(27. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
110. diena
Dodamies vēlajās brokastīs. Atkal ēdam tradicionālos ēdienus, bet čili mērce gan te dīvaina — tai vietējie pievieno anšovus, kas visu sabojā.
Šodien ārā saule, vēl pēdējo reizi dodamies uz Šrilankas pludmali. Tā kā svētdiena, cilvēku ir ļoti daudz, īpaši krievu tūristu. Kāds krievu bērnelis zem sava smilšu spainīša noķēris milzīgu krabi. To dodamies fotografēt, tomēr kāds vietējais par savu pienākumu uzskata iejaukties un sāk krabi mocīt. Katram kustonītim ir tikpat daudz tiesību dzīvot, cik katram no mums! Arča krabi glābj, bet tas vairs neizskatās īpaši dzīvīgs.
Pie mums atkal pienāk izšuvumu pārdevējs, kuram pagājušo reizi ļoti iepatikāmies ar sarunu vien. Jautājam vīram, kā ar biznesu. Esot grūti, bet drīz jau sāksies tūrisma sezona. Šis vīrs, tāpat kā vairāki citi, skaidro, ka šogad tūristu neesot un nebūšot daudz Šrilankas politiskās situācijas dēļ. Izrādās, valstī divus mēnešus bijusi krīze — Šrilanka bijusi bez valsts galvas! Bet tieši no šodienas nelikumīgi gāztais premjerministrs esot atpakaļ amatā, un viss notiek. Tomēr visi sabijušies no informācijas, kas atspoguļota ziņu kanālos. Mēs gan Šrilankā nekādu spriedzi nejutām.
Pa pludmali staigā arī sievietes ar bērniem, prasot naudiņu, un svaigu zivju pārdevēji. Nevajag mums svaigās zivis! Kur tūrists tās svaigās zivis gan varētu likt?
Saulītē pavadām divas stundas, bet šodien peldēties neejam. Vējš ir liels, viļņi milzīgi. Retais lien ūdenī. Apbrīnojam vietējos, kas garajās biksēs un pat auduma zābakos staigā pa pludmali!
Padzeram bezmaksas tēju, pastudējam šo to par Vjetnamu un ceļam somas plecos. Jāsaka “atā!” šai burvīgajai salai! Labi, ka šodien nav tik pamatīgas satiksmes. Uzreiz kādā vietiņā apstājamies pavakariņot. 70 centi par lielu makaronu porciju ar mērcēm. Ir tik forši, ka pat paņemam ēdienu līdzi. Jālido ar pārsēšanos Malaizijā, būs gara nakts. Ielās dežurējošiem apsargiem jautājam pēc virzieniem uz autoostu, kur varētu būt busi uz lidostu. Jāiet cauri plašajam tirgum. Šrilankā viss ir tik lēti! Daudz civilizētāk nekā Indijā, bet cenas tikpat zemas!
Mēs izbraucam sešos, lidojums ir vienpadsmitos. Visu darām ļoti, ļoti laicīgi. Ierodamies lidostā un dodamies uz izlidošanas zāli. Tur gan laiž iekšā tikai trīs stundas pirms lidojuma, vismaz noskaidrojam, ka lidosta ir īstā. Trīs stundas pirms izlidošanas tiekam ielaisti pie reģistrācijas vārtiem, lai gan tā vēl nav sākusies. Mums ir savienotais lidojums — sākumā uz Kualalumpuru, tad uz Hošiminu Vjetnamā. Bagāža ir 20 kg, bet pat to neesam sasnieguši. Protams, apsargiem atkal nepatīk mūsu telts metāla stieņi, bet pēc pārbaudīšanas palaiž arī ar tiem. Pēc bagāžas nodošanas dodamies uz vārtiem, kur ielaiž stundu pirms izlidošanas. Tā nu tikai stundu pirms pašas izlidošanas ir visas šķidrumu pārbaudes. Katrā valstī savi noteikumi. Tik labi, ka viss veiksmīgi. Lidostā viss tik jauki izrotāts ar Ziemassvētku mantiņām un eglītēm. Tiešām svētku sajūta!
