VARAM speciālisti stāsta, ka ministrija kā pašvaldības pārraugošā institūcija saņem daudz iedzīvotāju sūdzību par pašvaldību darbu. Visvairāk iedzīvotāji sūdzas par komunālo pakalpojumu nodrošināšanu, teritorijas labiekārtošanu, sociālās palīdzības sniegšanu, palīdzības sniegšanu dzīvokļa jautājuma risināšanā un būvniecības procesa tiesiskuma nodrošināšanu.
Pēdējā laikā saņemtas vairākas sūdzības par bāriņtiesu darbību, nodrošinot bērnu tiesību aizsardzību. Vērtējot gan Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, gan citu institūciju sniegto informāciju, kā arī pašu pašvaldību sniegtos skaidrojumus, nereti secināms, ka viens no būtiskākajiem pārkāpumu pieļaušanas iemesliem ir kapacitātes trūkums mazajās pašvaldībās.
Tāpat daudzās vietās pašvaldības jau šobrīd ir deleģējušas citām pašvaldībām uzdevumu izpildi dažādās jomās. Kā piemērs tiek nosaukta Aizkraukles novada Izglītības pārvalde, kas apkalpo arī Jaunjelgavas, Neretas, Skrīveru novadu pašvaldības. Tāpat Aizkraukles novada sporta skola nodrošina pakalpojumus Pļaviņu, Neretas, Kokneses, Jaunjelgavas un Skrīveru novadu pašvaldībās, bet Kokneses novada būvvalde sniedz pakalpojumus Jaunjelgavas, Kokneses, Neretas, Skrīveru un Pļaviņu novadu pašvaldībām.
Ministrs Juris Pūce, tiekoties ar Aizkraukles reģiona novadu pašvaldību pārstāvjiem, izvairījās uzskaitīt, kādus tieši pakalpojumus pašvaldības nenodrošina, kā vienīgo argumentu piesauca cilvēkus ar invaliditāti. Šo indivīdu grupu vajadzības tiek nodrošinātas tikai lielajās pilsētās, konkrēti Rīgā. Tas gan ir tiesa, galvaspilsētā pamatā koncentrējas specializētās skolas, rehabilitācijas centri un daudz kas cits. Taču tā tas ir vēsturiski, un, apvienojot novadus, situācija nemainīsies. Un tas nemaz nav nepieciešams.
Aizkraukliete Marina Bivainīte pārvietojas ratiņkrēslā. Viņa uzskata, ka invalīdu pakalpojumu pieejamību ierobežo infrastruktūras nepilnības. Teritoriālā reforma to nemainīs. “Mainoties administratīvi teritoriālajam iedalījumam, nekas būtībā nemainās. Pārmaiņas neskars cilvēkus ar invaliditāti, pēkšņi kādā novadā ārpus Rīgas neatvērs iestādi cilvēkiem ar invaliditāti vai neradīsies jauni pakalpojumi. Rīga ir centrs cilvēkiem ar īpašām vajadzībām — ir pielāgotas izglītības iestādes, rehabilitācijas centri, sporta centri un nodarbības. Protams, ka nomaļākiem un mazākiem novadiem tas ir nesasniedzams. Vainīga nav pašvaldība, bet attālums līdz Rīgai. Pēdējos gados aktualizējies piekļuves jautājums, izveidotas uzbrauktuves un pielāgotas trotuāru apmales. Cilvēkiem bez kustību traucējumiem tas nav tik būtiski, bet cilvēkam ratiņkrēslā no svara ir katrs paaugstinājuma milimetrs. Progress noticis saistībā ar Eiropas Savienības noteikumiem un regulām, kas paredz nodrošināt piekļuvi valsts, pašvaldības un sabiedriskām iestādēm ikvienam iedzīvotājam. Tomēr problēmas joprojām pastāv, senākās ēkās nav iespējams nokļūt vajadzīgajā stāvā, šo jautājumu risina ar asistenta palīdzību vai dienestu darbinieki ir atsaucīgi un nonāk lejā. Aizkrauklē cilvēkiem ratiņkrēslos nav pieejami skaistumkopšanas saloni, frizētavas un zobārstniecība, neskaitot poliklīniku.”
Koknesiete Anastasija, kurlmēmās Aleksandras mamma, par meitai piemērotāku uzskata mazu novadu. Par pakalpojumu pieejamību koknesietes nesūdzas, ja kas pieklibo, tad tā ir līdzcilvēku attieksme. “Aleksandra ir kurlmēma kopš agras bērnības. Skolas laikā svētdienās viņa ar autobusu brauca uz specializēto skolu Rīgā, tāpat kā vairums šīs skolas audzēkņu, dzīvoja kopmītnēs līdz piektdienai. Meitai patika, skolā varēja komunicēt ar sev līdzīgiem. Aleksandrai kļūstot patstāvīgākai, viņa viena sāka iet uz veikalu un citām sabiedriskām vietām. Rīgā apgrūtināja lielie cilvēku pūļi un satiksme. Aleksandra nedzird tuvojamies mašīnu. Kokneses veikalā pārdevēja viņu pazīst, Rīgā komunikācija bieži vien nāk kopā ar nepatīkamu pieredzi. Cilvēki apjūk un nezina, kā atbildēt zīmju valodai. Reforma dzīvi cilvēkiem ar vajadzībām nemainīs. Tas būtu lieki, vienmēr var labāk, bet ir jānovērtē tās iestādes un specializētie pakalpojumi, kas ir pieejami. Labāk lai finansējums tiek ieguldīts vienā iestādē galvaspilsētā, kas būs pieejama vairāk cilvēkiem, nevis mākslīgi radīt instances attālākos novados, kur tas būs lietderīgi vien pāris indivīdiem. Es apzinos, ka tas būtu pārāk daudz prasīts, lai novadā būtu pieejami speciālisti, kas prot komunicēt zīmju valodā, un tas patiesībā nav nepieciešams. Aleksandra ir radoša un prot rast izeju dažādās situācijās.” ◆
