Cilvēka vārdam bieži pa priekšu izskan viņa darbi. Tā ir arī ar vietalvieti Pāvelu Ohņevski, kuru daudzi zina kā labu mūrnieku un citu celtniecības darbu veicēju. Par sevi viņš teica, ka bez darba nevar ne mirkli. Ja ir brīvs brīdis, darina dažādas koka figūras. Šonedēļ vietalvietis svin savu 70 gadu jubileju.
Jūras vilinājumam nespēj pretoties
Pāvelu gan retais zina pēc šī vārda, varbūt dažkārt uzrunā par Pauli, bet lielākoties viņš citiem ir Jūrnieks. Tas iegājies no laika, kad viņš bijis jūrnieks — gājis jūrā un jautri pavadījis laiku krastā.
Jūra Pāvelu vilinājusi jau no bērnības. Viņa dzimtā vieta ir Madona, un skola pabeigta Cesvainē. Mazs būdams, kā pratis, sameistarojis plostu un vizinājies piemājas dīķī. Reiz pat slīcis, bet māsa paguvusi izvilkt. Tomēr ne tas, ne tēva pēriens par pārgalvību jūras vilinājumu nav mazinājis. Domājis, ka varēs dienēt jūrniekos, bet tur piesaistījuši sportam, jo jau skolas laikā nodarbojies ar svaru stieņa celšanu un guvis labus panākumus. Dienēt iznācis Ukrainā, kur vēl kādu laiku palicis strādāt, līdz atgriezies Latvijā, jo pārējie brāļi bijuši tepat. Kādu laiku latviešu vārdi jukuši ar ukraiņu, jo labi apguvis šo valodu.
Ilgas pēc jūras gan bijušas tik spēcīgas, ka, sievai nezinot, iestājies divgadīgajā Tallinas jūrskolā. To sekmīgi pabeidzis, tikai ar angļu valodu nevedās, bet pasniedzēji tomēr apžēlojuši ar atzīmi. Sieva gan neatbalstīja viņa izvēli, un ģimene izjuka.
Uz kuģa Pāvels strādājis par motoristu. Vispirms uz vietas, pēc tam ārzemēs uz tirdzniecības kuģiem. Septiņi mēneši jūrā un 15 dienas krastā. Bijis gan netālajā Vācijā, gan tālajā Kubā un citās valstīs. Pelnījuši labi, un, kad bijuši krastā, veikalā preces pirkuši kastēm, un tikai to labāko! Oh, ja tagad būtu tāda nauda…
Kad iepazinies ar dzīvesbiedri Annu, jūrai teicis ardievas un palicis Vietalvas pagasta Odzienā.
Iemācās visu
Dzīvē dažādus darbus iznācis strādāt, un Pāvelam padodas praktiskas lietas. Ja viņam jautā, vai prot vienu vai otru darbu, viņš nešauboties atbild — jā. Kad sāk darīt, viss arī notiek. Arī mājās visu paveicis pats. Kad no Odzienas centra pārgājis dzīvot citviet, saremontējis māju un saimniecības ēkas, jo nekā tur nebijis. Mūrēt krāsnis un plītis iemācījies pats. Ja ir kas sarežģītāks, meklē internetā un pēc tur atrastajām pamācībām tiek ar visu galā. Meistars teic, ka vislielākais posts krāsnij esot, ja to ilgstoši nekurina. Tā ka darba viņam pilnas rokas gan kā mūrniekam, gan celtniekam, un arī brīvdienās sauc palīgā.
Pāvels nāk no 11 bērnu ģimenes, kurā bija desmit dēli un viena meita. No visiem gan palicis tikai viņš un māsa Rita, kura dzīvo Pļaviņās. Jubilārs teic, ka, laukos augot un tik lielā saimē, daudz ko vajadzēja iemācīties darīt. Galvenais — strādātgriba. Tēvs bijis ļoti stingrs un ko noteicis, vajadzēja paveikt. Bērnībā tik labi apguvis dārzu ravēšanu, ka vēl tagad neviens cits līdzi netiekot. Kāds paziņa, kuram savulaik mūrējis krāsni un palīdzējis citos darbos, Pāvelam novēlējis 70 bišu saimes, jo zinājis, ka nodod tās labam cilvēkam. Tagad būs jauna nodarbe un rūpes.
Strādīgs esot arī dēls Sandis, kurš ar ģimeni dzīvo Vecpiebalgā. Pāvelam ir divas mazmeitas — Zanda un Marta, kuras labprāt viesojas pie viņiem ar Annu.
Nolemj vienā dienā
Savulaik dzīvē visādi gājis, bet jau 26 gadus Pāvels alkoholam pateicis kategorisku nē. Viņš atzīst — ja kaut ko nolemj, atkāpšanās ceļa nav. Tāpat vienā dienā izlēmis, ka vairāk nesmēķēs. Apnicis, ka pat naktīs kāds nācis lūgt cigareti. Tagad gan ir tā, ka daudzi pat negrib strādāt kopā ar Pāvelu, jo viņš kustas no agra rīta līdz vakaram un to prasa arī no citiem. Nekādu pīppaužu!
Bez darba vietalvietis patiesi nevarot ne mirkli. Viņš pieradis pie aktīva dzīvesveida, un ziemā pusotru kilometru garo posmu no savas mājas līdz lielajam ceļam pats iztīra ar lāpstu. Piecas stundas paejot, bet nekas! Naktī pietiekot pāris stundu miega, agri pieceļas un ķeras pie koka darbiem. Tos galvenokārt dara ziemā, kad top dažādi tēli no koka. Ar tiem esot pilna istabaugša, lai arī tik daudzi dāvināti un pārdoti. Cilvēkiem vislabāk patīk dabiskās lietas, kas nav apstrādātas ar krāsu vai laku. Daudz darinājis virtuves piederumus, veidojis arī cilvēku figūras bez apģērba, vīrieti izgriezt esot grūtāk…
Vissarežģītāk esot strādāt ar kļavu un ābeli, jo tām ir viscietākā koksne, bet darbi iznākot ļoti skaisti. Reiz no ābeles izgatavojis pat augstpapēžu zābaku. Pāvels teic, ka lietaskoku nereti noskatot jau mežā, iztēlē redzot, kam kas noderēs, un neliekas mierā, kamēr nav likts lietā. Nereti darbojoties nākas savainot rokas, un tad darbu uz kādu laiku noliek malā. Kā stāsta Pāvels — abi spītīgi raugoties viens uz otru, bet vēlāk tik un tā pabeidzot iesākto. Mazmeitas arī interesējas par viņa darbošanos.
Tagad esot doma izgatavot vijoli. Jau izpētījis, kā to dara un kādu koksni vajag. Zinot Pāvela nerimtīgo dabu, gan jau arī to viņš paveiks. ◆
