Inārs Dreijeris ir fotogrāfs no Viesītes, kuru līdz šim “Staburaga” lasītāji iepazinuši ar avīzē publicēto bilžu starpniecību. Retais gan zina, ka pasauli viņš tver ne tikai caur objektīvu, bet iepazinis un “pieradinājis” arī koku, dārzu un kino. Un viņš ir apliecinājums tam, ka sapņi piepildās. Inārs jau mazotnē sapņoja kļūt par aktieri, un šomēnes pirmizrādi piedzīvoja vēsturiskā drāma “Dvēseļu putenis”, kurā filmējies arī viņš.
— Nupat pirmizrādi piedzīvoja vēsturiskā drāma “Dvēseļu putenis”. Jums tas ir īpašs notikums?
— Noteikti! Ļoti gaidu, kad varēšu to noskatīties. Filmā esmu bēglis, un šo epizodi filmēja pie Vangažu baznīcas, kura celta 1780. gadā, un droši vien pieredzējusi pat Napoleona laikus. Šī filma man ir nozīmīga arī tādēļ, ka mans vectēvs Oto bija strēlnieks. Sākot pētīt dzimtas vēsturi, esmu atklājis, ka arī abi vectēva brāļi Andris un Alberts dienējuši strēlniekos. Andris krita Pirmā pasaules kara laikā, bet Alberts un Oto no kara atgriezās. Faktus par vectēva brāļiem gan līdz galam vēl gribētu noskaidrot un labprāt uzklausītu, ja kāds kaut ko zina. Mans vectēvs no koka gatavoja krēslus, bija ļoti apdāvināts vīrs. Viņš nomira no sirdslēkmes 50 gadu vecumā un manu piedzimšanu nesagaidīja.
Aktieris, kurš smaida ar acīm
— Šī gan nav vienīgā filma, kurā esat filmējies. Kā sākāt savu aktiera karjeru?
— Interese par aktiera profesiju un kino man radās jau ļoti agrā vecumā. Mana bērnība aizritēja Zalvītē, “Rukmaņu” mājās, un jau tad man ļoti patika kino, kopš septiņu gadu vecuma biju pastāvīgs kino skatītājs. Tolaik filmas rādīja Zalvītes klubā un kino biļete maksāja septiņas kapeikas. Kinolentes veda zirga pajūgā, mūsmājām garām vijās ceļš uz Ērberģi, un parasti skatījos: vai Albertīne brauks? Ā, aizbrauca, tātad būs filma! Kino rādīja muzikants un kinomehāniķis Mārtiņš Butka. Tolaik, 1964. gadā, elektrība bija retajā lauku mājā, līdz ar to filmas varēja redzēt tikai klubā. Atceros, pirmos divus skolas gadus mājasdarbus pildīju petrolejas lampas gaismā, vēlāk “Rukmaņos” ierīkoja elektrolīniju. Viss notika ļoti vienkārši — tēvam pateica: “Gribat elektrību? Tad vajag mežā nocirst desmit kokus un no tiem sagatavot stabus.” Tēvs to izdarīja, un mums bija elektrība.
Vēlāk, jaunieša vecumā, kino braucu skatīties uz Oškalnu. Tēvs nopirka motociklu “Pannonia”, to dēvēja arī par “melno čigānieti”, masīvs un labs mocis.
