciju vai ievietot lēcu implantus. Piemērotāko redzes korekcijas veidu nosaka, izvērtējot paradumus, dzīvesveidu, vidi, kādā uzturas, korekcijas pakāpi un citus faktorus. Aktīviem sportistiem ērtākas un drošākas būs lēcas, ugunsdzēsējiem un zemessargiem, kam var nākties nedēļu pavadīt mežā, lēcas nebūs piemērotas. Šādai cilvēku kategorijai vislabākā būtu redzes korekcijas operācija. Piemērotāko redzes korekcijas metodi visbiežāk nosaka tieši dzīvesveids un cilvēka paradumi.
Neviena redzes operācija nedod garantiju, ka turpmāk redze nepasliktināsies. Lai no tā izvairītos, operācija jāveic tad, kad pacientam redze ir nemainīga vismaz vienu gadu. Operācija nemaina redzes pasliktināšanās progresiju. Pati pirms sešiem gadiem veicu lēcas implantu operāciju, un mana redze šo gadu laikā nav pasliktinājusies. Latvijas — Amerikas acu centrs ir vienīgā klīnika Latvijā, kas piedāvā un ikdienā veic šādu procedūru jau 15 gadus. Esmu izgājusi apmācības un konsultēju pacientus tieši par šīm lēcām.
Pret iedzimtību
nostāties
nav iespējams
— Tu esi mamma. Bērnu redze ir viens no apspriestākajiem tematiem. Vai televizori un citas viedierīces ir jaunās paaudzes lielākais bieds?
— Bērniem acs muskuļi ir elastīgāki un stiprāki. Bērns var “ar degunu braukt grāmatā”, un acis nenogurs. Galvenais — ievērot to pašu režīmu, ko pieaugušajiem — neļaut to darīt ilgstoši. Tuvuma un tāluma slodzei jābūt sabalansētai. Runa nav tikai par viedierīcēm, arī zīmēšana un citi rokdarbi ir tuvuma darbs, pēc kura nepieciešama pauze. Televizors kā lielākais kaitēklis acu veselībai ir mīts, protams, ja tiek ievērots noteikts attālums, kādā uz ekrānu skatās. Vislabākais pēc zīmēšanas un multfilmu skatīšanās iet ārā, kur viss ir tālumā un acis atgūst mundrumu.
— Sliktu redzi var arī pārmantot. Vai to var apturēt?
— Iedzimtībai ir diezgan liela nozīme. Ja kādam no vecākiem ir brilles tālumam, tad, visticamāk, bērnam arī tādas būs nepieciešamas. Veicot redzes pārbaudes viena, trīs un piecu gadu vecumā, mēs laicīgi konstatējam pārmantotās redzes nepilnības. Mazā vecumā redzes problēmas var konstatēt arī bērniem, kuru vecākiem to nav, tomēr iedzimtībai ir ļoti liela varbūtība pārmantoties no paaudzes paaudzē. Pret iedzimtību nostāties nevar.
— Aptiekās nopērkamie acu pilieni palīdz?
— Farmaceiti ir zinoši speciālisti, un, ja jūtama acs “graušana”, tad var lietot pilienus. Es ieteiktu izvēlēties acu pilienus bez konservantiem. Pirmā pazīme, ka pilieni satur konservantus, ja pudelīti var atvērt un lietot pusgadu. Konservanti nodrošina pilienu nesabojāšanos, taču tajā pašā laikā tie sausina acs gļotādu. Ilgstoši tos lietojot, var rasties paradoksāla situācija — pilienus lieto, lai mitrinātu acis, bet no tiem acis kļūst sausākas.
Pilieni bez konservantiem visbiežāk nopērkami vienreiz lietojamajos flakoniņos.
— Vai cilvēki ir apzinīgi un rūpējas par savu redzi laicīgi?
— Jā, cilvēki kļūst apzinīgāki. Ir darbavietas, kas nodrošina ergonomiku — lai darbinieki sēdētu pareizā pozā, piedomā pie attāluma un apgaismojuma darba telpās. Daži uzņēmumi izmanto datorprogrammu, kas ik pēc 20 minūtēm aptumšo ekrānu uz 20 sekundēm. Tajā laikā darbinieks paskatās pa logu vai aiziet ar kolēģiem pastaigāties. Gribot negribot tiek nodrošināta acu atpūta.
Pozitīva tendence vērojama pacientu izglītojamībā. Viņi jau nāk un zina, kādas problēmas viņiem ir, cik stipras brilles nēsā.
Vīra prombūtne
mobilizē
— Tu esi sieva, mamma, optometriste. Kas vēl tevi raksturo, aizrauj?
— Kopš esmu mamma, laika, ko veltīt sev, palicis salīdzinoši maz. Man ļoti patīk peldēt, kad ir iespēja, apmeklēju baseinu. Esmu mazliet bailīga, tādēļ arī vasarā izvēlos peldbaseinu. Un šajā laikā ir forši, jo vasarā baseinu apmeklē mazs skaits cilvēku un varu netraucēti izpeldēties. Šobrīd mana ikdiena paiet starp mājām Ikšķilē un darbu Rīgā. No rīta un vakarā skrienu uz bērnudārzu, pa dienu esmu darbā. Gandrīz viss man ir jāpaspēj vienai, jo vīrs ir jūrnieks un šobrīd devies četru mēnešu ilgā komandējumā. Cik iespējams, man palīdz vecāki, bet arī viņi strādā. Vīra prombūtne mani norūdījusi — kad viņa nav, kļūstu mobilizēta un nopietnāka. Nesatraucos par lietām, bet vienkārši daru. Piemēram, mašīnai vajadzēja veikt tehnisko apskati, apzinos, ka manā vietā neviens cits to nedarīs. Tā vietā, lai minstinātos un domātu, eju un daru. Mazāk laika veltu uztraukumam, eju un rīkojos, negaidot palīdzību no apkārtējiem.
— Latvijā šobrīd medicīnas speciālisti nejūtas novērtēti. Vai esi apsvērusi darbu ārvalstīs?
— Ir bijuši pat reāli piedāvājumi, taču esmu sapratusi, ka svešā vietā es nespētu iedzīvoties. Profesionālā ziņā tas būtu intriģējoši, bet sadzīviski es to nespētu. Man patīk šeit, Latvijā. Te ir manas mājas, ģimene. Mana darbavieta ir valstī lielākā privātā klīnika, ar vislielāko pacientu skaitu. Mums ir daudz speciālistu un plašas darbības sfēras, šeit es varu izpausties dažādos veidos un palīdzēt visdažādākajiem pacientiem. Ir arī vājredzīgie, kuriem nepalīdz nedz brilles, nedz kontaktlēcas. Arī šiem cilvēkiem spēju palīdzēt, piemeklējot vispiemērotākās elektroniskās lupas, pastāstīt, kā pielāgoties un ērtāk dzīvot. Pacientu spektrs ir dažāds, priecājos, ka spēju palīdzēt.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Evija Gulbinska.
Dzimšanas laiks un vieta: 1990. gada 11. novembris, Aizkraukle.
Izglītība: Latvijas Universitātē iegūts profesionālais maģistra grāds klīniskajā optometrijā.
Darba vieta: optometriste privātajā acu klīnikā “Latvijas—Amerikas Acu centrs”.
Ģimene: vīrs Didzis Siļionenko, meita Kate.
Vaļasprieks: peldēšana.
