(24. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
96. diena
Atā, Indija! Pieredze atkal vienreizīga! Jau esam izdomājuši, ko te vēl gribētos izpētīt, bet tas ir šīs valsts ziemeļu daļā. Tad jau redzēs, kad un kā tas izdosies.
Uzejam aprakstu par Maduraju. Šī ir otra lielākā pilsēta Tamilnādas štatā. Tieši te Šiva paveica savus sešdesmit četrus brīnumus. Pilsēta ievērojama arī ar jasmīnu ziedēšanu, lai gan tā esot celta lotosa zieda formā.
Bet nu projām no Madurajas. Pāri upei, no kuras nāk briesmīgas smakas, garām ielu ēstuvītēm, tur guļošām govīm un košiem templīšiem.
Nokļūstam lidostā, pirms ieiešanas jāuzrāda biļetes un pases. Tad tas jādara vēlreiz jau pirms bagāžas nodošanas lodziņiem. Mūsu lidojums uz Šrilanku uzrādās, tā ka lidosta ir īstā. Pēc divu stundu gaidīšanas varam reģistrēties un nodot bagāžu.
Šrilanka ir apmēram tikpat liela, cik Latvija, bet te dzīvo vairāk nekā 20 miljonu iedzīvotāju. Arī Šrilankā ir rūpijas, bet citas. Indijas rūpijas no valsts nevar izvest un Šrilankā apmainīt. Abu šo valstu valūtas ir “slēgtās”, līdz ar to ceram Šrilankas naudu izņemt lidostas bankomātā. Šrilankas iesaukas ir Indijas okeāna pērle un Indijas asara. Par pērli to visdrīzāk sauc dabas ainavu dēļ, bet par asaru, jo tā arī ir asaras formā un atrodas tieši pie Indijas.
Lidmašīnā pašķirstām žurnālus ar labākajām vietām Šrilankā. Lidojums ir vien 40 minūšu ilgs!
Esam klāt. Sāksim šīs nezināmās vietas piedzīvojumu! Jau lidostā mūs sagaida pārsteigums — tik daudz “balto”! Gluži kā Eiropā! Neesam rezervējuši viesnīcu, bet imigrācijas lapiņā jāuzrāda tās adrese. Ierakstām kāda kartē atzīmēta moteļa adresi. Stāvam milzīgās rindās kopā ar citiem rietumniekiem, dzirdam gan vācu, gan franču un angļu valodu.
Lidosta ir neliela, uzreiz jau gaida taksisti. Brauciens ar autobusu maksā eiro katram. Nav tik traki. Atteikuši visiem taksistiem, dodamies uz busu. Tur mums nosauc nedaudz augstāku cenu, jau atmetam ar roku, meklējot citu braucamo, bet vīri skrien atvainoties, skaidrodami, ka tas par bagāžu. Vēl papildus pāris centu. Mēs jau esam pieraduši, ka visu laiku kāds mūs mēģina apmānīt, tāpēc asi reaģējam uz notiekošo. Somas gaidot, paspējām rezervēt lētāko viesnīcu- 10 km attālumā no centra. Bet nu nebūs tie busiņi tik dārgi, izbraukāsim. Ceram šodien atrast savu naktsmītni. Interneta telefonā vairs nav, ārā satumst. Vismaz ir silti. Žēl gan, ka no visiem 30 kaučsērfinga saucieniem un pat atklātās vēstules mūs neviens Šrilankā nav gatavs uzņemt. Ceram uz veiksmi ārpus Kolombo.
No lidostas līdz Kolombo ir 30 km. Ilgi nākas gaidīt, līdz autobuss sāk braukt. Esam ceļā, kas ir ļoti gluds un labs. Jā, tāda civilizācija ārpus Indijas. Tomēr Indiju arī vajag izjust, lai spētu saprast to milzīgo kontrastu starp trakumu un mieru. Īsts trakums pagaidām bijis tikai Ķīnā un Indijā.
