18. novembrī svinam Latvijas valsts 101. dzimšanas dienu. Latvijas valsts gan neizveidojās vienā dienā, un ceļš līdz tai bija daudz garāks un ļoti grūts. Tomēr cilvēki tai ticēja, pieņemot drosmīgus lēmumus. Kas šodien dod ticību Latvijai?
Māra Svīre,
rakstniece
— Ticība neprasa argumentus — ne Dievam, ne vienam pret otru, ne valsts nākotnei. Argumenti un fakti nepieciešami tiem, kuri vada un pieņem lēmumus, jo viņu rokās ir visas sviras, lai nodrošinātu valsts ekonomisko labklājību un drošību. Politiķiem jāprot tās pareizi darbināt, bet iedzīvotājiem — būt atbildīgiem, izvēloties, kuriem to uzticēt. Tā ka ticība ir visa pamatā. Ja nebūs tās, nebūs arī pārliecības par nākotni. Domāju, ne par vienu valsti pasaulē nevar būt simtprocentīga pārliecība, ka tā varētu kļūt kā leiputrija, jo notikumu attīstība ir tik strauja, bet tas neizslēdz attīstību. Tāpēc ir tik svarīgi, lai vadošie cilvēki spēj izsvērt visus argumentus un operēt ar informāciju, kādas nav katram iedzīvotājam, lai pieņemtu pareizos lēmumus, kas stiprinātu pārliecību nākotnei. Tomēr nekad nevajag zaudēt ticību, ka mūsu skaistā Latvija būs mūžīga.
Arī svētku izjūtu katram vajag sevī izaudzēt, un tā noteikti nevar būt atkarīga no laika apstākļiem, kas novembrī ir tādi, kādi tie ir. Vajag ļauties šai izjūtai un doties uz kādu pasākumu. Mani vienmēr aizkustina parādes, kas ik reizi apliecina, cik mums spēcīga valsts. Ik gadu Latvijas Ordeņa brālības biedri 18. novembrī dodas nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, ko darīsim arī šogad. Tas ir tāds brīnišķīgs mirklis, kad esi pieminekļa pakājē un palūkojies uz tā trim zvaigznēm. Līdzās ir spēcīgi jauni puiši karavīru formās, pūtēju orķestris spēlē “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”, un šāds mirklis liek aizkustinājumā aizrauties elpai. ◆
Gints Kokins,
jaunsardzes vienības instruktors Aizkrauklē
— Ticība savai valstij ir joprojām, vienīgi varbūt nereti sabiedrībā šodien trūkst vienotības. Protams, laiks ir cits, un daudz kas mainījies, bet pamatvērtības palikušas tās pašas. Pirms simt gadiem savu valsti vajadzēja izcīnīt, tagad jādomā par attīstību, un tas atkarīgs tikai no pašiem. Tomēr arvien mazāk jūtama kopības izjūta, ko var redzēt ikdienā — trūkst atbalsta daudzos jautājumos, kad aktīvāk jāpauž viedoklis. Katrs vairāk rūpējas par savu interešu aizstāvību, un varbūt tas saprotams, jo baidās pazaudēt to, kas ir. Jauniešos ir šī vēlme aktīvi darboties, un viņi arī aizdomājas par daudz ko. Protams, gribētos, lai tādu ir vairāk. To var redzēt, piemēram, lāpu gājienos, kur pārsvarā piedalās jaunsargi, citu ir krietni mazāk. Tagad izglītības iestādēs ievieš valsts aizsardzības mācību, kas ir labi, jo tā dod zināšanas ne tikai par militāro jomu, bet praktiskas zināšanas, kas ikvienam var noderēt ikdienā. Materiālajā ziņā mums ikdienā viss lielākoties nodrošināts, bet zināšanu un iemaņu nereti trūkst, un ne visu var apgūt internetā.
Svētkos Latvijai un mums visiem vēlētu saglabāt iecietību, spēju atbalstīt vienam otru, priecāties par katra panākumiem un kopā svinēt svētkus. ◆
Lolita Ērgle,
A. Upīša Skrīveru vidusskolas skolotāja
— Šonedēļ, 11. novembrī, vēroju militāro parādi Rīgā, un bija šī ticība, ka mēs kā tauta mīlam šo valsti, esam gatavi daudz ko darīt un darām tās labā. Tomēr daudz ko nosaka politika. Ja tā nemainīsies, ar vienu patriotismu un entuziasmu pastāvēt nevarēs. Nevar šodienas apstākļus salīdzināt ar laiku pirms simt gadiem, jo tad tās izredzes bija niecīgas, un bijām tik maz, tomēr viss notika. Tas ir kā brīnums, un cilvēku patriotismam ir liela nozīme. Protams, ja to atbalsta politiskie spēki, un par to šodien daudz jādomā. Lai būtu labi, vajadzīgi vairāki faktori, ar dziesmām vien to panākt nevar. Ir brīži, kad mēs kā tauta esam ļoti vienoti un svētkus protam svinēt, bet ikdienā tas kaut kā noplok. Acīmredzot ikdienas nasta, kas ir pietiekami smaga, to nospiež. Šajā gadījumā tieši politiķiem vairāk jādara, lai tā nebūtu un lai cilvēkiem nevajadzētu aizbraukt. ◆