Laiks atvadīties no skaistās Šrilankas. Patiesi lieliska valsts! Daba apburoša, cilvēki burvīgi. Prieks, ka tomēr to izpētījām, un noteikti te vēl jāatgriežas! Sēžamies lidmašīnā, šoreiz apkārt ir ļoti daudz raudošu bērnu. Acis izdodas pievērt vien uz pāris minūtēm, un tad jau esam Kualalumpurā. Jau atkal šeit! Šoreiz ir savienotais lidojums, un drīz arī sēžamies lidmašīnā uz Vjetnamu. Apkārt ir pavisam citāda izskata sejas. It kā ķīnieši, it kā ne. Maziņi un izveicīgi. Pie pasu pārbaudes mums pajautā, kā latviski ir “paldies” un “kā tev iet”, un sēžamies pēdējā lidmašīnā. Jauns piedzīvojums priekšā!
111. diena
Laika zonas mainījušās, bet nu jau klāt esam. Vjetnama!
Lidosta šķiet neliela, esam musulmaņu kompānijā. Ir pāris amerikāņu un vāciešu. Izejam no lidostas. Karsti. Izlasījām, ka tos 6 km līdz pilsētas centram kursē gan busi, gan takši. Ir zaļie busi par 25 centiem, dzeltenie ar mazāk pieturām par eiro.
Sēžamies lētākajā busiņā un sveicinām visus, kas sveicina mūs. Tiekam arī fotografēti gluži kā Ķīnā. Un ielas! Tās ir pilnas močiem! Liekas, retajam ir personīgais auto. Tā arī lasījām, ka šeit ierasti pārvietojas ar motocikliem. Angliski neviens nerunā, burtu savirknējumi uz skatlogiem mums ir pilnīgi sveši. Būs interesanti!
Konduktors parūpējas, lai izkāpjam īstajā vietā, un tā ir īsta tūristu iela — vienas viesnīcas un ēstuves! Cenas te visam būs augstākas, tomēr te ir arī lētākie hosteļi. Pa ceļam pirms atzīmētajiem pajautājam cenu citiem. Apmēram 5 dolāri no cilvēka par gultasvietu hostelī, diviem istabiņa — ap 14 dolāriem. Mēs esam atraduši vietiņu, kur jāmaksā vien 2 eiro katram par gultasvietu, un beigās tā arī ir lētākā.
Hostelis ir lielisks — istabiņā ir sešas gultas, bet katra no tām atrodas aiz aizkariņiem un patiesībā ir paredzēta diviem. Tā ka nemaz neliekas, ka vēl ar kādu esam kopā. “Baltie”, kā jau tūristu vietā, nav īpaši runātīgi, tāpēc sarunās negremdējamies, bet uzreiz dodamies brokastīs. Meklējam lētāko un drošāko variantu — te ir gan Laosas gardās zupu variācijas, gan ķīniešu ēdieniem līdzīgi.
Pa ceļam ir kāds hindu templis, bet, tā kā Indijā tos esam redzējuši pietiekami, šoreiz iekšā neejam, bet vēlreiz atvadāmies no visiem dieviņiem ārpusē.
Sekojam kartē atliktajiem punktiem un nokļūstam ielas ēdienu tirdziņā, kur noteikti esot jāpamēģina kāds tradicionālais. Lieta tā, ka visus apskates objektu topus internetā veidojuši kādi bagāti ārzemnieki, līdz ar to mums te nemaz nešķiet īstā atmosfēra tradicionālo ēdienu baudīšanai. Viss ir dārgi, gluži kā restorānā. Ir galdi, soli un vairāki mazi stendi, kuru pārdevēji katrs rauj uz savu pusi. Vietējie tomēr ir ļoti uzmācīgi. Pat ielās savos neskaitāmajos masāžas salonos burtiski velk aiz rokas iekšā.