Braucam pa pārsteidzoši gludajiem ceļiem, līdz sasniedzam Kolombo pilsētas centru. No turienes jātiek tālāk. Esam autoostā, bet kā neiznīcināmi odi mūs aplenc tuktuki. Šodien svētdiena, nav tik daudz transporta. Piebrauc 100. autobuss, kuru mums palīdz atrast vietējie, un esam ceļā. Iespiesti kā konservu kārbā un vēl ar somām. Brauciens ir traks. Buss brauc tā, it kā tajā nebūtu pasažieru, bet jāstartē F1 sacīkstēs. Ātri, signalizējot, strauji bremzējot un apdzenot. Pa ceļam iekāpj vēl cilvēki, ka nav vairs vietas gaisam. Brauciens ir ilgs, tādā stundā ir arī sastrēgumi. Gar ceļmalām var redzēt veikalus un ļoti kārtīgas ēstuvītes. Liekas, šī valsts varētu būt kā miniatūras, civilizētas Indijas variants.
Jākāpj ārā. Viesnīca ir “paslēpusies” — bez vietējo palīdzības to neatrastu. Mums tiek piešķirta istaba ar gultu uz dēļu plāksnēm.
Vakarā izejam apskatīt ēstuves. Cenas tādas pašas kā Indijā, vien nemākam vēl pateikt, vai mums pievieno to īpašo “tūristu nodokli”. Iepērkamies veikalā, lai no rīta pagatavotu brokastis viesnīcas virtuvē. Pašu gatavoti makaroni ar dārzeņiem mums izmaksās tikpat daudz, cik brokastis ēstuvē. Šajās valstīs gatavot pašam nemaz nav izdevīgāk.
Sākam savu Šrilankas piedzīvojumu. Šķiet, būs interesanti!
Indijā ir vieta, kas ir pavisam tuvu Šrilankai. Arī pēc kartes liekas, ka senāk abas valstis būtu savienojis tilts. Vai tā ir patiesība? Paskatieties kartē! Tā zemes līnija, kas no Indijas stiepjas Šrilankas virzienā, tiek saukta par Ādama tiltu. Ādama tilts ir sēkļu, saliņu un koraļļu rifu josla starp Indostānas pussalu un Šrilankas salu. Daži saka, šis tilts ir pierādījums tam, ka reiz Šrilanka un Indija bija savienotas. Ir atrastas arī dažādas piezīmes, ka līdz pat 15. gadsimtam tiltu bijis iespējams šķērsot kājām, bet 1480. gadā vētras dēļ tilts sabrucis. Interesantākais — tiek uzskatīts, ka tilts bijis cilvēku uzbūvēts. Hinduistiem ir leģenda, kas vēsta par to, ka tiltu uztaisīja dievs Rama ar pērtiķu dieva Hanumama un Vanara armijas palīdzību, lai atrastu Ramas sievu Situ, ko valdnieks Ravana bija nolaupījis un aizvedis uz Šrilanku. Tomēr nevienam no šiem stāstiem nav oficiāla apstiprinājuma. Tad bija tilts vai nebija? Īsta mistika!
97. diena
No rīta mūs modina dīvainas putnu dziesmas, kuras vēl nebijām dzirdējuši.
Tā kā bijām rezervējuši vietu tikai vienai naktij, nākamajā dienā tā jau ir aizņemta, lai gan brīdinājām, ka paliksim vēl vismaz vienu nakti. Tiekam pie citas un lētākas istabas.
Cenas ārzemniekiem ir daudz augstākas nekā vietējiem, tāpēc būs jāmaina plāns. Izrādās, ne katrā klintī iespējams uzkāpt bez maksas. Tiekam brīdināti par sastrēgumiem Kolombo, sevišķi darbdienās, un par negaidītām lietusgāzēm. Šodien apmācies. No viesnīcas izejam pusdienlaikā, jo galvenais uzreiz nopirkt biļetes uz Vjetnamu. Tuvojas svētki, viss sadārdzinās. Lētākās biļetes izdodas atrast 16. decembrī. Tātad divas nedēļas Šrilankā!
Dodamies uz galveno ielu. Esam pārsteigti, jo uz ielas uzzīmētās gājēju pārejas tiek ievērotas! Tas ir kas neredzēts! Šī valsts ir lielu soli priekšā Indijai! Sēžamies autobusā. Tas gan nebrauc līdz mūsu iecerētajai vietai, bet apstājas it kā netālu. Satiksme ir šausmīga, sastrēgumi — nebeidzami. Deviņi kilometri — stundas brauciens. Pa ceļam redzam pilsētas nomales. Tepat ir pludmales, veikali, restorāni un pat kinoteātri! Kā ceļš brīvāks, autobuss, kā ierasts, uzņem ātrumu, apdzen un signalizē. Kādā brīdī mūsu šoferis nogriež ceļu citiem busiem, un konduktors vēl izkāpj ārā un tos salamā. Te nav kā Indijā, kur visiem vairāk vai mazāk vienalga.
