Bērnu audzināšana ir viens no grūtākajiem darbiem, īpaši, ja ir atbildība par lielu bērnu grupu. Atzīmējot Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādes “Auseklītis” 30 gadu jubileju, uz sarunu aicinājām vienu no šīs iestādes ilggadējām skolotājām — Ingrīdu Lasi. Viņa iestādē strādā jau 25 gadus.
Deva zivju eļļu
— Kā izvēlējāties bērnudārza skolotājas profesiju?
— Pati esmu no Pļaviņām, bet ieprecējusies Aizkrauklē. Netālu no mājām, Gostiņos, bija bērnudārzs, un man jau bērnībā bija doma, ka būšu bērnudārza audzinātāja. Mācījos Rīgas Pedagoģiskajā skolā, un kopā ar citām meitenēm praksē gājām Ogres trikotāžas kombināta bērnudārzos. Pēc skolas beigšanas mūs pierunāja tur palikt un strādāt, atalgojums bija ļoti labs, katru ceturksni vēl prēmija un gada beigās 13. alga. Tomēr pēc vīramātes nāves atgriezos Aizkrauklē, lai vīratēvs būtu ar mums kopā, un sāku strādāt “Auseklītī”, grupā “Austriņa” — līdz pat šai dienai, jau 25 gadus.
— Vai bērnudārza skolotājām savā darbā noteikti nepieciešama augstākā izglītība, kā to prasa normatīvie akti?
— Grūti pateikt. Neklātienē pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu. Ja salīdzina abas izglītības iestādes, Liepāja vairāk iedeva teorētiskās zināšanas, bet Rīgas Pedagoģiskajā skolā guvu ikdienas darbam vajadzīgo, lielāko prakses un zināšanu bagāžu.
— Kas jums pirmais nāk prātā, atceroties savas bērnudārza gaitas?
— Bērnus nostādīja rindā, un visiem obligāti pa karotei bija jādzer zivju eļļa. Man kā bērnam tas šķita briesmīgi nepatīkami! Dārziņā kopā bijām visu vecumu bērni. Fotogrāfijās redzams — izlaidums tikai mums divām, citā gadā — trijiem bērniem. Tagad izlaidumi ir visai grupiņai, zāle pilna. Bērnudārzā man patika, ļoti daudz zīmējām, spēlējāmies daudz vairāk nekā tagad bērni spēlējas, jo nodarbības dienas garumā mums ir mērķtiecīgi jāorganizē. Tagad bērni vairāk orientēti uz tehnoloģijām, tādēļ jāprot ieinteresēt mācīties ko citu.
Mazie baidās kļūdīties
— Vai bērni tagad ir gudrāki nekā pirms 20 gadiem?
— Ir jomas, kurās viņi pārspēj mūs, pieaugušos — modernajās tehnoloģijās. Taču vārdu krājums ir nabadzīgāks, mazinās spēja izteikties, pastāstīt par redzēto, piedzīvoto, daudzi bērni vairs nav tik droši, lai norunātu dzejoli vai spēlētu ludziņu, viņi kautrējas, nav tik daudz tendēti uz lomu rotaļām. Ir sajūta, ka bērni baidās kļūdīties, darīt, mēģināt, sevišķi vecākajās grupās. Ja bērns baidās, vai izdosies, viņš izvēlas labāk nedarīt.
— Cik jums pašai bijušas izlaiduma grupas?
— Pavisam sešas grupas, kopā ap 120 bērnu. Pirmajai grupai tagad varētu būt ap trīsdesmit gadu, un bērnudārzu apmeklē viņu bērni. Katram ir savs raksturs, individuālās īpatnības, bet ģimenes tradīcijas, ja tādas ir, tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
“Austriņu” kādreiz apmeklēja arī mana meita. Man šķita, ka tas ir labi, bet meita tagad saka — tu jau mani sabāri tur, kur es nemaz nebiju vainīga. Man pret viņu bija augstākas prasības nekā pret citiem bērniem.
Spējas jau mazotnē
— Kas sagādā gandarījumu?
— Reizēm ar vienu vai otru bērnu ilgi nodarbojos, apsverot daudz variantu, kā viņam labāk ko iemācīt, un vienā dienā pēkšņi redzu — ir! Piemēram, bērniem grūti aptvert, kas ir diennakts daļas. Manā darbā katra diena ir citādāka, divu vienādu nav. Kad redzu rezultātu, ir gandarījuma sajūta, un tie manā darbā ir visskaistākie brīži. Viens ir tas, kas rakstīts programmā, bet jāņem vērā arī reālā situācija — vai bērniem ir interese, vai viņi var to apgūt. Kad bērniem ir grūti kaut ko izdarīt, viņiem arī to negribas. Bet, kad iegūts galarezultāts, iepriecināti ir gan bērni, gan mēs, gan vecāki.
