1891. gada 15. augustā baltvācu kolonistu Aleksandra Johana Dekerta un Idas ģimenē pasaulē nāca dēls Konrāds Dekerts. Konrāda vecāki zināja, ka audzinās dēlu par krietnu cilvēku, bet, stāvot pie zēna šūpuļa, viņiem nebija ne mazākās nojausmas, ka viņš būs apveltīts ar izcilām prāta spējām, daudz mācīsies, drosmīgi dzīvos ar savu pārliecību, piedalīsies Pirmajā pasaules karā, cīnīsies par Latvijas neatkarību, ieņems atbildīgus amatus. Par savā dzīvē sasniegto saņems vērtīgus apbalvojumus: III šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr. 1985 (apbalvots 1926. gadā par sevišķiem nopelniem bermontiādes laikā 1919. gada oktobrī — decembrī), Francijas Kara krustu (visas trīs pakāpes), Anglijas ordeni “Military Cross”, Beļģijas Kroņa ordeni (apbalvots Pirmajā pasaules karā), Krievijas Svētā Staņislava ordeni (III šķira).
Konrāds Dekerts dzimis Iršos (Vidzemes guberņā) jeb senos laikos tā dēvētajā Hiršenhofā, Vaskukalna mājā. Mūsdienās šo vietu sauc par Tālēm. Konrāds ģimenē ir vecākais bērns. Ar laiku viņam piepulcējas prāvs pulciņš brāļu — Nikolajs, Rafaels, Georgs, Jēkabs, Bertolds, māsas Aleksandra un Zigfrīda.
Neraugoties uz kuplo bērnu skaitu, vecāki atbalsta Konrāda interesi par mācībām, un pēc Iršu centra 6 klašu vācu pamatskolas beigšanas viņš mācās Rīgas Pilsētas reālskolā. Mācības notiek vācu valodā. Reālskolu Konrāds beidz 1910. gadā ar zelta medaļu. Esot prom no mājām, Konrāds kļūst patstāvīgs un dodas uz Maskavu, lai iestātos M. Lomonosova Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē. Universitāti viņš beidz 1915. gadā ar sudraba medaļu. Iegūtās zināšanas uzņēmīgais jauneklis liek lietā un sāk strādāt par zvērināta advokāta palīgu Maskavas apgabaltiesas rajonā. Darba gaitas nav ilgas. 1914. gada jūlijā sācies Pirmais pasaules karš.
Konrāds 1915. gada septembrī brīvprātīgi iestājas Krievijas armijā. 1916. gada maijā Maskavā beidz Aleksandra karaskolu un iegūst jaunākā virsnieka (praporščika) pakāpi. Šī paša gada jūlijā Konrāds tiek iekļauts 1. Krievu atsevišķās brigādes sastāvā un komandēts doties uz Francijas fronti. No 1916. gada līdz 1918. gadam viņš cīnās pret Vācijas armiju. Konrādam nav pieņemams vācu militārisms. Karojot Francijas frontē, viņš ir pulka tiesas priekšsēdētājs, 1917. gada jūlijā iecelts par rotas komandieri, vēlāk paaugstināts par podporučiku. No 1917. gada oktobra Konrāds pilda bataljona tiesas priekšsēdētāja uzdevumus. 1918. gada janvārī sakarā ar brigādes izformēšanu viņš iecelts par jaunāko virsnieku apvienotajā rotā krievu bāzē.
Konrāds Dekerts labi zina franču valodu. 1918. gada jūnijā viņš brīvprātīgi iestājas Francijas armijā, lai apgūtu franču kara mākslu un izlūkdienestu darbu. Viņš ir armijas 1. koloniju pulka leitnants un tulks Senegālā. No 1918. gada jūlija līdz 1919. gada jūlijam Konrāds Dekerts dien Arhangeļskas frontē — kā virsnieks vada Francijas Ziemeļu ekspedīciju un piedalās kaujās pret lieliniekiem pie Murmanskas un Arhangeļskas.
1919. gada jūlijā Konrāds Dekerts atgriežas Francijā. Tiek iecelts par Francijas kara misijas locekli Baltijas valstīs. Misijas laikā tiek kontrolēta vācu armijas izvākšanās no Baltijas un sekmēta cīņa pret lieliniekiem. Misijas uzdevumā 1919. gada rudenī Anglijas—Francijas virsvadība nokomandē Konrādu iestāties Bermonta Rietumkrievijas brīvprātīgo armijā, kur viņš veic armijas sapieru dienesta priekšnieka palīga pienākumus, nodarbojoties ar kontrpropagandu un izlūkošanu, un piegādā svarīgas ziņas latviešu štābiem. Viņš izglābj aptuveni 400 cilvēku no nošaušanas, arī divas sakarnieces no Latvijas armijas.
