(26. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
102. diena
Laiks taisīties, lai kāptu šrilankiešu svētajā kalnā. Brokastis iekļautas sešu dolāru istabiņas cenā, par ko tiešām priecājamies. Tradicionālās pankūkas ar kokosriekstu ievārījumu un baltmaize ar olu, tēja un arbūza šķēle.
Paēdam un dodamies uz autobusu, kam jānogādā mūs kalna pakājē. Piestāj tuktuka šoferis, kuram uzreiz atsakām braucienu. Viņš teic, ka pats brauc uz kalnu, tāpēc mūs var paņemt pa ceļam gandrīz par autobusa biļetes cenu. Jāpiemaksā 50 centi. Piekrītam. Vīrs mūs izved līkumu līkumiem caur tējas laukiem, apstājoties pie skaistākajiem ūdenskritumiem, lai mēs uzņemtu bildes. Šoferis brīdina par dēlēm, kas dzīvo garajā zālē. Pārbaudām kājas, viss kārtībā.
Galapunktā šoferis mūs neapmāna, lai gan esam gatavi strīdēties. Tas ir brīnums, jo no šrilankiešiem godīgumu līdz šim maz esam saņēmuši. Ciems, kuru sasniedzam, atrodas pašā kalna pakājē, te paliek visi kalnā kāpēji. Visapkārt atrodas templīši un Budas statujas. Buda Šrilankā ir ik uz stūra!
Tuktuka šoferis mūs nogādā daudz tālāk un norāda, pa kuru ceļu iet, lai sasniegtu Ādama virsotni. Tas gan ir angliskais kalna nosaukums, jo vietējie to sauc par Sri Pada. Tā atrodas 2243 metru augstumā un tiek uzskatīta par svarīgu svētceļojumu punktu jau vairāk nekā 2000 gadu. Pēc budisma leģendām uz šīs virsotnes atrodas Budas pēdas nospiedums no reizes, kad tas devās uz paradīzi. Kristieši gan ticot, ka Ādams šeit spēra pirmo soli, kad tika izdzīts no Ēdenes dārza. Savukārt hinduisti, protams, apgalvo, ka pēdas nospiedums pieder Šivam. Tā kā daudzos informācijas avotos ieteikts kalnā kāpt naktī, lai no tā redzētu saullēktu, pieņemam, ka lielās tūristu masas būs kalnu jau izstaigājušas. Naktī to iespējams darīt, jo viss ceļš kalnā ir izgaismots. Lielākie pūļi te ierodas pēc 21. decembra, sākot ar Ziemassvētku laiku, un sezona turpinās līdz pat aprīlim. Mēs satiekam divas meitenes no vilciena un jautājam, kā bija. Viņas nebija domājušas, ka kāpiens būs tik grūts. Saullēktu sagaidījušas, gluži kā citi. Nu re, būsim vieni!
Parka platība ir 22 280 hektāri. Tā kā šeit atrodas tropiskais lietusmežs, jau kopš 1940. gada šī teritorija tiek saukta par rezervātu. Kalns ir augstākais Šrilankā. Sākam savu ceļu augšup un brīnāmies, ka tas ir ļoti sakārtots, augšup ved pakāpieni. Tie nav tik ekstrēmi kā Avatara parkā Ķīnā vai kādā Laosas vai Dienvidkorejas kalnā. Ceļš augšup rit raiti.
Apkārt ir tējas plantācijas, bambusa koki, krāsainas lapiņas parādījušās arī citiem augiem, un tāda sajūta, ka te iestājies rudens. Ir nedaudz apmācies, bet esam sagatavojuši lietusmēteļus. Pa ceļam redzami dažādi templīši, esam vienīgie apmeklētāji, ja vien neņem vērā neskaitāmos darbiniekus, kas augšup kalnā uz galvas vai pleciem nes maisus. Jautājam, ko tie dara. Izrādās, ka divas reizes dienā līdz kalna virsotnei nogādā 25 kg smagus maisus ar būvmateriāliem pakāpienu atjaunošanai! Ceļš taču ir septiņus kilometrus garš!