Pašlaik “Austriņas” grupā ir 17 trīsgadīgie bērni, lielie mācās 1. klasē. Un, kad mazie būs izauguši, būs atkal nākamie. Bērni mainās, bet mēs paliekam.
— Vai tik mazā vecumā var apjaust bērna spējas, talantus?
— Jā, noteikti var. Liels prieks ir par tagadējo daudzu fizikas olimpiāžu uzvarētāju Kristeru Kokaru, viņš sāka iet divgadīgajā grupiņā, bet tajā īsti vairs nebija ko darīt, jo viņam viss labi padevās. Tādēļ Kristeru pārcēla uz trīsgadīgo grupu “Austriņā”, lai nebremzētu viņa attīstību. Jau toreiz varēja redzēt, ka šis puisis dzīvē daudz ko sasniegs, viņam bija attīstīts prāts un viss interesēja. Bērna un cilvēka personība veidojas visu laiku. Uzreiz var just, ar kuriem bērniem vecāki mājās daudz nodarbojas, kuri apmeklē dažādus pasākumus un vecāki viņiem visu izskaidro, nevis “aizved mani kaut kur, un es neko nesaprotu”, un bērns par pasākumu vai ceļojumu neko nevar pateikt. Tad kāda tam visam jēga? Kad mēs bērnu grupu vedam uz kādu izrādi vai bibliotēku, jau iepriekš viņus sagatavojam, pārrunājam, un atgriežoties vēlreiz pārrunājam. Vieniem ir daudz jautājumu “kāpēc?”, citiem nav. Ar bērniem daudz jārunā un jāskaidro. Manai mazmeitai par katru sīkumu ir daudz jautājumu un nav miera, kamēr viņa visu nenoskaidro. Tādēļ visu laiku jāizglītojas un jāiet līdzi laikam. Piemēram, katrai bērnu grupai topā ir citas multiplikācijas filmas, un mums jāzina visi varoņi. Jālasa bērnu literatūra. Nekad nav tā — es skolā vai augstskolā izmācījos un visu jau zinu.
— Vai jūsu lielā pieredze palīdz arī mazmeitas audzināšanā?
— Ne vienmēr, reizēm domāju, kā tikt galā. Bērni jau tādā vecumā ir “lielas personības”. Ja grupā ir daudz “lielu personību”, rodas konfliktsituācijas.
— Par ko bērni konfliktē — par lellēm un mašīnām?
— Vairāk par draudzēšanos, īpaši, ja ir trīs meitenes, tad viena tiek izstumta. Bērns saka — ar mani draudzēsies šī meitene, tu ar mani nevari draudzēties! Viņiem jau šajā vecumā ir savi draugi un nedraugi.
Konfliktē arī mazi līderi
— Vai šajā vecumā var redzēt, kurš būs līderis?
— Noteikti! Vai tālākajā dzīvē bērns arī būs līderis, nevaru pateikt, bet bērnudārzā ir savi līderi. Ir bērni, kuri viņiem pakļaujas, jo ir ieinteresēti, lai kāds viņus vada. Ir bērni, kuri neparko negrib pakļauties, jo paši vēlas komandēt. Konflikti var rasties uz līdzenas vietas, un man tie jārisina, jāizspēlē dažādas situācijas, jātiek galā. Pagājušajā gadā ar lielajiem bērniem ļoti daudz strādājām komandās, dalībniekus izlozējot, lai bērni vairāk saliedētos un mācītos sadarboties ar vienaudžiem, ar kuriem parasti tik daudz nesadarbojas. Lai veidotos komandas gars. Ja kautrīgākie bērni redz, ka līderiem kaut kas sanāk, arī viņiem gribas pamēģināt.
— Vai atbalstāt jaunās kompetenču izglītības prasības?
— Līdz šim lielākoties tā arī esam strādājušas, nekādas grūtības jaunās prasības nesagādā. Kompetenču izglītība paredz, ka varam ar bērniem darboties tik ilgi, cik viņiem tas interesē, izpildot visas programmas prasības, nav strikti jāskatās pulkstenī, cenšoties laikā pabeigt vienu nodarbību un sākt nākamo. Bērni brīvi var izpausties, izpētīt līdz galam, nevis pusceļā apstāties. Citreiz izveidojas neparedzētas situācijas un mēs varam darīt to, kas tajā brīdī bērniem vajadzīgs. Kaut kādi nodarbību “rāmji” man nepatīk.
— Vai jums ir jāaudzina, jāpārliecina arī vecāki?
— Jā. Vieni uzklausa un paši jautā, citi cenšas būt par mums gudrāki un māca mūs — kā mums būtu labāk jādara, un kāpēc mēs darām tieši tā, īpaši gados jauni vecāki.
— Vai par to dusmojaties?
— Kāda gan jēga dusmoties? Izdarām secinājumus un turpinām savu darbu. Esam elastīgi.
— Tikt galā ar 17 trīsgadniekiem laikam ir ļoti grūti?