Jau bērnībā sapņoju par aktiera karjeru, ik pa laikam tam “pieķēros”. Kad pēc dienesta armijā dzīvoju Plakanciemā un strādāju Ķekavas kolhozā, uzzināju, ka Dailes teātrī uzņem aktieru kursu. Piezvanīju, bet pieteikties nevarēju, jo man nebija vidusskolas izglītības. Reiz, astoņdesmito gadu sākumā, netīšām nokļuvu filmas “Dubultnieks” filmēšanas laukumā Rīgā un ievēroju, ka filmēšanā piedalās daudz masu skatu aktieru. Toreiz pat aizbraucu līdz Rīgas kinostudijai, lai par šādu iespēju painteresētos, bet iekšā neiegāju. Vajadzēja paiet vēl divdesmit gadiem, lai tomēr apņemšanos īstenotu. 2001. gadā aizbraucu uz Latviešu biedrības namu, kur tolaik strādāja režisors Jānis Streičs. Pajautāju: Rīgas kinostudijā darbojas “Talantu aģentūra”, un man vajadzētu sazināties ar tās vadītāju Brigitu Lībieti. Streičs atbildēja: “Jā, varu iedot viņas tālruņa numuru!” Piezvanīju, aizbraucu nobildēties. Foto vajadzēja uzņemt ar dažādām sejas izteiksmēm — priecīgu, noskumušu, dusmīgu. Fotogrāfijas ievietoja talantu kartotēkā, un atlika tikai gaidīt uzaicinājumu.
— Drīz tikāt uzaicināts filmēties?
— Jau pēc divām nedēļām! Man piezvanīja un teica — vajagot Latgales podnieku reklāmas klipa filmēšanai, un tas būšot es. Braucu! Filmēšanās notika Dzintaros, un man vajadzēja tirgot podus. Vēl tikai pamācīja: “Tirgojies, cilā podus, tikai nesaplēs, podi īrēti!” Reklāmas projekta vadītājs vēlāk atzina: tevi izvēlējās, jo tu smaidi ar acīm, nevis ar lūpām. Kad reklāmu rādīja televīzijā, tā Viesītē bija vesela sensācija.
Viens zobrats pulkstenī
— Nu jau esat filmējies daudzās filmās. Kuras ir spilgtākās?
— Astoņpadsmit gadu laikā esmu filmējies 18 filmās, ne tikai latviešu, arī ārzemju, bet tās visas filmētas Latvijā. Jaunākā ir četrdaļīgā angļu kinolente “Katrīna Lielā”, kuru Latvijā nupat sāka demonstrēt. To filmēja arī Mazmežotnes muižā un Rundāles pilī. Pērn 22. novembrī piedalījos filmēšanā Rundāles pilī, tēloju dārznieku. Arī britu raidsabiedrības filmas “Karš un miers” dažas epizodes filmēja Rundāles pilī, šajā filmā biju diplomāts. Indiešu filmā “Aģents Vindovs” biju tūrists, filmējos ASV televīzijas filmā “Irēnas bērni”, kuras vienu epizodi filmēja Vecrīgā. Vācu filmā “Zvaigznes no debesīm” filmējos skatā, kas atspoguļo mātes atmiņas. Šīs vācu filmas, kurā stāsta par slimās mātes un meitas attiecībām, dēļ 2011. gada pavasarī Vecrīga uz vairākām nedēļām no jauna atgriezās 1991. gada noskaņās — pie Saeimas ēkas un Rīgas ielās no jauna tapa barikādes. Pats uz barikādēm neesmu bijis, taču šo laiku man bija ļauts izdzīvot filmā.
No latviešu filmām pazīstamākās, kurās esmu filmējies, ir “Sapņu komanda”, tur esmu basketbola spēles skatītājs. Labi jutos filmas “Džimlai rūdi rallallā” uzņemšanā, mēs tur gājām pieteikties armijā. Filmēja Krusta baznīcas kazarmās, satiku aktieri Gunāru Placēnu, parunājos ar viņu. Puikas gados skatījos pirmo latviešu seriālu “Hugo Diegs brauc uz Pampāļiem”, kurā Placēns tēloja Žani Viepli. Nebiju iedomājies, ka kādreiz sarunāšos un ar viņu kopā filmēšos.
Kinofilmā “Rūdolfa mantojums” biju kroga apmeklētājs un bēru gājiena dalībnieks. Starp citu, epizodē krogā režisors teica: varbūt uzsmēķē? Nevarēju, jo jau 34 gadus nesmēķēju. Savulaik biju hronisks pīpmanis, pat naktīs cēlos uzsmēķēt, bet sievai nepatika, arī pašam šis netikums apnika. Lai nestāsta, ka smēķēšanu nevar atmest. Var! Vajag tikai gribasspēku. Cigaretes aizstājot ar ledenītēm, tas man izdevās dažu dienu laikā.
