Dāvis Paugurs noteikti joprojām ir aizkrauklietis, lai arī lielākoties dzīvo Rīgā, bet viņa radītā mūzika un videoklipi jau pārkāpj Latvijas robežas. Tas ir arī Dāvja sapnis — dzīvot Latvijā un strādāt visā pasaulē. Tos, kuri viņu zina vai iepazinuši neklātienē, tas noteikti nepārsteidz, jo Dāvis ir enerģijas un azarta pilns. Meklējot savu dzīves ceļu nākotnē, viņš izvēlējies mūziku.
Vārdam ir nozīme
— Kas lika aizdomāties, ka mūzika būs tava nodarbošanās?
— Skolas laikā uzvarēju konkursā “Klusie ūdeņi” Aizkrauklē. Visiem patika, un tolaik šķita, ka šāda ievērība paver visas durvis, bet tā nav. Neviens jau ārpus mazpilsētas tevi nezina. Tagad saprotu, ka mūzika ir bizness, kas jāveido — jādomā, kas būs tava auditorija, ar ko tavs produkts būs īpašs, kas to pirks. Vēlāk mums ar draugiem bija grupa “Funnel”. Braucām uzstāties Rīgas mazajos klubos, spēlējot roku. Kaut ko uzdziedāju arī vēlāk, bet mūzika kā dziedātājam bija pagājusi nedaudz maliņā. Tad savā 21. dzimšanas dienā paraudzījos apkārt uz saviem draugiem un aizdomājos — kas manā dzīvē mainījies, un ko tad esmu paveicis šajā vecumā? Neko īpašu, bet negribējās ar šādu atziņu sagaidīt arī 40 gadus. Man patika mūzika, un vislabākais laiks līdz tam bija darbošanās grupā. Tāpēc nolēmu, ka jāsāk kaut ko darīt, lai nav tā, ka pēc gadiem teiktu, cik ļoti man patīk mūzika, bet ir jau par vēlu ar to sākt nodarboties. Ja neizdotos, tad vismaz būtu darījis. Savu mūzikas projektu veidoju kopā ar draugu Santjago, kurš bija mans pasniedzējs augstskolā. Viņam patika mana mūzika un veidotie videoklipi, ko rādīju lekcijā. Viņš teica — ja kaut ko tādu varu izdarīt viens pats, tad ar kādu kopā vēl vairāk. Santjago kļuva par manu producentu mūzikas projektā, un izveidojām savu video izveides kompāniju “Santiago Rivero Presenta”, kur filmējam un veidojam gan mūzikas, gan citus videoklipus. Šajā kompānijā esmu arī dziedātājs, uzstājoties kā Danny Silver.
— Kā radās šis vārdu salikums?
— Nosaukuma izvēle bija ļoti būtiska, un kāds laiks tam pagāja. Hiphopa kultūrā ir populāri zīmolu nosaukumi kā “lil” vai “young”, ko bieži vien izpildītāji pievieno savam vārdam. Es arī vispirms gāju šo ceļu, bet sapratu, ka tas nav pareizi. Kāpēc man kādu atdarināt? Tā nonācu līdz Danny Silver. Danny ir vārds, ko viegli izrunāt dažādās valodās, bet Silver tāpēc, ka man ļoti patīk sudrabs, ko tas nozīmē tulkojumā no angļu valodas. Bija būtiski, ka tas neietver konkrētu žanru, kā tas ir ar ‘‘lil’’ vai “young”, jo vēl biju tā meklējumos. Kopā tas izrādījās veiksmīgs vārdu salikums, un labākais, ka iepriekš tas nebija izmantots internetā. Ir daži cilvēki pasaulē ar tādu vārdu un uzvārdu, bet viņiem ir neliels skaits sekotāju. Tā ka interneta meklētājā, ierakstot Danny Silver, var nonākt pie manām dziesmām. Tas ir būtiski, lai mani var atrast.
— Atrod?
— Jā. Esmu gan vēl darbības sākumā, bet domāju, ka starts ir labs. Lai arī viens pats uzstājos kā Danny Silver, tā ir vesela komanda, bizness, jo viens to nevar paveikt. Ļoti liels atbalsts ir Santjago, jo viņam ir pieredze mūzikas industrijā, un man daudz ko iemāca. Ja iepriekš pats ierakstīju savas dziesmas un tās publicēju, tad Santjago ieteica tā nedarīt, bet izveidot kvalitatīvāku produktu un albumu, ko arī darījām, pārrakstot daļu iepriekšējo ierakstu. Šis ieteikums bija pareizs, jo atšķirība bija liela. Šobrīd esam izveidojuši tā saucamo mazo EP albumu ar nosaukumu “For All the Wrong Reasons”. Ir arī koncerti dzīvajā, kad piesaistām citus mūziķus un dejotājus, lai uzstāšanās skatītājiem būtu interesanta un viņiem gribētos vēlreiz atnāk uz koncertu.
