Aizvadītā darba nedēļa bija īsāka nekā parasti, jo sākās ar svētku dienu. Kā jau svētkiem piedienas, bija parāde, uguņošana un skaistas runas. Īpaši gan tajās neiedziļinājos, jo jau pierasts, ka runas no darbiem šķir milzu aiza. Televīzija translēja valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremonijas. Brīžiem gan šķiet, ka apbalvojums katru gadu kļūst vieglāks. Protams, ir prieks par tiem, kuru darbs ir novērtēts pašu zemē, bet ko īpašu izdarījusi ārzemnieku, kuri arī saņem apbalvojumu, plejāde? Nenoliedzu, ka viņi ir godprātīgi strādājuši un pildījuši savus pienākumus, stiprinājuši Latvijas vārdu pasaulē, bet vai tas bijis kaut kas ļoti īpašs? Tikpat labi apbalvojumu ir pelnījusi arī sētniece, kas čakli strādā un ar mazo rocību ir uzaudzinājusi trīs bērnus, kuriem nav svešs darba tikums un kuri cīnās par savu eksistenci tepat Latvijā.
Manuprāt, daudziem mūsu reģiona iedzīvotājiem pagājusī nedēļa, pareizāk sakot, nedēļas nogale, bija ar svētku piegaršu, jo septiņās vietās tika demonstrēta jaunā filma “Dvēseļu putenis”. Tas šķiet simboliski, ka filma parādās tieši simt gadu pēc Latvijas Brīvības cīņām un ar to var noslēgt valsts svētku mēnesi. Nepilnu 11 dienu laikā režisora Dzintara Dreiberga kara drāmu bija paguvuši noskatīties jau vairāk nekā 102 000 skatītāju. Atjaunotās Latvijas kino vēsturē tas ir lielākais skatītāju skaits pašmāju kinofilmai šādā laika periodā. Tā nav nekāds “bojeviks” vai no amerikāņiem patapināta komēdija. Tā ir mūsu valsts rašanās vēstures neizcakota patiesība. Laikam pēc patiesības un kaut kā īsta cilvēki ir ļoti noilgojušies, tāpēc kinozāles ir pārpildītas. Aizkrauklē svētdien filmu rādīja pat atkārtoti.
“Šis stāsts, kuru savā izcilajā romānā iemūžinājis strēlnieks Aleksandrs Grīns, ir jāzina ikvienam: Latvija nav radusies tukšā vietā! Filma ir vērienīga vēstures stunda katram Latvijas iedzīvotājam un ikvienam skatītājam visā pasaulē, kurš interesējas par vēsturi ne tikai kā skaitļu un faktu hronoloģiju, bet arī kā cilvēces piedzīvojumu un pieredzi. Šī filma apliecina latviešu nesalaužamo spītu, dzimtenes mīlestību un varonību un būs interesanta visiem,” tā šo filmu komentē režisors Dzintars Dreibergs.
Manuprāt, “Dvēseļu puteni” vajadzētu noskatīties visiem latviešiem, tad nevienam nenāktu prātā vārdi — es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Valsti mums neviens nav uzdāvinājis — tās cena ir asiņu krāsā, un tās tapšanas vēsturē ir ierakstītas mūsu senču neizdzīvotās dzīves. Par brīvību vienmēr būs jācīnās.
No svētkiem atgriežoties ikdienā, tīri vai galva sagriezās no negatīvo ziņu daudzuma — tiek vākti paraksti par Saeimas atlaišanu, rosina atbrīvot veselības ministri Viņķeli no amata, savukārt Rīgas domes opozīcija nav apmierināta ar galvaspilsētas mēru…
Tas viss ir kā apburtais loks: deputātus un ministrus mums neviens nav atvedis no Marsa, paši esam nobalsojuši par vislabākajiem un pēc brīža attopamies, ka esam ievēlējuši vissliktākos. Varbūt jāsāk domāt, vai ar mums pašiem viss kārtībā un kāpēc bieži vien jūtamies kā pie sasistas siles.