Izskatās, ka te visi gatavojas lielajam svētceļojumam decembra beigās — tiek krāsotas trepju margas, tās uzlabotas, līdz ar to mums nav, kur pieturēties. Tas ceļu nedaudz apgrūtina.
Augstāk gaiss kļūst aukstāks, karstākas muguras, piekusušas kājas. Ejam arvien lielākām pauzēm un lēnākiem soļiem. Apsteidzam smago maisu nesējus, tad viņi apsteidz mūs. Kad atbildam, ka nākam no mazas valsts, viņi neticīgi jautā: “Nu ne jau mazākas kā Šrilanka”, bet ir arī mazākas valstis par Šrilanku. Latviju neviens nezina, aiz muguras čukst, ka laikam esam no Austrijas. Visa ceļa laikā vietējie ir laipni, patiesi sirsnīgi un vienkārši vēlas parunāties, bez kāda labuma meklēšanas. Tāda pozitīva atmosfēra!
Pēc trīs stundu nogurdinoša kāpiena sasniedzam Ādama virsotni. Uh! Esam tiešām augstu! Lai gan iepriekš varējām vērot skaistās dabas ainavas no augšas, nu viss tīts mākoņos. Pašā galā ir templis, kurā ieiet nevar. Tur arī ir pēdas nospiedums. To neredzam, tāpēc nemākam noteikt, no kura vīra tas varētu būt palicis.
Kad sākas drebuļi aukstā vēja dēļ, dodamies lejā.
Te notiek lieli būvdarbi, jābūt uzmanīgiem. Mēs speciāli atstājam svaigajā krāsā savus pirkstu nospiedumus. Ja te vēl kādreiz atgriezīsimies, būs interesanti tos apskatīt!
Lejā arī nav viegli iet. Kājas trīc, un beigās vienkārši nākas “krist” no viena pakāpiena uz otru. Arča ir piekusis un saka, ka nekādu ūdenskritumu nebūs.
Šrilankā ir vairāk nekā 400 ūdenskritumu, augstākais no tiem ir 263 metru augstumā un ierindojas 300. vietā pasaulē. Lielākoties ūdenskritumos ir droši peldēties. Lielāko daļu elektroenerģijas te iegūst tieši no hidroelektrostacijām. Šrilanka ir ne tikai liela tējas ražotāja, bet arī kanēļa dzimtene! Ceilonas kanēli sauc par īsto kanēli, un tas nāk no Cinnamomum verum kokiem, kas audzēti tieši Šrilankā. Lielas kanēļa eksportētājas ir Indonēzija un Ķīna.
104. diena
Šī nakts ir ļoti vēsa. Sasalusi matu eļļa, lūpu balzams, un nosaluši mūsu deguni. Esam kalnos, vairāk nekā 1,5 kilometrus virs jūras līmeņa. Labi, ka viesnīciņā piedāvā siltās segas, tāpēc esam ļoti labi izgulējušies. Daudz labāk nekā karstumā pie odiem. Kājas joprojām ļoti jūtamas pēc lielā kāpiena.
Brokastīs omlete un kokosriekstu plāceņi ar šķelto zirņu mērci, ko te sauc par dālu. Tēja no tām pašām tējas plantācijām, kas kā ar roku sasniedzamas.
Dodamies uz ūdenskritumu. Pa kalnu lejā, un drīz uzejam kādu tējas rūpnīcu, kur var nogaršot īpašo tēju. Parastās melnās tējas krūzīte maksā 25 centus, īpašā tēja 65 centus. Mēs no īpašajām paņemam vaniļas tēju, bet lielu atšķirību no parastās nejūtam. Par pusotru eiro var pagaršot melno tēju ar zemenēm.
Mūsu pēdējā pieturvieta Šrilankā ir kalnu pilsētiņa Ella. Sliktā ziņa — līdz tai visas biļetes izpirktas, atkal būs jācīnās par vietu nerezervēto sēdvietu vagonā. Mūs iepriecina, ka uzreiz no Ellas iespējams iegādāties biļeti atpakaļ uz Kolombo, no kurienes mums ir lidojums uz Vjetnamu. Lai gan Šrilanka ir ļoti maziņa, ceļš no šejienes līdz Kolombo ir divpadsmit stundu ilgs! Tik liels prieks, ka dabūjam sēdvietas! Trešajā klasē rezervētajā vagonā. Tas maksā 2,5 eiro. Pie tam brauksim naktī, tā ietaupot viesnīcas izmaksas, lai gan Ellā kāds kaučsērfers gatavs mūs uzņemt vienu nakti!