— Kur atrodams tavs dziesmu albums?
— Visās mūzikas straumēšanas platformās internetā. Ir domāts par nelielu skaitu diska formā, bet šis tirgus paliek arvien mazāks.
Zināšanas vajadzīgas
— Ko tu studēji?
— Audiovizuālo mediju mākslas programmā kino režiju biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA Rīgā. Kad pabeidzu vidusskolu, bija lielais jautājums — ko darīt tālāk? Pirms tam, protams, biju par to domājis. Varēju studēt kaut ko tehnisku, bet tas nesaistīja, padevās matemātika un programmēšana, kas ir ļoti pieprasīta profesija ar garantētu darbvietu, bet nevilināja doma, ka no agra rīta līdz vēlam vakaram sēdēšu pie datora. Varbūt valodas? Tomēr nē! Jau skolas laikā man patika veidot nelielus videoklipus, un izdomāju, ka varētu studēt šajā jomā. Tas aizgāja, iepatikās, un virzījos uz priekšu. Tagad es lielāko diennakts daļu pavadu pie datora (smejas — aut.), toties daru to, kas patiešām patīk.
— Mācīties iznāk joprojām?
— Esmu sapratis, ka dzīvē daudz var iemācīties no citiem, lai arī pirmajā brīdī padomi nesaskan ar paša domām un iecerēm. Visu apgūstot tikai no savas pieredzes, ceļš ir garāks. Atceros, kāda režisore man teica — pieņem faktu, ka pasaulē ir gudrāki cilvēki par tevi. Tādējādi tu vari mācīties un gūt no citiem. Nevajag visu pašam, jo vienlīdz labi visu pats neizdarīsi. Kādam labāk padodas viens, otram cits, un var sadarboties. Turklāt labs palīgs mūsdienās ir internets, bet tur ir arī daudz muļķīgu lietu, tāpēc jāmāk tās atšķirt un speciālista viedoklis ir vajadzīgs. Jauns mūziķis var arī parakstīt līgumu ar ierakstu kompānijām, kas “uzbūvēs” tavu tēlu karjeras veidošanai, bet tās ir drastiskas saistības, kuru laikā pilnībā zaudē savu brīvību. Ja viss aiziet, ir jau labi, bet, ja nē, neko iesākt nevari. Arī peļņa pašam nav liela.
— Mūzikas skolas izglītība mūziķim ir nozīmīga?
— Tā noteikti palīdz. Aizkraukles Mūzikas skolā pabeidzu vijoles spēles klasi, un papildus apgūta klavieru spēle.
— Vijole bija paša izvēle?
— Nē. Gribēju spēlēt saksofonu, bet, iestājoties mūzikas skolā, biju maza auguma, un skolotāji teica, ka saksofonu būs fiziski grūti spēlēt. Vijoles spēles skolotāja mammai teica, ka es varētu mācīties vijoli. Paskatījos uz viņām — kāda vijole! Tomēr samierinājos un spēlēju. Izrādījās, ka padevās un patika, jo tas ir ļoti tehnisks mūzikas instruments ar skaistu skanējumu. Vijoles spēlei nepieciešama ļoti laba muzikālā dzirde, ko tā palīdzēja attīstīt. Varu saklausīt katru neprecīzi izpildītu skaņu. Lai arī šobrīd vairs nespēlēju vijoli, mūzikas skolas radīja labu bāzi tagadējam darbam, jo pārzinu mūziku, tās terminus. Ja kaut kas dzīvē vajadzīgs, mēs to tik un tā iemācīsimies, bet izglītība noteikti palīdz. Latvijā vispār ir muzikāli cilvēki, ko atzina arī Santjago. Viņa dzimtajā Venecuēlā tā nav. Pie mums katrs otrais cilvēks prot spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Pats sliktākais dziedātājs karaokē te būs labākais Venecuēlā. Tāpēc viņš nesaprot, kāpēc pasaules tirgū ir tik maz latviešu, lai arī viņiem ir potenciāls.
— Kāda ir mūzikas industrija Latvijā?