Kāds paziņa jautāja, vai es jau parakstījos pret Saeimas atlaišanu. Viņu samulsināja mana atbilde, ka nedomāju to darīt.
Tēlaini runājot, galvenais taču ir, no kurienes aug kājas, proti, kas tad ierosina Saeimas atlaišanu? Šķistu loģiski, ja to būtu izlēmusi ārstu biedrība, jo neapšaubāmi tai būtu pamats. Taču patiesībā to ierosina biedrības “Varu Latvijas tautai” un Centra partija. Pieņemsim, ka Saeimu atlaidīs. Kāda būs alternatīva? Vai tad “saulveži” no Centra partijas un “Varu Latvijas tautai” ar burvju nūjiņas palīdzību atrisinās visas problēmas? Turklāt Saeimas atlaišanas procedūra nav nemaz tik vienkārša. Parakstu vākšanas termiņš noslēgsies tikai 2020. gada 14. novembrī.
Aptuveni nedēļas laikā bija savākti vairāk nekā 36 000 paraksti. Ja likumā noteiktajā termiņā tautas nobalsošanas ierosināšanai nepieciešamais parakstu skaits — 154 865 — tiks savākts, par šo jautājumu būs jānotiek tautas nobalsošanai. Ja tiktu savākti nepieciešamie paraksti Saeimas atsaukšanas referenduma rīkošanai, provizoriski tautas nobalsošanas izmaksas varētu būt aptuveni trīs miljoni eiro. Tāpat būtu nepieciešams finansējums elektroniskajai vēlēšanu vadības sistēmai.
Lai referendumā Saeimu atsauktu, par to būtu jānobalso vairākumam no tautas nobalsošanas dalībniekiem un vismaz 562 614 balsstiesīgajiem jeb vismaz divām trešdaļām no 13. Saeimas balsotājiem. Kamēr izietu šo garo Saeimas atlaišanas procedūru, skat, jau pie durvīm klauvētu jaunā Saeima. Vai tomēr prātīgāk nebūtu atbildību par sastrādātajiem (ne)darbiem prasīt pašreizējai Saeimai? Lai paši strebj to putru, kuru savārījuši.
Solītā nepildīšana, tas ir iecienīts grābeklis, uz kura no gada gadā kāpj politiķi. Varbūt viņos pārāk dziļi iesēdies savulaik politiķa Repšes teiktais spārnotais teiciens — “Nu, kā var nesolīt?”. Laikam jau var beigt vairākas augstskolas, bet tādu jēdzienu kā solītā izpildi tur neiemāca. Maniem vecākiem bija pāris klašu izglītība, bet viņiem šis jēdziens bija kā likums.
Ja sākumā tauta pieņēma politiķu atrunas, ka solītais tiek atlikts uz vēlāku laiku, tad tagad, šķiet, ir pieaudzis spīts un politiķiem nāksies krietni vien piedomāt par solītā izpildi, jo mediķi nedomā atkāpties.
Nedēļas nogalē teātra cienītāji varēja baudīt “saldēdienu” — notika “Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanas ceremonija. Lai gan nevarētu teikt, ka valsts dāsni atbalsta kultūru, taču tā spītīgi lauž savu ceļu. Un ir pārpildītas teātru zāles, ir aizraujošas izstādes. Bez kultūras nav nācijas, nav identitātes, nav Latvijas…Kā savulaik teica nu jau aizsaulē aizgājusī māksliniece Džemma Skulme, ja varai barotne nav kultūra, zinātne, tad tās vaibsti kļūst ļengani.
Svētdien kristīgā pasaule svinēja Mūžības svētdienu. Tā ir Baznīcas gada noslēgums, kad tiek pieminēti visi mīļie, kas ir mūžībā. Jau šosvētdien iedegsim pirmo adventa sveci un tā katru nedēļu iesim tuvāk gaismai.
