Viens no aktuālākajiem notikumiem valstī aizvadītajā nedēļā bija 2020. gada budžeta izskatīšana Saeimā. No tā atkarīgs, kā nākamajā gadā dzīvosim. Šis lēmums skars ikvienu no mums, jo kāda maciņš kļūs plānāks, bet citā ieripos vairāk naudas. Taču — ko nozīmē vairāk vai mazāk? Droši vien viss atkarīgs no tā, ar ko salīdzina. Ja teikšu, ka valstī noteiktā minimālā pensija nākamajā gadā pieaugs par 25%, liekas, tas ir ievērojams pieaugums. Taču patiesībā tā pieaugs no 64 eiro līdz 80, tātad tikai par 16 eiro, kas ir precīzi desmit reizes mazāk par summu, par kādu palielināsies Saeimas deputātu atalgojums. To savukārt plānots piesaistīt vidējai algai valstī. Bet ko nozīmē vidējā alga? Ja sētniekam ir minimālā alga 430 eiro apmērā, bet deputātam 2500 eiro, tad vidējā alga valstī ir 1400 eiro… Nacionālā apvienība gan ierosinājusi iesaldēt priekšlikumu par deputāta algas aprēķināšanas izmaiņām, bet Saeimai par to būs jālemj, apstiprinot nākamā gada valsts budžetu.
Valstī, kurā 60% iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības sliekšņa, šāda vidējā alga un deputātu atalgojuma palielināšana ir kā sarkana lupata bullim. Arī visu partiju reitinga kritums pēdējo mēnešu laikā liecina par uzticības mazināšanos. Ne velti šonedēļ — 7. novembrī — ļaudis tiek aicināti doties pie Saeimas un tautas sapulcē paust savu nostāju par notiekošo valstī. Sākotnēji gan tā bija domāta kā protesta akcija ārstiem, kuriem solītā algas pielikuma vietā parādīta trīs pirkstu kombinācija. Bet, tā kā šādu neapmierināto ir pārāk daudz, tad ārstiem aicināti pievienoties arī citu profesiju pārstāvji. Līdzšinējā pieredze gan liecina, ka latvieši ir tādi švaki protestētāji. Ja Francijā neapmierinātie zemnieki Parīzes centrālajā laukumā iebrauc ar traktoriem un valdības ēkas logus nolaista ar vircu, Vācijā protestētāji aptur vilcienu vai lidmašīnu satiksmi, tad latviešu protesti parasti beidzas ar padziedāšanu, svilpieniem un melnu balonu palaišanu gaisā. Skaidrs, ka es noteikti nepriecātos, ja protesta dēļ tiktu atlikta ilgi gaidītā vizīte pie ārsta vai kāda plānota procedūra, taču reizēm gribas, lai mūsu protestētāji un piketētāji tomēr uzstājīgāk pieteiktu savas prasības.
Saistībā ar šo interesanta likās ziņa par Saeimas deputāta Ivara Zariņa iniciatīvu. “Viens likums, viena taisnība visiem” — šāds uzraksts rotā Ministru kabineta sienu. Šis uzraksts atgādina visiem Latvijas iedzīvotājiem par pastāvošo likumu hierarhiju, par to, ka likums ir jāievēro visiem. Nu jau otro reizi Zariņš, norādot, ka valdība nepilda spēkā esošos likumus, aicina noņemt šo uzrakstu. Pirmo reizi Zariņš ar šādu ierosinājumu nāca klajā 2017. gadā, kad tika apspriests 2018. gada valsts budžets. Toreiz palīgā Zariņam pieteicās opozīcijā esošais Artuss Kaimiņš, sakot, ka brīvdienās abi varot aiziet uz Ministru kabinetu un uzrakstu noņemt. Nekas tāds gan nenotika. Nupat Zariņš atkal ierosinājis to pašu, pie celtniekiem noskaidrodams, cik tas varētu maksāt. Šo summu Zariņš lūdza paredzēt 2020. gada budžetā, taču celtnieki, atbalstot deputāta iniciatīvu, pieteikušies izdarīt to bez maksas, jo arī viņiem neliekas normāli tas viss, kas šobrīd notiek valdībā. Un, ja valdība atsāktu ievērot uzrakstā noteikto, celtnieki ir gatavi par saviem līdzekļiem uzrakstu uzlikt atpakaļ. Domāju, arī šoreiz neviens Zariņam neļaus to darīt, taču cilvēku reakcija uz notikušo liecina par to, ka daudzos briest rūgtums par notiekošo valstī un šis uzraksts jau sen vairs neatbilst patiesībai. Vieni atbalsta Zariņa iniciatīvu, citi ierosina esošos uzrakstu nomainīt ar “Kas vairāk maksā, tam taisnība”. Šie vārdi šodien diemžēl nav tālu no patiesības.
