Neko vairāk kā smieklus un ne grama līdzjūtības manī neraisīja mazo hidroelektrostaciju (HES) īpašnieku asaras par to, ka valsts viņiem grasās teju par divām trešdaļām samazināt atbalstu. No 2027. gada valsts varētu pārtraukt atbalsta maksājumus. Aizkraukles pusē darbojas vismaz četras spēkstacijas. Latvijā kopumā laika periodā no 1993. līdz 2003. gadam uzceltas 149 mazās HES uz 106 upēm. Pasaules Dabas fonda mājaslapā nosaukti vismaz divdesmit iemesli, kādēļ mazās HES nav vēlamas. Daži no tiem — HES uzpludinājumos neatgriezeniski iet bojā biotopi, dažādu augu un dzīvo organismu dzīvesvietas un zivju nārsta vietas. HES turbīnās tiek traumētas migrējošās zivis. Aizsargsieti un novirzītājžalūzijas ir mazefektīvas. Liela daļa zivju mazuļu, līdz 45%, iet bojā, mēģinot pārvarēt aizsprostus. Upes krastus regulāri, pastiprināti izskalo. Grūti iedomāties iemeslu, kas būtu labvēlīgs šīm būvēm. Dažas dod darbu pāris cilvēkiem. Ieguvums valsts ekonomikā ir tik niecīgs, ka nav pieminēšanas vērts — stacijas saražo tikai vienu procentu no Latvijā patērētās elektroenerģijas. Toties iedzīvotāji, maksājot elektrības rēķinus, spiesti izdot naudu arī par šo vidi degradējošo būvju darbību. Vienīgie ieguvēji no staciju darbības ir to īpašnieki. Grozījumi likumdošanā paredz par mazo HES saražoto elektrību pašreizējo 14 centu vietā maksāt 5 centus par katru kilovatstundu. Kritums būtisks, un staciju īpašnieki teic, ka vairs nebūs līdzekļu algām, kur nu vēl staciju uzturēšanai, remontiem. Tas savukārt varētu novest pie daudziem vēlamā — mazo HES likvidācijas. Jāpaskatās arī ēnas pusi, un tāda nenoliedzami ir — pametot likteņa varā, Latvijā būs par vismaz 149 graustiem vairāk. Cilvēka dzīvībai bīstamas, vidi degradējošas tās stāvēs vēl gadu desmitiem. Valsts varētu maksāt kompensāciju būvju nojaukšanai, līdzīgi kā cukurfabrikām vai mazajiem zvejas kuģiem. Zaļi domājoša valsts noteikti ko tādu izdarītu. To, ka notikumi varētu attīstīties šajā virzienā, cerību vieš nesen Briselē no eirokomisāra Valda Dombrovska dzirdētais — nākamajos gados lielus ES līdzekļus novirzīt zaļās ekonomikas attīstīšanai. Liela nozīme būtu Vides fonda un citu līdzīgi domājošo aktivitātes. Ar ūdeni saražota elektrība jau ir “zaļa”, tomēr jāsaprot, par kādu cenu tā tiek iegūta. Strīdīgs ir arī jautājums — kādēļ valstij jāķeras pie tik nenozīmīga “ļaundara”, ja valstī ir daudz lielāki spēlētāji, tajā skaitā biogāzes stacijas, kuru dēļ dramatiski auguši elektroenerģijas tarifi. Nezvērs OIK jeb obligātā iepirkuma komponente ir sistēma, kas radīja biogāzes, mazo HES un kooģenerācijas staciju uzplaukumu Latvijā. Tajā pašā laikā tas radīja arī nesamērīgi lielu slogu Latvijas tautsaimniecībai. Par tās ieviešanu atbildība jāuzņemas Aigara Kalvīša un Ivara Godmaņa valdībām. Jaunā valdība šo kļūdu cenšas labot. ◆