1920. gadā Konrādu no armijas demobilizē veselības problēmu dēļ. Viņam atklāj plaušu tuberkulozi. Pēc demobilizēšanas paliek Francijā un strādā par bankas korespondentu. Neilgi dzīvo Briselē un korespondenta pienākumus veic eksportfirmā.
1925. gadā Konrāds atgriežas Latvijā. Kā pats teicis, uz Latviju atbraucis nomirt, jo ar veselību bijis pavisam slikti. Lauku vide un mātes mīlestība pamazām palīdz Konrādam atlabt.
1926. gadā Konrāds satiek Mariju, meiteni, kura viņam iepatīkas. Ir skaists draudzēšanās laiks. 1927. gadā viņš Marijai atklāj, ka ir slims ar plaušu tuberkulozi, un uzdod jautājumu, vai ar slimu cilvēku viņa vēlas saistīt savu turpmāko dzīvi? Atbilde skan: “Jā!” Tajā pašā gadā Konrāds Dekerts un Marija Martinova apprecas.
1927. gada aprīlī Konrāds sāk strādāt Rīgā par advokāta Dāles palīgu. Sākums ir grūts. Konrāds mācās latviešu valodu un kārto eksāmenu. Citādi advokatūrā strādāt nevar. Konrāds dzīvo gan Rīgā, gan brauc uz Iršiem Vaskukalnā, kur viņu gaida ģimene un darbi vecāku saimniecībā. Paralēli privātajai dzīvei Konrāds kāpj pa karjeras kāpnēm un nodibina savu advokātu biroju. Iršos vecāki nopirkuši zemi, ko atdod dēliem. Sava daļa tiek arī Konrādam.
1928. gadā Konrādam un Marijai piedzimst meita. Konrāds viņu nosauc par Tatjanu. Meitai vārds tiek izvēlēts par godu Tatjanas dienai. 1928. gads Konrāda dzīvē saistās ar vēl vienu svarīgu notikumu. Viņš Iršos sāk celt savu māju “Krustupji”. Konrāds daudz strādā advokāta birojā, lai nopelnītu naudu, ko iegulda būvniecībā. Viņš konsultē sabiedriskās organizācijas, Latvijas pareizticīgo centrālo draudzi, Latvijas kara invalīdu biedrību. “Krustupjus” ceļ kā dzīvojamo māju, kurai vienā galā paredzētas telpas veikalam.
1930. gadā Konrādu Dekertu uzaicina strādāt par juriskonsultu Beļģijas un Francijas sūtniecībā Rīgā. Uzlabojas ģimenes materiālā situācija, un 1935. gadā “Krustupji” ir uzcelti, bet sākotnējais mērķis mainījies. Konrāds izlemj, ka veikala vietā būs pienotava. Viņš atbalsta K. Ulmaņa politiku, ka laukos cilvēkiem ir jāražo sava produkcija un gudri jāpārdod. Piena piegādātājiem Konrāds iegādājas nelielu pienotavas iekārtu. Pateicoties sakariem, kuri iegūti, strādājot sūtniecībās, pienotava izveidota pēc franču un beļģu modes. Pienotavu pabeidz 1935. gadā.
1936. gadā Dekertu ģimenē ir vēl viens priecīgs notikums. Pasaulē nāk Aleksejs — jaunākā atvase.
1939. gadā cienījamā 90 gadu vecumā nomirst Konrāda tēvs Aleksandrs Dekerts. 1939. gads Dekertu ģimenei ir grūtas izvēles gads. Šī gada 30. oktobrī starp Latvijas un Vācijas valdībām tiek noslēgts līgums “Par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju”. Konrāds Dekerts nolemj, ka ģimene no Latvijas projām nedosies, paliks Iršos, lai gan priekšnojautas nav labas, viņš jūt un zina, ka sāksies karš… Tāpat Konrāds saprot, ka Vācijā viņu un viņa ģimeni sagaidīs mokoša nometne, jo tiks noskaidrots, ka Konrāds ir noskaņots pret nacistiem. Vēl pastāv iespēja doties uz Zviedriju, bet Konrāds savu lēmumu nemaina.
