Tik jauki sen nebiju pavadījusi svētkus. Visu laiku domāju, ko lai izdaru valsts labā. Atbilde man atnāca no televīzijas ekrāna. Vienā no pirmssvētku reklāmām melns uz balta bija rakstīts: “Ēd par Latviju!” Kur vēl labāks pamudinājums! Uzreiz aizgāju pie ledusskapja un konstatēju, ka kārtīgai svētku svinēšanai ir par maz, un devos uz veikalu! Ja agrāk svētkos mani mocīja vainas apziņa, ka pārtikai esmu iztērējusi par daudz naudas, tad tagad to darīju, patriotisku jūtu vadīta. Lai nu ko, bet ēst par Latviju ir goda lieta, tā taču ir svēta misija! Tās dēļ Stokholmas diētu svētku laikā nomainīju ar saukli ”Ardievu, diēta!”. Galvenais, man svētkos tagad bija tik viegli, nemocīja sirdsapziņas pārmetumi, ka pieņemšos svarā, ka nevaru atļauties vienu vai otru produktu. Man patiešām bija svētki, jo ēdu visu un ēdu par Latviju. Indriķis gan teica, ka mana patriotiskā darbošanās vairāk izklausās pēc “Izēd Latviju”, bet ko gan tāds caurbira kā viņš saprot!