— Arī masu skatu aktierim vajadzīgs talants?
— Bez tā nu nekādi! Filmēšanās laikā, skatoties galveno lomu atveidotāju darbu, iejūtoties sižetā, tiec ierauts visu to sajūtu gammā, un gribot negribot ļoti emocionāli visam dzīvo līdzi. To var redzēt gan tavā darbībā, gan sejas mīmikā.
— Šķiet, filmēšanas process jums ļoti patīk.
— Visas filmēšanās reizes man bijušas kā ļoti spilgts piedzīvojums. Ne tikai tāpēc, ka satieku daudz cilvēku, lielākoties masu skatu aktieri jau iepazinušies. Daudzi no viņiem uz filmēšanos iet kā uz darbu. Man ļoti patīk sajūta, ka filmēšanas laukumā vari justies kā savējais. Tajā brīdī mēs esam komanda! Vienalga, vai esi slavens vai tikai masu skatu aktieris. Visa filmēšanas komanda strādā kā pulkstenis — ja kaut viens zobratiņš buksē, process nevar notikt.
Protams, arī pēc tam, ieraugot sevi ekrānā, ir patīkama sajūta. Dāmas Viesītē man saka: bet tevi tur varēja redzēt tikai īsu mirkli! Ne jau tas mirklis ir svarīgs, bet iespēja izbaudīt kino tapšanas procesu, piepildīt savu sapni.
— Vai par šo darbu saņemat arī algu?
— Lielākoties masu skatu aktieri naudu saņem, bet šī summa nav liela. Piemēram, “Dvēseļu putenī” biju brīvprātīgais aktieris un par to atlīdzību nesaņēmu. Taču man daudz lielāka alga ir iespēja filmēties, iepazīt kino virtuvi.
“Pieradināt” koku
— Kas jūs esat pēc profesijas?
— Esmu daiļdārznieks, mācījos Latvijas Lauksaimniecības neklātienes tehnikumā, un Viesītes kultūras pils apzaļumošana ir mans diplomdarba projekts. Ap ēku tagad aug 33 priedes, bet daudz no tā, kas ierakstīts manā projektā, nav realizēts — pagalmā būtu jābūt rožu dobei, globusveida vītoliem.
— Kā nokļuvāt Viesītē?
— Ieprecējos. Vispirms māsa ieprecējās šajā pusē, un māsas vīrs mani no Ķekavas aicināja darbā uz kolhozu Sēlijā. Iepazinos ar savu nākamo sievu, un kopš 1984. gada dzīvoju Viesītē. Manai sievai, kad apprecējāmies, bija divi dēli, kurus esmu no mazām dienām audzinājis. Armandam tolaik bija trīs gadi, Haralds mācījās 4. klasē. Puikas uzskatu par saviem dēliem, un tagad man ir pieci mazbērni.
— Viens no jūsu sirdsdarbiem ir kokapstrāde. Sen ar to nodarbojaties?
— Jau no mazotnes esmu īsts dabas bērns. Dzīvojām pie upes, gāju spiningot, un daba man allaž devusi spēku un enerģiju. Man patika koki, bet kokapstrādes process ieinteresēja, jau mācoties Oškalna skolā, arī pateicoties brīnišķīgajam skolotājam Aleksandram Ciprusam. Kokapstrādei tā nopietni gan sāku pievērsties krietni vēlāk, apmēram 40 gadu vecumā. Gāju mācīties pie meistara Valda Rancāna, kurš tolaik strādāja Viesītes profesionālajā vidusskolā. Sākumā man koks īsti “rokās nedevās”, gatavoju tādus zarainus svečturus, un sieva brīnījās: kas tas tāds? Darba mīlestības un neatlaidības man pietika, lai šo jomu tomēr apgūtu. Vācu materiālus, mācījos un pamazām iemīlēju koku, un tas man pakļāvās. Viens no meistara stiķiem ir labs materiāls. Kokam, lai to varētu likt lietā, pieci gadi “jāatmirst”, tas jāžāvē ēnā.