Pēc ilgā brauciena nokļūstam krustojumā, no kura tālāk ceļu turpinām kājām. Ielas ir tīras, liekas, ir tik maz cilvēku pēc trakās Indijas! Nokļūstam templī. Gangaramaija templis sastāv no vairākām ēkām, pilnām apbrīnojamu lietu. Buda no akmens, no plastmasas, zelta, ziloņkaula un vēl daudz kā cita. Jāmaksā 1,50 eiro ieejas maksa abiem, un tad var izstaigāt palielo kompleksu, kas ir par un ap Budu. Statujas, atklātnītes, atribūti, fotogrāfijas un daudz kas cits. Kādā telpā ir milzīgas Budas statujas, citā — svētais koks. No Budas neizbēgt. Interesanti, cik daudz dažādu relikviju vietējie šeit sanesuši. Īsts muzejs un īsta izstāžu zāle! Te rindā gaida arī citi “baltie”. Vietējie nāk lūgties. Kāda meitene ap svēto koku met vairākus riņķus ar ūdens glāzi rokā.
Pēc tempļa apmeklējuma dodamies uz netālo ezeru, kas gan nebija mūsu sarakstā, bet viesnīcas darbinieks mums to ieteica apskatīt. Ap ezeru sabūvētas augstceltnes, kas arvien paplašinās. Un tepat netālu ir arī kāda zaļa saliņa, kur musulmaņu meitenes atklāj ierasti aizklāto seju mīļotā apskāvienos. Vārnas dzied citādāk, āra temperatūra neļauj atvilkt elpu. Bet ir mierīgi un skaisti, ja ne tā satiksme.
Atkal jākāpj autobusā, lai sasniegtu centrālo tirgu. Kājām gan šos pāris kilometru noietu ātrāk. Uz priekšu daudz netiekam, jo drīz visus no busa dzen ārā. Izrādās, iela slēgta. Turpinām ceļu kājām un redzam iemeslu sastrēgumiem un slēgtajai ielai. Te liels cilvēku pūlis ar plakātiem rokās stāv pie kādas ēkas un ko skaļi sauc.
Nokļūstam pie Beiras ezera, ko sauc par Kolombo sirdi. Ūdens gluži kā mazajā ezerā ir zaļš no ūdensaugiem. Koloniālajā laikā ezers un tā kanāli tika izmantoti preču pārvadāšanai pilsētas teritorijā, un joprojām ezeram saglabājies portugāļu dotais vārds “Beira”, kas nozīmē “robeža”. Te var gan laivot, gan vērot putnus. Mēs ezera krastā ilgi neuzkavējamies, jo dodamies uz vilcienu staciju. Viens pēc otra darbinieki mums palīdz ar padomu, norādīdami uz rezervācijas kasēm un vilcienu informācijas centru. Pa ceļam vēl paspējam pastrīdēties ar ūdens pārdevējiem. Uz ūdens pudeles uzrakstīta maksimālā pārdošanas cena, tāpat kā Indijā, bet aukstu ūdeni pārdod par 10 centiem dārgāk. Indijā redzējām reklāmu, ka nekādā gadījumā šo maksimālo pārdošanas cenu nedrīkst pārkāpt, par to ir jāziņo. Taču pārdevējs mums nedod auksto ūdeni, vismaz tiekam pie silta.
Vilcienu informācijas centrā mums paskaidro, ka uz mūsu nākamo izvēlēto vietu vilcieni kursē četras reizes dienā. Brauciens uz Kendiju ir trīs stundu ilgs. Katram no četriem braucieniem ir trīs klases, zemākajā biļete maksā 1,50 eiro, augstākajā — līdz pat sešiem eiro. Jautājam par vietām uz tālākajām pilsētām, bet dzirdam nepatīkamu ziņu — līdz tūristu galamērķiem vilcienu braucieni esot rezervēti līdz pat decembra beigām. Savukārt lauku reģionos, kur vilcienu neesot, autobusu braucieni aizņemot daudz laika, tikai ar mašīnu varot pārvietoties. Dodamies uz rezervācijas kasēm pēc biļetes. Patīkami, ka te ir tāds infocentrs.
