Nu kāda var būt nedēļa, kad tu esi iemīlējies? Šajos cilvēkos, šajā vietā, Kurmenē! Mīlestības pamatā ir pārsteigšana, iepriecināšana, un arī dzīvoju ar šo apziņu. Domāju gaišas domas un cenšos visas labās idejas realizēt.
Te, Kurmenē, patlaban norit radīšanas process, līdz ar to nedēļa pagājusi ļoti darbīgi. Kopā ar Bruknas kopienas ļaudīm, daļa no kuriem tagad dzīvo un strādā Kurmenē, esam izgatavojuši lielo adventes vainagu, parkā pie baznīcas ar žogu apjozts laukums, kurā drīz ielaidīsim aitas un lamas, un līdz Ziemassvētkiem pie Kurmenes baznīcas būs “dzīvā” Bētleme — ar dzīvnieciņiem, ugunskuriem, tējnīcu. Tiek darīts viss, lai cilvēkiem te patiktu, viņi šurp nāktu un brauktu. Arī tādas it kā pašas par sevi saprotamas lietas — lai baznīca katru dienu ir atvērta un silta, lai tajā patvērumu var rast ne tikai dievlūdzēji, bet arī cilvēki, kuri meklē dvēseles prieku un dziļumu, skaistumu, lai baznīcas apkārtne ir sakopta.
Šeit, leišmalītē Kurmenē, kas ir pats Latvijas stūrītis, cilvēkiem ir interesanta sajūta, ik dienas vērojot mūsu darbošanos. Mums nav viegli, jo ir cilvēki, kas pēc kaut kā ilgojas, un ir tādi, kas no visa baidās. Pamatā te viss tiek darīts aiz milzīgas mīlestības pret vietējiem cilvēkiem. Vai arī viņi mani mīl? Domāju, ka nē. Esmu iepazinis daudz kurmeniešu, ieguvis paziņas un ļoti jaukus draugus, bet lielākā daļa vietējo aizvien baidās, ir ļoti piesardzīgi vai uz šeit notiekošo raugās pat ar šausmām. Daži piemēri: parkā ap ozolu pinam lielo adventes vainagu, kad garām iet kāds kurmenietis, kurš sāk kliegt: jūs te alkoholiķi, narkomāni! Pats piedzēries, bet sevi šajā visā neatpazīst… Vēl dzirdu secinājumu: “Nu ir ārprāts, Kurmenē vairs nebūs dzīves, būs ļoti daudz mušu!” Nevaru “iebraukt”, kāpēc? Izrādās, tāpēc, ka parkā būšot aitas… Ja tam visam neej tā drusku pāri un sāc ielaist sevī, var sajukt prātā.
Protams, visās jomās gribas sajust atgriezenisko saiti — ka tas, ko dari, cilvēkiem ir vajadzīgs, taču šeit cenšamies par to nedomāt. Mums ir mērķi, un mēs zinām, ko vēlamies: sakārtot ne tikai baznīcas ēku, bet lai šī vieta — Kurmenes baznīca, tās parks — kļūst par brīnišķīgu garīgās dzīves retrīta vietu. Lai jaunu veidolu iegūst muiža un senā klēts, kuru esam sākuši atjaunot un kurā esam iecerējuši izveidot vasaras ēstuvi un draudzes saieta telpas. Spēks taču slēpjas kopienā — ka varam kopā darīt, kopā dziedāt, kopā sanākt un priecāties, taču šodien cilvēki to ir zaudējuši. Mēs baidāmies ne tikai viens no otra, bet jau sākam baidīties paši no sevis. Vajadzīgs milzīgs darbs un ilgas lūgšanas, lai šie cilvēki — es pat negribētu teikt — pieņem, bet vismaz lai ir atvērti. Cilvēki mīlestībai atveras ļoti lēni. Vēl lēnāk, ja vairs nejūt slāpes, ja vairs netic nekam skaistam un mīļam. Protams, cilvēkus var saprast, daudzi jūtas piečakarēti, pamesti. Kā bāreņi. Skolas vairs nav, ciemats panīcis. Maz prieka un gaišuma, jo pārāk daudz gaidām no citiem…
Tomēr mana nedēļa bija jauka — tikšanās ar cilvēkiem, spilgti piedzīvojumu un mirkļu uzliesmojumi. Tikos ar Latvijas finanšu ministru Jāni Reiru, un tā bija ļoti jauka un dvēseliska tikšanās, kurā centos apelēt pie valdības sirdsapziņas: lūdzu, palīdziet, nevis iznīciniet! Stāsts ir par manu pieredzi ar Valsts ieņēmumu dienestu — esmu uztaisīts par neģēli, jo neesot “reversējis” nodokli. Jā, neviens neesam pilnība, man bija grāmatvede, bet mēs šo moderno nodokli nezinājām, taču neesmu darījis neko, lai apčakarētu valsti. Esam valstij atgriezuši skaistu Bruknas muižu ar milzīgu sakoptu dārzu. Esam izglābuši no sabrukšanas Bārbeles skolu, ko atpirkām un izveidojām puišu skolu. Taču pēc visām finanšu pārbaudēm sapratām, ka esam kretīni un mums draud divas iespējas — vai nu visu atņems, vai būs jāmaksā milzu naudassods.