— Ko darināt no koka?
— Gatavoju svečturus, traukus, tagad arī kuloniņus un atslēgu piekariņus. Ar rokām kaļu un slīpēju, un šo gadu laikā ar smilšpapīru savām rokām esmu noslīpējis ap septiņiem tūkstošiem lietu. Pēc tam ar pirkstiem pārbaudu un vēl ar lupu pārliecinos, vai trauks ir gluds kā stikls. Savas darbnīcas man gan nav, darbi top virtuvē un vienā istabā. Viesītes kultūras pilī 11 gadus pēc kārtas bijušas manu darbu izstādes.
Laimīgs pensionārs
— Ne tikai Viesītē jūs vispirms pazīst kā fotogrāfu.
— Jā, tas ir viens no maniem senākajiem vaļaspriekiem. Māte skolas izlaidumā man uzdāvināja fotoaparātu — tādu mazu un necilu, tas maksāja sešus rubļus. Sāku bildēt, vēl puika būdams, vēroju fotogrāfus Neretā un mēģināju pats. Pirmais mans darbs bija ugunsdzēsēju sacensību fotografēšana Rīgā, Daugavas stadionā, tas bija neilgi pirms dienesta armijā. Vēlākajos gados bieži fotografēju kāzās, godos un arī bērēs, cilvēki aicināja, un gandrīz katru nedēļas nogali gāju fotografēt. Fotogrāfam ir jājūt cilvēki — tas ir galvenais nosacījums. Varu teikt, ka visgrūtāk ir fotografēt bērēs. Ne tikai emocionāli, bet jābūt nemanāmam, lai netraucētu atvadas. Mūsdienās bēres reti vairs fotogrāfē, bet agrāk bez fotogrāfa neiztika gandrīz nekad.
Bez šīm visām nodarbēm tagad esmu arī vēl pensionārs. Arī tas ir patīkami!
— Kas šajā faktā ir patīkams?
— Tas, ka pensiju esmu sagaidījis un godam nopelnījis, jo strādājis esmu kopš 15 gadu vecuma. Reiz Dabas muzejā rādu pensionāra apliecību, un kāda kundze aiz manis nopūšas: “Laimīgais cilvēks!” Tiešām laimīgs — veselība ir, sirdij tīkamas nodarbes arī. Ko vēl vairāk vēlēties?
— Varbūt ir vēl kāda joma, ko gribat apgūt?
— Gribu iemācīties spēlēt klavieres — tas ir mans sapnis. Mūzika man patīk, jau skolas laikā dziedāju korī, braucām uz Dziesmu svētkiem Koknesē. Kādu laiku dziedāju arī Viesītes folkloras kopā “Augšzeme”. Gan jau apgūšu arī klavierspēli, neatlaidība ir mana rakstura galvenā iezīme.
— Vai esat Latvijas patriots?
— Uzskatu, ka cilvēkam jāmīl tā vieta, kurš viņš dzīvo. Es cenšos popularizēt Viesītes pusi, un tā man šķiet skaista, to gribu parādīt arī citiem. Vēl allaž esmu uzskatījis, ka cilvēks spēku var gūt dabā. Latvijas dabā. Katram no mums ir problēmas, taču izej ārā, paskaties apkārt, un daba tevi izdziedēs. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimis 1957. gada
11. augustā Neretā.
◆ Kopš 1984. gada dzīvo Viesītē.
◆ Beidzis Latvijas Republikānisko neklātienes tehnikumu Bulduros, ieguvis daiļdārznieka izglītību.
◆ Kokgriezējs un fotogrāfs.
◆ Filmējies masu skatos gan latviešu, gan ārvalstu kino.
◆ Gimene: sieva Rasma, dēli Haralds un Armands.