Tālāk Peta, viens no vecākajiem Kolombo apgabaliem. Skaņas, smakas un smaržas, tirdziņi un satiksme. Pārdevēji kārto augļus, mazajās ēstuvītēs neriskējam ēst. Te visur pārsvarā ir gaļas ēdieni, grūti ko veģetāru atrast. Taču saulē stāvējušajai vistai nepadosimies. Tirgus ir liels, košs un tik patīkami tīrs pēc Indijas tirgiem! Lieli plakāti un daudz pircēju. Sāk līt lietus, pārdevēji steidz segt savas preces, bet mēs patveramies mošejā. Te netrūkst arī mošeju un baznīcu. Džamiulalfara mošeja ir sarkanbaltiem ķieģeļiem celta un ļoti skaista. Jāvelk arī īpašas drēbes, bet tālāk par mazu priekštelpu neļauj iet, tomēr ieskats gūts.
Ejam atkal cauri tirdziņiem, kas jau sagatavojuši Ziemassvētku dekorācijas un dāvanas, līdz nokļūstam kādā ēstuvītē, kur par sešdesmit centiem ēdam šrilankiešu tradicionālos rīsus ar mērcēm un dīvainiem dārzeņiem. Jaunas garšas. Te ne visi ēd ar rokām, bet arī tādi ir. Lielveikalā nopērkam vietējo tēju un atklājam, ka arī te neņem burzītas banknotes, lai gan tādas mums izdod. Vienmēr dusmas par to — ja jau paši tādas dodat, kāpēc nepieņemat? Tam cītīgi jāseko līdzi. Bieži tualetes vīriešiem un sievietēm ir pavisam atsevišķās vietās.
Visā Kolombo ostas apgabalā ir skaistas ēkas no koloniālajiem laikiem. Bākas un pulksteņtornis. Kādā ēkā atrodam arī alkohola veikalu, painteresējamies par cenām. Izrādās, šrilankiešiem ir pašiem savs alus, kas maksā ap 80 centiem. Lētāk nekā Indijā. Ejam pa skaisto ostas apgabalu, apskatot veco parlamenta ēku. Dažreiz var redzēt cilvēkus ubagojam, bet ne daudz. Nokļūstam zaļas zāles strēlē jūras krastā, kur vietējie spēlē kriketu, citi bauda ēdienus un dzērienus krastmalas ēstuvītēs. Te gan alum ir pieckārtīga cena, jūrasveltēm arī neuzticamies, jo viss tiek turēts saulītē. Jauki, ka krastmala nav tik piemēslota kā Indijā un ūdenstilpes nesmird pēc kā miruša un pūdēta.
Vakarā laiks trakajai satiksmei atpakaļceļā uz viesnīcu. Kāpjam savā 100. autobusā, kas atkal brauc kā traks, pīpinādams un strauji bremzēdams. Esam bez somām un nestāvam kājās, tā ka var arī paciest.
Izrādās, tagad Šrilankā ir lietus sezona. Sausā sezona ir tad, kad arī Latvijā ir vasara. Nez kā būs tālāk. Grūti dabu pētīt tādā mitrā, karstā un vēl sutīgā laikā. Pagaidām Šrilanka iekarojusi mūsu sirsniņas.
Viesnīcas darbinieks pastāsta, kur šajās divās nedēļās vērts doties. Apskates objekti, tempļi un citas senās vietas, ko esam atraduši, ārzemniekiem maksā krietnu naudu. Bet daba ir par brīvu, tāpēc vērtīgāk doties iepazīt to. Varam tikai piekrist. Diezgan krasi mainām savus plānus, atmetot senās Šrilankas pilsētas pret svēto kalnu un tējas laukiem.
Vēlāk dodamies uz veikalu pēc garšvielām. Tā kā te ir virtuve, gatavojam paši. Interesantākais, ka veikalā neizdod 40 rūpiju atlikumu, kas ir 20 centi. Un arī cenas precēm atšķiras stendos un čekā. Tā kā cītīgi sekojam līdzi saviem izdevumiem, no dažām precēm atsakāmies, jo paši esam sajaukuši cenas, bet tad arī pieprasām neizdoto 20 centu atlikumu. Mums atvainojas — tā tam nevajadzēja notikt. Redz, arī veikalos krāpjas.
(Turpmāk vēl.)
