Beidzot es zinu, kāpēc man ir liekais svars. Lasot visādas gudrības internetā, atklāju, ka man ir slimība, ko sauc par emocionālo pārēšanos. Tas nozīmē, ka mani vada emocijas, nevis izsalkums. Un es arī zinu, kas ir vainīgs. Mūsu valsts politiskā elite. Jā, esmu sieviete, kura tur roku uz politisko norišu pulsa. Kā tagad, piemēram, var nedomāt par Saeimas atlaišanu? Mana sirds brēc par tādu netaisnību! Un ko es daru? Aizeju uz veikalu, nopērku 80. gadu desu un kārtīgi pieēdos. Turpinu domāt, kas būs, ja Saeimu atlaidīs. Ko vēlēsim? Vai jauno Saeimu ievedīs no Amerikas? Mēs ar Indriķi tik ātri nespēsim izveidot jaunu partiju. Atkal sakreņķējos un apēdu puskilogramu šerberta. Kad televīzijas reklāmā ieraugu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci, atkal man emocijas uzvirmo kā šampanietis. Viņš kā buldozers maļ tik savu maļamo, bet neko nepasaka par Sēlijas novadu — būs vai nebūs? Un ko tā Viņķele ar mediķiem darīs? Vai atradīs naudu, kaut gan tur jau vienmēr, ja pameklē, tad atrod. Domāju, domāju un atkal pieēdos speķa maizes ar ķiplociņu.
Bet ja man nebūtu visu šo emociju? Es taču būtu kā skals! Man liekais svars ir tikai no manas labās sirds, jo es visam jūtu līdzi. Jo emocionālāka esmu, jo manis kļūst vairāk
