Laika ritums nevienu nesaudzē. Kad četrkājaino mīluļu laiks šai saulē beidzies, saimniekiem nereti nākas lauzīt galvu, kā pareizi un kur ģimenes draugu apglabāt. Nav problēmu, ja ir sava zeme, taču ko darīt ziemā, kad zeme sasalusi? Vai pilsētniekiem, kuriem nav sava zemes pleķīša?
Latvijā šobrīd ir trīs mājdzīvnieku kapsētas un divas krematorijas. Apglabāt mīluli ar procesiju kļuvis par pieprasītu pakalpojumu. Pakalpojums ietver zārku, atvadu ceremoniju un citas ar bērēm saistītas lietas. Vēl viena iespēja ir beigto dzīvnieku atstāt vai nogādāt veterinārajā klīnikā, kas saskaņā ar savu cenrādi veiks dzīvnieka apbedīšanu, visbiežāk — organizējot tā kremēšanu.
Kintija Kleimane, Aizkraukles veterinārās klīnikas “DK Vetmed” veterinārārste, stāsta, ka mājdzīvnieka mirstīgo atlieku uzticēšana ir visai populārs pakalpojums. “Pie mums tas ir maksas pakalpojums, var atstāt dzīvnieka mirstīgās atliekas. Tās tiek uzglabātas sasaldētas un nodotas firmai, kas nodarbojas ar dzīvnieku mirstīgo atlieku utilizāciju. Šis pakalpojums ir visai pieprasīts, apmēram 50 līdz 70% eitanāzijas gadījumos dzīvnieka ķermeni atstāj mums. Cilvēki ir informēti un zina, ka pilsētas teritorijā apglabāt nedrīkst. Pakalp
Kaķiem un maziem suņiem līdz 10 kilogramiem mirstīgo atlieku uzticēšana klīnikai “DK Vetmed” maksā 10 eiro, lielākiem dzīvniekiem samaksu nosaka atšķirībā no svara.
Septembra otrajā svētdienā ir Starptautiskā dzīvnieku piemiņas diena. Pirmo reizi Latvijā to atzīmēja 2004. gadā, kad Pierīgā izveidojās pirmā oficiālā dzīvnieku kapsēta. ◆
Mājdzīvniekus atļauts apglabāt teritorijā, kurā tie bijuši (dzīvojuši), ja:
◆ dzīvnieka īpašnieks ir apglabāšanas vietas zemes īpašnieks;
◆ apglabāšanas vieta ir norobežota un nav publiski pieejama, tā nedrīkst būt lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kā arī daudzdzīvokļu ēkām pieguļošā teritorija;
◆ apglabāšanas vieta nav pie upes, strauta, ezera un citiem virszemes ūdensobjektiem,
◆ applūstošā vietā vai teritorijā, kā arī tā nedrīkst būt virszemes ūdensobjektu un pazemes ūdeņu ieguves vietu aizsargjoslās;
◆ apglabātās mirstīgās atliekas nerada smaku, kā arī nerada ūdens, gaisa vai augsnes piesārņojuma apdraudējumu.
◆ Dzīvnieka līķis apglabājams tādā veidā, lai tam nevarētu piekļūt gaļēdāji vai visēdāji dzīvnieki, to apglabā bedrē, uzberot vismaz vienu metru biezu zemes kārtu, un aprakšanas vietā aizliegts uzlikt pieminekli.
◆ Citos (ne iepriekš minētos) gadījumos mājdzīvnieku mirstīgās atliekas drīkst aprakt tikai Pārtikas un veterinārajā dienestā reģistrētās dzīvnieku kapsētās vai arī kremēt.