Priecīgi pa maziem celiņiem dodamies uz ūdenskritumu, kur vietējie sacēluši savas mājiņas un turpat uz jumta žāvē drēbes. Bērni skrien ārā no mājām, lai tikai pasveicinātu. Visi ir ļoti smaidīgi un laipni. Ūdenskritums nav tālu, lai gan ejam nedaudz lēnāk, jo kājām atkal jāsāk pierast pie pakalniem. Turpat pie ūdenskrituma apsēžamies un vienkārši pavadām laiku, klausoties spēcīgajā ūdens straumē. Tāds spēks! Tik skaists ir šis brīdis, kad nekā cita apkārt nav — neviena cilvēka, nevienas citas skaņas. Tikai mēs un šis ūdenskritums. Un trīs milzīgi taureņi.
Viss ceļš ir ļoti skaists, pakalnus izraibina tējas plantācijas. Cik mēs esam laimīgi, ka redzam tādu skaistumu! Ka spējam izjust dabu tik daudzās pasaules malās! Dažreiz pat nespējam aptvert — mēs taču ceļojam, mēs tik tiešām no sirds izdzīvojam šo dzīvi tā, kā vēlētos.
Noejam no taciņas, lai iebristu tējas plantācijās. Atrodam kādu nelielu kristiešu lūgšanu vietu ar Jaunavas Marijas statuju un piesietu govi. Arča uz kājas atrod dēli, par kuru mūs brīdināja jau iepriekš. Tās dzīvo zālē un ātri piesūcas pie kailas kājas.
Tirdziņā vēlamies iegādāties augļus, bet, lai arī mandarīni te kokos aug, tie ir ļoti dārgi. Lēti ir banāni un ananasi. Kad dodamies atpakaļ, kalnus jau pārklāj mākoņu sega. Laikam līs, bet te neko nevar paredzēt. Dažreiz mākoņi veido tikai tādu kā dūmaku, citreiz aizķeras aiz kāda augstāka kalna un tur arī paliek.
Vakarā redzam saulrietu, ko gan īsti skaidri nevar redzēt, un tējas laukus pārklājamies ar biezu miglu. Šeit tiešām ir burvīgi!
Šrilankas karogs esot viens no vecākajiem karogiem pasaulē, bet par to vēl var pastrīdēties, jo šādi tiek rakstīts par daudziem pasaules karogiem. Šrilankas karogs tiek saukts par “Lauvas karogu” un uzskatīts par vienīgo pasaules karogu, kas atzīst dažādas reliģiskās piederības, jo bordo krāsa tajā apzīmē budismu, oranžā — hinduismu, zaļā — islāmu. Citi informācijas avoti teic, ka bordo krāsa apzīmē tautas laipnību, draudzību, vienlīdzību un pašu singāļu tautu. Oranžā krāsa esot simbols šrilankiešu tamiliem, zaļā — šrilankiešu mūriem, savukārt dzeltenā krāsa ir citām etniskajām grupām. Lauva šīs valsts karogā apzīmē šrilankiešu nācijas spēku un drosmi, zobens demonstrē nācijas neatkarību.
107. diena
Izguļamies kārtīgi. Šeit ventilators nav vajadzīgs, jo naktī temperatūra ir zema. Labi, ka ir siltais ūdens. Mūsu drēbes ir izmazgātas, izrādās, tās sver trīs kilogramus.
Atstājam somas un dodamies uz kādu ūdenskritumu 6 km attālumā no pilsētiņas. Uz to ved pilsētas busiņi, un esam vieni no vairākiem ārzemniekiem, kas turp dodas. Interesanti, ka busa šoferis pāris sekundes piestāj pie kāda ceļmalas tempļa, lai konduktors varētu tur iemest monētiņu, noskaitīt lūgšanu un turpināt ceļu. Sasniedzam vērienīgu ūdenskritumu, pie kura ļoti daudz interesentu. Pie ūdenskrituma zīmes vēstī, ka bīstami kāpt augšā pa akmeņiem, esot reģistrēti jau 36 nāves gadījumi. Mēs gan pa tiem zemākajiem akmeņiem pakāpelējam. Skati ir brīnumaini.