— Tas prasa daudz enerģijas. Aizejot mājās, citreiz vairs neko negribas runāt. Bet, ja blakus ir mazmeita, jāsaņemas un jāatbild uz viņas jautājumiem vai kopīgi jāpaspēlējas. Jāvelta laiks arī savējiem!
Tas taču ir tavs bērns!
— Kas jūs visvairāk kaitina?
— Reizes, kad, gatavojoties kādam pasākumam, vecākiem vajag kopā ar bērnu padarboties un kaut ko izgatavot, taču bērns atnāk un saka: “Manai mammai nav laika!” Tas nozīmē — mammai nav laika savam bērnam. Tad gribas “uzsprāgt”. Vecāku sapulcēs esmu teikusi — šo frāzi bērniem nekad skaļi nesakiet! Visi esam aizņemti, skrienam, tomēr nedrīkst bērnam teikt, ka nav laika, ko veltīt viņam! Tas taču ir tavs bērns, kurš to atcerēsies, un ļoti ātri pienāks brīdis, kad bērniem nebūs laika, ko veltīt saviem vecākiem. Ir vecāki, kas ir aizņemti, bet cenšas atlicināt laiku savam bērnam, tomēr dažkārt ne pārāk aizņemtie aizbildinās ar laika trūkumu. Kad mani bērni bija mazi, arī man bija ar viņiem vakarā kopā kas jāuztaisa, un nekad nenāca prātā pateikt — ar jums kopā neko netaisīšu, jo esmu piekususi un man nav laika! Laiks ir tad, kad bērns aiziet gulēt, saņemies un dari! Tu to dari savam bērnam! Vecāki velta laiku darbam un citām lietām, bet tas, kas dzīvē, ģimenē ir galvenais, svarīgākais, to bieži vien vecāki uztver kā pašsaprotamu. Bērniem dārziņā ļoti gribas redzēt, ko citi paveikuši, piemēram, ja ir darbu izstāde, viņi staigā, skatās un jautā: “Tas mans, mēs to taisījām ar mammu. Kur tavs?” Bet dažam bērnam gadu no gada nekā nav, un bērns ir bēdīgs. Mēs sameklējam uz vietas kaut ko, lai bērnam nav jājūtas slikti tikai tādēļ, ka vecāki par viņu nav parūpējušies.
Pārdzīvo nesaskaņas
— Sāpīgs jautājums droši vien ir šķirtas ģimenes?
— Jā. Ļoti labi, ja vecāki par visu ir vienojušies, kā bērnu audzināt, un savā starpā nav strīdu, nesaskaņu, naida. Jo viss pāriet un redzams bērnā. Ja mājās kaut kas ir ne tā, mēs uzreiz pamanām. Citreiz mamma vēlas, lai tēvs nenāk uz pasākumu, vai otrādi. Bērns nav vainīgs, ka vecāki pret viņu tā izturas, un pārdzīvo, bērns ieraujas sevī un nevēlas runāt. Citi kļūst agresīvi vai arī grib mīļoties.
— Vai piekrītat, ka vecāku problēmas bērnam rada dažādas slimības?
— Tas tā varētu būt, jo visas slimības rodas, ja nervu sistēma ar kaut ko netiek galā, ja ir stresi, bērns nervozē, pārdzīvo, viņš jau visu saprot pa savam.
— Kā jūs atpūšaties?
— Vasarā cenšamies kaut kur tālāk aizceļot vai pabraukāt tepat pa Latviju — Ventspili, Liepāju. Šovasar ar mazmeitu bijām Tērvetes dabas parkā. Braucam atpūsties pie jūras, dārzā.
— Ko jūs novēlētu vecākiem?
— Kāds tēvs vienā izlaidumā sacīja: “Ārprāts, es tikai tagad sapratu, ka mans bērns šos četrus gadus vairāk laika pavadījis ar jums, nevis ar mums!” Tā arī ir — dažs bērnu atved pusastoņos un izņem ap sešiem vakarā. Tā piecas dienas nedēļā. Gribu novēlēt, lai vecāku un mūsu sadarbība, uzticēšanās kļūtu arvien ciešāka. Ja tā būs, visas lietas aizies uz “urrā”, tad dārziņa darbinieki un ģimenes būs daudz laimīgākas. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ingrīda Lase.
Nodarbošanās: Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādes “Auseklītis” skolotāja
Dzimšanas vieta un laiks: Aizkraukle, 1965. gada 6. jūnijs.
Izglītība: Liepājas Pedagoģiskajā institūtā iegūts maģistra grāds psiholoģijā un pedagoģijā, specialitāte — pirmsskolas skolotāja.
Ģimene: vīrs Uldis, meitas Zane un Signe, mazmeita Dārta, mazdēls Toms.
Vaļasprieks: ceļošana; sporta deju sacensību apmeklēšana, jo meita Zane kādreiz nodarbojās ar sporta dejām.