Padomju okupācijas laikā 1941. gada janvārī Konrāds Dekerts nav ieskaitīts Advokātu kolēģijā. Viņš sāk strādāt par grāmatvedi amatniecības artelī “Aizkars”. 14. jūnijā Dekertu ģimene pārdzīvo baisus notikumus. Konrāds un meita Tatjana atrodas Rīgā. Sākas 1941. gada jūnija deportācijas. Tatjana skolā nokārto eksāmenus un plāno ar vilcienu doties uz Iršiem. Ērgļu stacijā viņa neierodas. Māte meitu ir gaidījusi velti un satraukusies dodas uz Liepkalnes telegrāfu. Viņai izdodas sazvanīt kalponi Rīgas dzīvoklī, kura pastāsta par izvešanu. Konrāds un Tatjana steigā bija pakojuši mantas, bet Rīgā, Torņakalna stacijā, čekisti viņus izšķir. Divpadsmitgadīgā meitene paliek viena. Saņemot bēdīgo ziņu, Marija sāk rīkoties. Viņa paņem mazo Aļošu, tā vecāki sauca Alekseju, un dodas uz Rīgu. Rīgā Marija vēršas pēc palīdzības pie A. Kirhenšteina un V. Lāča. No šiem biedriem palīdzība netiek saņemta. Konrādu Dekertu uzskata par “tautas ienaidnieku”. Kamēr Marija meklē informāciju par Konrādu Rīgā, tikmēr čekisti ierodas Iršos, bet neviena “Krustupjos” nav. Marija ļoti cienīja un rūpējās par savu vīru. Viņa, vēlēdamās palīdzēt savam Konrādam, dodas uz Stūra māju Rīgā. Aļošas un Marijas dzīvības ir glābtas, pateicoties latviešu čekistam, kurš māti uzrunā par “kundzīti” un mudina viņu ātrāk doties prom. Bet māte neatkāpjas no savas gribas meklēt Konrādu un dodas uz staciju, kur kopā ar mazo dēlu iekāpj vilcienā uz Krieviju. Marija domā, ja izdosies sameklēt Konrādu, tad varēs dzīvot viņa tuvumā un rūpēties par vīru. Būtu arī vieglāk sameklēt Tatjanu. Mātes plāns nepiepildās. Vilcienu ar cilvēkiem, kuri mūk no kara un nacistiem, novirza uz Ērgļu līniju. Vilciens tiek līdz Suntažiem. Vācu aviācija sāk bombardēšanu. Mašīnisti un aktīvisti laikus organizē cilvēku izkāpšanu. Aizbraukt neizdodas, vilcienu sabombardē. Ir sācies karš. Marija Aļošu aizved uz tuvākajām mājām pie saimnieka un lūdz, lai dēlu pieskata, jo viņa noteikti iespējami ātri pēc viņa atgriezīsies. Marijas plāns atrast Konrādu un aizbraukt pie viņa uz Krieviju nepiepildās.
Pēc apcietinājuma 1941. gada 14. jūnijā Konrādu Dekertu izsūta uz Usoļlagu Soļikamskas soda nometni, meitu Tatjanu — uz Kamsku aiz Krasnojarskas. Konrādam Dekertam izsūtījumā saasinās slimība — plaušu tuberkuloze. Cerību, ka kļūs labāk, nav. 1942. gada 18. aprīlī K. Dekertu notiesā uz desmit gadiem ieslodzījumā. Rudenī viņa veselība ir pavisam slikta. Nometnē saviem domubiedriem viņš saka, ka neviens viņam vairs nevar palīdzēt, viņš vēlas mirt, bet pēdējā vēlme ir 18. novembrī godam atzīmēt Latvijas Republikas 24. gadadienu. Vīri viņu saprot un atbalsta. Ar dziesmām un runām tiek godināta Latvija, bet 19. novembrī nometnē veic izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kurš organizējis pretpadomju pasākumu. Konrāds Dekerts pats piesakās, ka ir vienīgais. Pēc pavēles 1942. gada 19. novembrī Konrādu Dekertu nošauj.
Konrāds Dekerts bija ļoti strādīgs, uzņēmīgs un gudrs cilvēks. Viņš uzskatīja, ka viņa pienākums ir darboties sabiedrības labā. Konrāds ir bijis pareizticīgo katedrāles baznīcas padomes loceklis un kādu laiku ieņēmis arī vecākā amatu, darbojies Krievu juridiskajā biedrībā Latvijā un studentu korporācijā “Ruthenia”. Konrāds daudz paveicis piensaimniecības attīstībā savā dzimtajā pusē Iršos.
Aleksejs Dekerts savu tēvu Konrādu vērtē kā augstas raudzes cilvēku — taisnīgu un godīgu. Konrāds savu dzīvi bijis īsts džentlmenis.
