Bīstamā modeJa tiktu izveidots tops, kuram gadsimtam visatbilstošākais ir teiciens “Mode prasa upurus”, noteikti tas būtu laiks, kad parādījās krinolīns, jo, kā vēsta portāls “Thevintagenews”, aptuveni divdesmit gadu laikā par krinolīna upuriem kļuva vairāk nekā trīs tūkstoši sieviešu. Tagad Modes muzejā Rīgā var apskatīt veltījumu 19. gadsimta modei “Dāma krinolīnā”.
Putnu būrim līdzīga konstrukcija
Izstāde tapusi sadarbībā ar Aleksandra Vasiļjeva fondu. Trīs gadu laikā, kopš pastāv Modes muzejs, te bijušas skatāmas vairākas spilgtas un atmiņā paliekošas izstādes: “Dior”, “Spožie astoņdesmitie”, “1918. Brīvības šiks” un citas. Tagad modes vēsturnieks izstādes apmeklētājus aizved uz 19. gadsimta vidu, kad savu uzvaras gājienu svinēja mūsdienās neizmantots apģērba elements — krinolīns. Tas nav auduma nosaukums, kā varētu šķist, bet gan putnu būrim līdzīga metāla stīpu konstrukcija, kas nomainīja iepriekšējās desmitgades daudzās apakšsvārku kārtas. Lai gan 19. gadsimta 50. — 60. gados sieviešu sociālā loma bija niecīga, to nevarēja teikt par viņu tērpiem — tik daudz vietas tie nekad nebija aizņēmuši, tērpa apakšmala varēja sasniegt pat piecus metrus! Tolaik modē nāca pilsētu dārzi, un arhitektiem, tos projektējot, vajadzēja ņemt vērā arī šo modes kaprīzi.
Septiņi kilogrami apakšsvārku
Krinolīna vēsture aizsākās 1830. gadā, kad, meklējot veidu, kā piešķirt apjomu apakšsvārkiem, linā tika ieausti zirga astri. Aptuveni desmit gadu vēlāk šis jau tā ne pārāk ērtais darinājums tika papildināts ar apjomīgu volānu kaudzi — lai radītu vēl kuplāku svārku ilūziju. Kaut arī krinolīns bija apjomīgs, aizņēma daudz vietas un sagādāja dažādas neērtības pārvietojoties un sēžot, dāmas to uzņēma ar lielu sajūsmu, jo tas tomēr bija ērtāks nekā milzum daudzās apakšsvārku kārtas, kas pinās ap kājām un vasarā pamatīgi karsēja. Neticami, bet apakšsvārku svars, kad vēl nebija krinolīna, varēja sasniegt pat septiņus kilogramus (!). Kā ir būt dāmai krinolīnā, var izmēģināt jebkura izstādes apmeklētāja, pielaikojot šo modes elementu.
Spilgti un… indīgi audumi
19. gadsimta vidus bija laiks, kad sievietes uzplauka kā krāšņas puķes, jo audums tika krāsots ar jaunajām košajām anilīna krāsām. Līdz tam krāsošanai izmantoja dabiskās krāsvielas, kas bija iegūtas no dažādiem augiem, dzīvniekiem vai minerāliem. 1856. gadā 18 gadu vecais ķīmiķis Viljams Perkins, meklējot sintētisko aizstājēju līdzeklim pret malāriju — hinīnam, pavisam nejauši atklāja pirmo anilīna krāsu — spilgti violeto moveīnu jeb Perkina purpuru. Piesātinātais violetais tonis bija ļoti populārs, tam drīzumā sekoja citas anilīna krāsas, un audumi kļuva tik spilgti kā nekad iepriekš. Izstādē apskatāmi vairāki ar anilīna krāsām krāsoti tērpi, tostarp satriecoša balles kleita Perkina purpura tonī. Daudzas dāmas saindējās un nomira pēc tam, kad bija valkājušas īpaši modernās zaļa auduma kleitas, kuru krāsvielu sastāvā bija arsēns. Viens no šādiem tērpiem — zaļas nokrāsas brokāta svārki un samta apmetnis — arī apskatāms izstādē.