— Man šķiet, ka varētu būt labāka. Šobrīd tā atpaliek pat no Lietuvas, kur pēdējā laikā ir lielāka izaugsme. Viens no iemesliem ir mazais iedzīvotāju skaits. Mana mērķa auditorija ir jaunieši no 13 līdz apmēram 27 gadiem, un tādu Latvijā nav daudz. No tiem daļa neklausās tādu mūziku, ko veidoju es, vēl kādai daļai varu nepatikt kā dziedātājs, un šis skaits sarūk. Ar koncertiem uz vietas neiegūšu ne pietiekamu atpazīstamību, ne varēšu ko nopelnīt, jo izdevumi ir lieli, kaut vai dziesmas ierakstīšana. Tāpēc jāiet pāri robežām, ko vislabāk izdarīt internetā.
Dzied angliski
— Vai Latvijā ir konkurence tavā mūzikas žanrā?
— Latvijā mazāk, bet pasaulē visi, kuri darbojas šajā jomā. Tas ir labi, jo ir, kur tiekties, un vari smelties idejas turpmākajiem darbiem.
— Savas dziesmas veido angļu valodā. Kāpēc tā?
— Šī valoda man tuva jau sen. Neesmu to īpaši mācījies, tā kaut kā pati atnāca. Skolā angļu valodas stundās problēmu nebija, un tajās skolotāja atļāva darīt savus darbus, netraucējot pārējos. Varbūt gramatiku nepārzināju pietiekami, bet vārdus un izrunu perfekti. Man ļoti patīk, kā angļu valodā skan vārdi — daudz plūstošāk nekā latviski. Tā arī paver plašākas iespējas, nekā dziedātu tikai latviski. Interesanti, ja kāds uzrunā mani, vai uzrakstītu dziesmu latviski, tad uzskata mani par ārzemnieku.
Nekad gan necenšos slēpt, no kurienes nāku un kas esmu, jo lepojos ar to. To neapzinās, līdz neiepazīst citu pieredzi. Latvija noteikti ir vislabākā vieta, kur uzaugt un dzīvot. Pēc 12. klases vasarā biju aizbraucis uz Angliju. Izdomāju, ka dzīvē neesmu strādājis darbu ar striktu darba laiku, un gribēju izmēģināt. Aizlidoju uz Anglijas pilsētu, kur man bija draugs, un zināju, ka tur darbu var atrast viegli. Līdzi man bija viena soma un apmēram 50 eiro. Uzzinot to, viņš bija šokā, jo īre vien nedēļā maksāja simt eiro. Ok, jautāju, vai vari aizdot man tos simt eiro, pēc nedēļas atdošu. Viss nokārtojās, bet pēc pusotra mēneša sapratu, ka tas nav domāts man. Strādāju fabrikā un 12 stundas dienā darīju vismonotonāko darbu pasaulē! Tas vēl vairāk deva pārliecību, ka jāstudē. Jā, tolaik pelnīju vairāk nekā tagad, bet varu darīt darbu, kas patīk. Nauda ir svarīga, bet tikai tās dēļ strādāt nevar. Vajag apkārt savu vidi, ģimeni, draugus. Turklāt Latvija ir tik skaista, te daba ir arī pilsētā. Aizkrauklē var aiziet līdz upei un iekurt ugunskuru. Santjago par to brīnās, kā tas iespējams! Tā ka mans sapnis ir dzīvot Latvijā un pelnīt visā pasaulē. Tagad tas ir arvien pieejamāks.
— Kādu mūziku pats klausies? Varbūt tikai savu?
— Noteikti nē. Kad ierakstu dziesmu, nolieku to malā. Ikdienā noteikti daudz klausos hiphopu, arī cita stila mūziku. Protams, arī latviešu. Dažādu, un tā tas ir lielākai daļai mūzikas veidotāju. Mūzika man apkārt ir visu laiku. Pat ja veidoju video, noteikti kaut ko dungoju.
— Šobrīd pašam tuvāks vokāls vai video?
— Abi divi. Pamatdarbs vairāk ir video, kā arī jaunu projektu un pasūtījumu piesaistīšana.
— Kas tev ir atpūta?
— Viss, kas nesaistās ar mūziku. Sports, laika pavadīšana ar draugiem vai vienkārši nekā nedarīšana. Arī tas dažkārt vajadzīgs. ◆
Vizītkarte
◆ DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1996. gads, Aizkraukle.
◆ IZGLĪTĪBA: augstākā, profesionālais bakalaura grāds audiovizuālajā mākslā un televīzijas režisora kvalifikācija.
◆ NODARBOŠANĀS: mūzikas un video veidošana kompānijā “Santiago Rivero Presenta”.
◆ ĢIMENE: mamma Sandra, brālis Artūrs.
◆ INTERESES, VAĻASPRIEKS: dažādu mūzikas instrumentu spēle, sports, aktīvs dzīvesveids, pavadīt laiku ar draugiem un vienkārši tikties ar jauniem cilvēkiem.
