Šīs nedēļas jubilāres dzimšanas diena gan būs tikai nākamajā pirmdienā. Sproģiete Evija Rutka ir divu puisēnu — Ulda (4) un Emīla (7) — mamma. Kā lielākā daļa jauno mammu — skrienoša, steidzīga, vienmēr visu paspēt griboša. Tikko pārkāpusi trīsdesmit gadu slieksnim, pamazām no pilna diennakts laika māmiņas arvien vairāk laika beidzot var atvēlēt sev.
Mamma blondajiem matiem neiebilst
Evija piedzima gadā, kad Latviju pirmo reizi pāršalca brīvības vējš. Oktobrī Mežaparkā notika plaša tautas manifestācija ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Dienu vēlāk sākās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Novembrī norisinājās tautas manifestācija Daugavmalā, pirmo reizi pēckara gados atzīmējot Lāčplēša dienu. Aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels Rīgas pils Svētā Gara tornī pacēla nacionālo, sarkanbaltsarkano karogu.
No Daugavmalas Rīgā pārceļamies uz Neretas pusi, Zalves pagasta Sproģiem. Te dzimusi un augusi Evija un viņas divus gadus vecākā māsa Signe. Līdz Evija sasniedza astoto dzīves gadu, ģimene dzīvoja daudzdzīvokļu mājā, bet vēlāk un joprojām — privātmājā. Par dzīvi laukos viņa arvien runā ar sajūsmu. “Kad četrus gadus mācījos Rīgā, katru nedēļas nogali ar māsu braucām mājās. Tētim bija liela saimniecība — turēja govis, cūkas.” Agrāk, bērnībā, Sproģi bija pilni ar bērniem — draugiem, ar kuriem skrēja no agra rīta līdz tumsai. Tagad kur kurais aizbraucis. Sproģu skolā bija viena no lielākajām klasēm — 13 skolēni. Vēlāk, mācoties vidusskolā Neretā, nokļuvusi “meiteņu klasē” — 20 viņas un tikai divi zēni. Spilgtākās atmiņas no tā laika saistās ar diskotēkām. Modē nāca bikses ar paplatinātiem galiem — kļošenes. Toreiz kopā ar vecākajām draudzenēm pirmo reizi izbalināja matus. Vecmamma dusmojusies, bet mamma gan nerājusies. Fotoalbumos saglabāta bilde, kurā visas kopā nobildējušās pie autobusa. Mamma nebija pret caurumiem ausīs, un pie auskariem tika jau pamatskolas laikā. Mamma joprojām dzīvo turpat Sproģos, netālu no Evijas. No bērnības Evija atceras arī reizes, kad kopā ar māsu gatavojušas pārsteigumus vecākiem — vakariņas. Gaidot mammu un tēti, cepušas un vārījušas. Arī tagad gatavošana ir sirdslieta, īpaši naska uz cepešiem.
Ar Rīgu iepazīstina māsa
Stāstot par draudzību ar māsu, Evija saka — kasījāmies, un visa kā pietika, bet vienmēr bijām viena par otru, aizstāvējām. Māsa nereti bijusi arī mammas vietā, kad Eviju pie rokas pirmo reizi aizveda uz skolu. Vēlāk Signe bija tā, kas mazo māsu iepazīstināja ar Rīgu.
Ekonomikas un kultūras augstskolā mācījusies par interjera dizaineri, lai gan skolas laikā sevi redzējusi kā bērnudārza auklīti. “Patīk radošs darbs, nevis matemātika, sausi cipari. Māsa gan ir matemātiķe un izmācījās par grāmatvedi.”
Pēc augstskolas beigšanas drīz piedzima Emīls, līdz ar to atgriešanās Zalvē bija loģiska. Par šādu soli bija arī vīrs, un tā vairāki gadi pagāja, auklējot vienu, vēlāk jau divus dēlus.
Pirms pieciem gadiem mācījās lauksaimniecības izglītības programmā Vecbebru Profesionālajā un vispārizglītojošajā internātvidusskolā. Tagad par katru soli neesot jājautā tētim. Apguvusi zināšanas par lauku apstrādi, aršanu, sēšanu, arī par lauksaimniecības tehniku. Evijai ir arī traktora vadītāja apliecība, bet uz smagajiem lauku darbiem neraujas — tos lai vīrieši dara. Viņas saimniecībā pašlaik ir 25 Angus un Limuzīnas šķirnes liellopi, un to audzēšana šobrīd ir vispiemērotākā saspringtajam dzīves ritmam.
Pirms diviem gadiem sāka strādāt sociālās aprūpes centrā Mazzalvē par kultūras un sporta pasākumu organizatori. “Pagaidām ir ļoti labi. Patīk laukos, patīk darbs, kas ir radošs, ko vienmēr esmu vēlējusies.”
Aicinās uz sarunu vecmammu
Stāstot par bērniem, jubilāres saka — gribēju, lai viņi uzaug laukos. Varbūt tāpēc, ka tāda bija arī mana bērnība — kopā ar draugiem. Sabiedriska un atvērta ir arī Evija. Nedēļas nogales paiet draugu un ciemiņu lokā, kuri uz Sproģiem brauc no Jēkabpils, Rīgas, bet pārsvarā visas aktivitātes pakārtotas bērnu interesēm. Jau kā tradīcija ģimenē ir katru gadu vasarā doties uz Tērveti. Gadās arī izņēmumi, un šonedēļ Evija atgriezās no ceļojuma Ēģiptē, bet gada sākumā priecājās par Itālijas dabu un arhitektūru. Nākamajā gadā gribētu aizbraukt uz Baltkrieviju. “Interesē, kā cilvēki dzīvo tur. Tas varbūt būtu, kā atgriezties pagātnē. Starp citu, pēdējā laikā domāju par garāku sarunu ar vecmammu. Viņai nākamgad būs 90 gadu. Gribas, lai pastāsta par savu jaunību, kāda bija piecdesmitajos gados.”
Dejas ir vēl viena no viņas stihijām. Skolās laikā tautas un sarīkojumu dejas, bet tagad tās ir balles — Neretā, Zalvē. Tā ir vēl viena iespēja satikt paziņas. “Man patīk latviešu mūzika, Latvijas Radio 2 repertuārs un tikai retu reizi ārzemju. Varbūt tāpēc, ka esmu patriotiska, lai gan šo vārdu uz sevi nevaru attiecināt. Drīzāk ļoti latviska.”
Dzimšanas dienu Evija svinēs nākampirmdien. Viņa ir no tiem, kas saka — jāsvin. Šī diena katru gadu ir svētki, kad iespēja satikt savējos, arī tos, kuri dzīvo tālu. “Tā ir diena man. Atpūšos un izbaudu.” ◆