Tirgus ir plašs un pārpildīts mantām. Te arī ir ēstuvītes, pat lētākas par tām, kuras tiek sauktas par ielu ēstuvēm. Te arī divas sievas mūs pārtver. Tās ir no vienas vietas, bet katra rāda savu ēdienkarti un savā valodā ar šķībo skaņu pievilkšanu stāsta, ko mums ēst. Neatlaidīgi riņķo ap mums, kamēr izdarām izvēli.
Drīz dodamies tālāk uz 262 metru augsto 68 stāvu ēku, no kuras var pārredzēt visu Hošiminu. Te atklājam, ka ieejas maksa ir septiņi eiro, un skaidri zinām, ka tādu summu par panorāmas skatu nemaksāsim. Ir daudzi ārzemnieki, kas to dara labprāt, bet mēs labāk iegrimstam naksnīgajā pilsētā. Kas to būtu domājis, ka tā būs tik attīstīta un tik skaista! Sasniedzam Saigonas upi. Sastrēgumi te ir milzīgi. Ielu šķērsošana ir īsts piedzīvojums. Mācāmies no vietējiem — tā kā satiksme nerimst, nākas vienkārši iet pāri ceļam. Lēnītēm — tā, lai moči var apbraukt pa vienu vai otru pusi. Sajūtas ir neaprakstāmas.
Apskatām Operas māju, kas ir īsts franču koloniālās arhitektūras piemērs, un pastaigājam pa galvenajā ielām, kuru malās ir skaisti rotātas eglītes.
Hošiminu vjetnamiešu valodā izrunā kā Thanh Pho Ho Chi Minh, bet līdz pat 1976. gadam tā bija zināma kā Saigona. Tā ir arī valsts lielākā pilsēta. Saigona bija Francijas protektorāta Cočinčinas galvaspilsēta no 1862. līdz 1954. gadam un pēcāk Dienvidvjetnamas galvaspilsēta līdz 1975. gadam. Šī pilsēta atrodas pie Saigonas upes, un arī Mekongas delta to apņem no dienvidiem. Apgabals, kur nu atrodas pilsēta, ilgi bija Kambodžas daļa, vjetnamieši šajā reģionā ienāca vien 17. gadsimtā. Ar Franciju darīšanas sākās 18. gadsimtā, kad šajā apgabalā ieradās franču tirgoņi un misionāri. 1859. gadā franči pilsētiņu pārņēma. Saigona kļuva par lielu ostas pilsētu un apgabalu skaistu villu celtniecībai. 1940. gadā Saigonu okupēja japāņi, toties Otrā pasaules kara laikā šī pilsētiņa nedaudz cieta. Kad 1945. gadā japāņi padevās, tika pasludināta vjetnamiešu neatkarība, tomēr svinības Hošiminas pilsētā pārvērtās par īstu grautiņu. Franču karavīri pārņēma pilsētiņu, un sākās pirmais Indoķīnas karš. Tas beidzās 1954. gadā, kad Ženēvas konferencē Vjetnama tika sadalīta ziemeļu un dienvidu zonās. Saigona bija Dienvidvjetnamas galvaspilsēta. Otrā Indoķīnas kara laikā, ko sauc arī par Vjetnamas karu, Saigonā atradās ASV karaspēka daļas. Pilsēta smagi cieta šajās militārajās darbībās. 1975. gadā ziemeļvjetnamieši iebruka Saigonā un pārsauca to sava līdera Ho Ši Mina vārdā. Līdz ar komunistisko varu pilsēta zaudēja savas administratīvās funkcijas, tika pieliktas lielas pūles, lai samazinātu pilsētas iedzīvotāju skaitu un mazinātu pilsētas atkarību no ārzemju importa. Daudzas kompānijas tika slēgtas, bet citas atvērtas. Sākās roku darinājumu laiks, un galvenokārt mēbeles, paklāji un mākslas darbi tika arī eksportēti. Tā nu pilsētā vēl joprojām jūtama eiropeiska dvesma lielākoties no franču koloniālajiem laikiem.
(Turpmāk vēl.)