Uz ziņu fona par skolotāju algām, ārstu piketu, valsts budžeta līdzekļu sadali un dažādām politiskām peripetijām, ziņa par to, ka 1. novembrī stājās spēkā Autoostu noteikumi, varēja likties pavisam nenozīmīga. Taču, ņemot vērā, cik aktuāls pēdējos gados bijis jautājums par Aizkraukles autoostu, nevarēju tam nepievērst uzmanību. Daudzi noteikti vēl atceras uzņēmīgu biznesmeņu ieceri tajā izveidot naktsklubu. Taču, cik skaļi šī ideja tika pieteikta, tik ātri un klusi tā izčibēja. Allaž aktuāls bijis jautājums par iespēju autobusu gaidīt siltās telpās, iespēju apmeklēt tualeti un par aizaugušo zaļo zonu autoostas apkārtnē. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem autoostas tiks sadalītas četrās kategorijās, un atkarībā no tās būs jānodrošina noteiktas prasības. Šaubos, vai Aizkraukles autoostā apkalpo 10 000 reisus un 10 000 pasažierus mēnesī. Ja šie skaitļi ir mazāki, tad mēs varam pretendēt tikai uz pēdējo — ceturto — kategoriju, kādu var piešķirt principā katrai ceļmalas pieturai. Šādā autoostā jānodrošina tikai iekāpšanas platformas ar plāksnītēm, uz kurām norādīti autobusu pienākšanas un atiešanas laiki. Tādā nav jānodrošina biļešu kases, kādu mums sen jau vairs nav, ne arī tualete un uzgaidāmā telpa. Ja tomēr tā turpinās darboties arī nākotnē, tad tā būs tikai pašvaldības un pasažieru pārvadātāja labā griba.
Piektdien piedalījos Latvijas Sarkanā Krusta rīkotajā pateicības pasākumā donoriem un brīvprātīgā darba veicējiem. Sirsnīgā gaisotnē tika sumināti tie, kuri ziedo asinis, lai glābtu citus, tie, kuri dara vairāk, nekā prasa pienākums, un neprasa — kas man par to būs? Arī laikraksta “Staburags” redakcija saņēma Latvijas Sarkanā Krusta Vidusltvijas komitejas pateicību par atbalstu labo darbu īstenošanā. Pateicamies par atzinību un novērtējumu!
Pirms šī pasākuma notika kāds starpgadījums, kurš vēl vairāk lika aizdomāties par to, cik svarīgi, ka mums līdzās ir cilvēki, kuri ir gatavi steigties palīgā. Kāds puisītis nejauši pagrūda termosu. Tam plīstot, karstais dzēriens applaucēja zēnu. Telpas otrā galā stāvēja un notikušo pamanīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Aizkraukles nodaļas komandieris Guntars Laukazīle. Viņš bija kopā ar savu ģimeni, atvedis meitu uz koncertu. Guntara reakcija bija zibenīga. Viņš paķēra mazo zēnu un steidza sniegt viņam pirmo palīdzību, kamēr pārējie mēģināja saprast, kas noticis un ko darīt. Lepojos ar to, ka pazīstu šo cilvēku, un zinu — ja mums līdzās ir tādi glābēji kā viņš un viņa kolēģi, tad mēs varam būt droši par to, ka jebkurā situācijā, kad tas būs nepieciešams, saņemsim profesionālu palīdzību. Lielu paldies par operatīvu pirmās palīdzības sniegšanu Guntaram saka arī mazā Valtera vecāki.
Neesam vēl atjēgušies pēc helovīna, kad klāt jau Ziemassvētki. Protams, pēc kalendāra līdz šiem svētkiem vēl nepilni divi mēneši, taču veikalos tie jau sākušies. Aizvadītās nedēļas nogalē Aizkrauklē daži lielveikali sāka pildīties ar spožām lampiņām, mākslīgām eglēm, rotājumiem un dažādiem spīguļiem. Bet vēl jau pa vidu latviskie Mārtiņi, tāpat Lāčplēša diena un Latvijas valsts dibināšanai veltītie pasākumi.