Kavalierus ieraksta grāmatiņā
Izstādē apskatāmi krāšņi 19. gadsimta vidus tērpi no Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas, kas ataino turīgas tā laika sievietes garderobi, sekojot dienas gaitai un tās dažādajām norisēm — no brīža, kad viņa sapošas pēc pamošanās, līdz pat vizītēm, ceļojumiem, pastaigām un vakara ballēm vai viesībām. Tāpat apskatāmas kungu frakas, vestes un cilindri. Tērpus papildina izsmalcināti aksesuāri, rotas un interjera priekšmeti. Viens no tā laika aksesuāriem — balles grāmatiņa, kurā dāmas ar zīmuli ierakstīja deju kārtību. Kad dāmas pirms balles dzēra šampanieti, pie viņām pienāca kungi un vaicāja, vai var viņas lūgt uz pirmo, otro, trešo vai vēl kādu nākamo deju. Ja dāmai kungs patika, viņa atbildēja, ka ir tāda iespēja, un dāma pierakstīja viņa vārdu balles grāmatiņā, bet, ja kungs viņai nepatika, dāma atbildēja, ka viņai pieraksts jau pilns.
Līdzās krinolīniem muzejā apskatāms arī kāds pavisam negaidīts eksponāts — skandalozās franču rakstnieces Žoržas Sandas fraka.
Brīnišķīgs un nežēlīgs
Kā vienā no LTV raidījumiem skaidroja modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs, krinolīns bija gan ļoti brīnišķīgs, gan nežēlīgs reizē. Brīnišķīgs, jo tas lieliski izcēla dāmas figūru, viņas sievišķīgās formas, bet nežēlīgs, jo dāmas bieži vien tā iežņaudzās korsetēs, ka ģībšana kļuva gluži vai par ierastu parādību. Lai atžirgtu pēc ģīboņa, viņas pastāvīgi nēsāja līdzi flakonu ar ožamo sāli. Daudzas dāmas dzīvību zaudēja ugunsgrēkos — ar milzīgajiem svārkiem bieži tika apgāztas sveces, kā dēļ aizdegās ēkas, un sievietes pašu spēkiem nebija spējīgas izkļūt ārā no degošās mājas. Tiek lēsts, ka Anglijā laikā no 1850. līdz 1870. gadam aptuveni 3000 sieviešu gāja bojā ugunsnelaimēs, kas radušās krinolīnu aizdegšanās (!) rezultātā. Par slavenākajiem krinolīna ugunsgrēku upuriem var uzskatīt Oskara Vailda vecākā brāļa Viljama Vailda ārlaulības meitas Emīliju un Mēriju, kuras 1871. gada novembrī traģiski gāja bojā no apdegumiem, kas radās, aizdegoties meiteņu apjomīgajiem vakartērpiem.
Šo nāves gadījumu smaguma pakāpe un iemesli lielākoties ir saistīti ar ievērojamo ugunsbīstamā auduma daudzumu, kas tika izmantots sieviešu krinolīna kleitu šūdināšanai. Lai gan bija pieejami arī ugunsizturīgi audumi, tos uzskatīja par nepievilcīgiem, tādēļ tie nebija īpaši populāri.
Pastāvēja arī citi ar krinolīna valkāšanu saistīti riski, piemēram, tā īpašniece vai kāds no apkārtējiem nereti mēdza sapīties bagātīgajās auduma drapērijās un neveiksmīgi paklupt, krinolīns bieži aizķērās aiz dažādu braucamrīku riteņiem vai mēbelēm, un pat pēkšņas vēja brāzmas krinolīna valkātājai radīja risku zaudēt līdzsvaru. 1859. gadā Mančesteras hercogiene Luīza, lecot pāri barjerai, ar vienu kāju neveikli sapinās stīpā, hercogienes svārki pārlidoja pār viņas galvu, un lēdija palika, stāvot vienā krinolīnā, visu skatienam atklājot savu koši sarkano apakšveļu. Tā teikt, šovs uz vietas.
Izstāde Modes muzejā būs aplūkojama līdz 2020. gada pavasarim.
(Izmantoti materiāli no www.lsm.lv, www.delfi.lv)