Busiņā dodamies uz kādu akmeni augstu kalnā. Buss atkal brauc gar pašu klints malu līkumu līkumiem. Liekas, nedaudz par ātru. Pa ceļam tiek uzņemti visi braukt gribētāji, tas labi, jo šoferis nevar uzņemt maksimālo ātrumu. Kad konduktors mums laipni paziņo, ka mūsu meklētā vieta sasniegta, izrādās, līdz Ellas klintij šādi nemaz nevar tikt, ir jābrauc ar vilcienu nedaudz ārpus pilsētiņas, lai atrastu pareizo ceļu. Bet tepat ir templis un ala, ko apskatīt. Ar vietējo palīdzību atrodam pareizās takas, kas atkal ved augšā pa kalniem. Kokos spēlējas pērtiķi.
Esam nonākuši pie alas, precīzāk — pie durvīm, kas aizvērtas priekšā kāpnēm, kas ved augšup uz to. Ieejas maksa ir 75 centi. Pretī saņemam biļetes, uz kurām rakstīts, ka pēc leģendas šajā alā tika turēta hindu dieva Ramas sieva Sita, kad to nolaupīja šrilankiešu karalis. Uz alu ved daudzi pakāpieni, bet te pamanās ganīties pat govis, līdz kaklam ierakušās zālē. Pa kalniem kāpelējam katru dienu, kājas, šķiet, ar to samierinājušās. Pēc ilgāka laiciņa nokļūstam lielā alā. No akmens plāksnes pil ūdens lāses. Daži vietējie uzdrošinājušies ielīst tajā pavisam dziļi. Mēs gan apbrīnojam skaistumu no pašas alas ieejas. Milzīga!
Pa ceļam lejup ir pavisam maza būdele, kur kāda vietējā sieva uz atklātas uguns vāra ūdeni un pārdod tēju un kafiju. Arī mēs izmantojam šo iespēju par pāris centiem saņemt dzērienus. Tad dodamies lejā no kalna uz kādu netālu esošu templi. Tur ir vairāki Budas tēli un svētais koks. Kāds mazs puika sliktā angļu valodā mēģina ko pastāstīt par templi, bet nekā nesaprotam. Tomēr interesanti uzzināt, ka viscaur pilsētai un vispār visai Šrilankai ir sarakti tuneļi. Arī no šī tempļa ir alas līdz pašai galvenajai, kur tikko pabijām.
Sasniedzam vietu, no kuras beidzot pārredzam Deviņu arku tiltu. Līdz tam vēl krietns gabaliņš. Saprotam, ka šodien uz to nepaspēsim, jo sešos sarunāts tikties ar kaučsērferu. Vēl jāpaņem somas, un stacijā jānoskaidro braucieni uz kādu citu ciemu, kur ir interesanta stacija, ko garām palaist nevar.
Gaidām kaučsērferu. Pagājusi jau pusstunda, bet zināms, ka šrilankieši kavē. Pusseptiņos atnāk kāds vīrs dredos, mēs uz viņu skatāmies — liekas, tāds kā kaučsērfinga bildē, tomēr nav tas, ko gaidām. Pusastoņos beidzot ierodas kaučsērfers un atvainojas par kavējumu. Dredainais vīrs ar mašīnu drīz mūs nogādā savā hostelī. Mums ierāda jauku istabiņu.
Lai arī valstī vispopulārākā spēle ir krikets, volejbols ir Šrilankas nacionālais sporta veids. Volejbols Šrilankā parādījās 20. gs. sākumā, un pāris gados tas ieguva milzīgu popularitāti. 1951. gadā valstī tika izveidota Volejbola federācija, tikai 1991. gadā šī spēle pasludināta par nacionālo sporta veidu.
(Turpmāk vēl.)