Varu pateikt, ka valsts politikā valda milzīgs farss un kādam ir izdevīgi, lai visi te nosprāgtu. Lai te nekā nebūtu! Izņemot Valsts kultūras pieminekļu pārvaldi, kurā strādā cilvēki, kas iedvesmo, mums nav nevienas citas valsts struktūras vai organizācijas, kas palīdzētu cilvēkiem iedzīvoties, atgriezties. Taču mums ir vesela struktūra, kas ieinteresēta atņemt pēdējo. Pat dzīvesprieku un dzīvotprieku. Šo pārliecību manī vairoja arī stāsts par Kurmeni. Piecdesmitajos gados valsts atņēma baznīcai mācītājmāju, tur bija iekārtota pagastmāja, pasts un kas tik vēl ne. Vēlāk tas viss iznīka, māja bija nolaista — jumts tecēja, koki sākt augt iekšā, un elektrība tika atvienota. Lai varētu te sākt darboties, vispirms bija vajadzīga elektrība un lūdzu atjaunot pieslēgumu. Saņēmu atbildi: kāda atjaunošana? Jums jātaisa projekts, topogrāfija, pieteikums, un tas izmaksās septiņus tūkstošus eiro. Kaut elektrības skapītis ir četrus metrus no mājas! Paskatieties šo stulbumu! Kad padomju vara šo māju atņēma, te jau bija elektrība, bet, kad to atgrieza kā mēslaini, man vēl jāpiemaksā septiņi tūkstoši? Es nevaru ļaut šiem mērkaķiem iedzīvoties un maksāt par to, ko paši sačakarējuši un iznīcinājuši. Labi, draudze varētu sagrabināt šādus līdzekļus, bet kur lai tādu naudu ņem kaut vai divi jauni cilvēki, kuri ir iemīlējušies, ārzemēs pastrādājuši un grib atgriezties mājās? Viņi grib nopirkt pamestu māju laukos, lai te dzīvotu un cīnītos. Jau saskaroties ar elementāru jautājumu par elektrības pieslēgšanu, viņiem šī doma jāizkastrē pašā saknē. Jo šī sistēma jau pēc būtības šādus sapņus neatbalsta! Tas nav iespējams! Mēs tikai sakām: atgriezieties mājās, brauciet atpakaļ uz Latviju! Esmu sapratis, ka ir muļķīgi kaut ko gaidīt no valsts, jo tās valdība mums neko nevar iedot. Savas valsts dvēseli es nejūtu…
Taču manī aizvien ir griba darboties. Jo es to nedaru valstij. Es to daru Dievam un cilvēkiem. Ne tikai Kurmenes ļaudīm, bet arī šiem negribētajiem, pamestajiem, atstumtajiem. Man gribas, lai viņiem ir ģimenes gaisotne, mīļums, kopā būšana. Jo es mīlu cilvēkus! Man nav jākļūst par mērkaķi deputātu, kuri saņem algu, bet mēs nekādi nejūtam, ka viņi iepazītu cilvēkus. Lai mīlētu, nav jāsaņem atlīdzība. Alga ir tā, ka mēs kļūstam par mīlestību. Tādu es gribētu redzēt savu valsti!
Ņemot vērā šo adventes gaišumu, manī ir cerība. Jā, mēs nevaram mainīt valsti, bet varam mainīt sevi. Būt par mīlestību un gaišumu tiem cilvēkiem, kas mums ir un pie kā Dievs mūs sūta. Tikai tā mana Latvija būs gaišāka. Kā teicis Imants Ziedonis: jo Latvijā būs vairāk gaismas punktiņu, jo tā, no augšas skatoties, būs gaišāka. Lūgsim sevī vairāk gaišuma, lai būtu brīvi no bailēm un nedrošības, ņemsim gaismu no augšienes sevī un šajos Ziemassvētkos kļūsim paši par dāvanu viens otram!
To novēlot un svētījot —
Andrejs Mediņš,
Kurmenes katoļu draudzes prāvests
