Dzīves jubileju šodien svin pļaviņiete Herta Vaivode. Redzot viņu ejam, nekļūdīgi var pateikt — dejotāja. Viņas bērnības sapnis bija balets, ko tomēr neizdevās piepildīt, bet savu sirdi un prasmi Herta atdeva citām dejām. Turklāt dara to joprojām.
Prātīgais bērns
Herta bijusi un palikusi Pļaviņu meitene. Pēc pamatskolas beigšanas aizgāja mācīties par pavāri. Viņa atceras, kā tētis jokojot teicis, ka jāmācās gatavot ēst, jo citādāk nedabūšot vīru. Šie vārdi aizķērušies prātā, jo, salīdzinot ar vecāko māsu Lilitu, pusaudzes gados nereti jutusies mazāk ievērota. Viņa arī bijusi prātīgais bērns, ar ko tētim patika mierīgi parunāties. Tagad to visu var atcerēties ar smaidu, bet par pavāri viņa kļuva un strādāja.
Pirmā darba vieta Hertai bija ēdnīcā Koknesē, un, kad atbrīvojās vieta Pļaviņās, pārgāja uz turieni. Iznāca strādāt visos sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos pilsētā, kur vien vajadzēja darbinieku vai kāds bija jāpalaiž atvaļinājumā. Patika? Herta atzīst, ka tā tomēr nebija sirdij tuva profesija.
— Gatavojot gribējās visiem izpatikt, bet tas nav iespējams, jo gaume katram atšķirīga. Vienmēr pārdzīvoju, vai viss izdevies labi, vai ēdiens nav par sāļu. Vislabāk man patika un padevās zupas, ko labprāt gatavoju arī mājās, — stāsta jubilāre.
Likteņa piespēlēta nejaušība
Vēlāk viņa strādāja par noliktavas pārzini un citos darbos bijušajā Pļaviņu slimnīcā, kas veidojās par pansionātu. Pēc tam neilgu laiku kafejnīcā Rumbulā līdz štatu samazināšanai. Pēdējos 20 gadus Herta ir sekretāre Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra nodaļā Pļaviņās. Tas ir darbs ar dokumentiem, kas ir tāda likteņa piespēlēta nejaušība.
— Kad biju bez darba, Nodarbinātības valsts aģentūrā man piedāvāja kursus. Bija trīs izvēles — pavārs, frizieris vai datorzinības. Pavāra zināšanu man vairs nevajadzēja, friziera darbs nekad nav saistījis, tāpēc izvēlējos trešo piedāvājumu. Dators un internets tolaik bija kas jauns, un ar interesi gāju mācīties. Tiesu medicīnas ekspertīzes centrā vajadzēja darbinieku ar tādām prasmēm, un sāku tur strādāt. Lai būtu lielāka alga, vajadzēja medicīnisko izglītību, un ieguvu medicīnas māsas palīga sertifikātu, mācoties Latvijas Sarkanā Krusta koledžā. Tā ka varu strādāt arī medicīnas iestādē, — stāsta Herta.
Viņa atzīst, ka dzīve patiesi saliek visu tā, kā nepieciešams, bet vajag arī pašam būt atvērtam. Turklāt viņa nekad nav vairījusies apgūt ko jaunu. Labi, ja vēl ir kāds, kas pamudina vai nedaudz pastumj uz priekšu. Viņa nekad nav bijusi čīkstētāja, labprātāk pamana to, kas ir, nevis kā nav. Arī ikdienā Hertu var redzēt lielākoties smaidošu. Viņas moto — ja patīk kustēties, tad vienmēr atradīsi iespēju to darīt. Jāiet un jādara, jo neviens klāt nenesīs.
Apmeklē “nelegālu” pulciņu
Hertas lielā dzīves aizraušanās ir deja. Bērnībā tas bija balets, un tā nodarbības viņa apmeklēja Pļaviņu kultūras namā. Sapni par balerīnas karjeru aizstāja praktiskie apsvērumi ģimenē — jāmācās stabilāks amats. Tad mācības pavāru skolā, un kāds tur vairs balets! Tā vietu viņas dzīvē aizstāja tautas dejas. Dejots gan skolā, gan jauniešu deju kolektīvā “Daugaviņa” Pļaviņu kultūras namā.
— Tolaik skolēni varēja darboties skolas pašdarbības kolektīvos, bet ne kultūras namā. Tomēr uz “Daugaviņu” aizgāju jau 8. klasē, kam bija arī sekas. Pamatskolas liecībā raksturojumā man bija ierakstīts, ka apmeklēju nelegālu pulciņu kultūras namā… Tētis gāja uz skolu un uzstāja, ka tā rakstīt nevar, jo tas nav nekas nelegāls, un viss tika kontrolēts, — atceras pļaviņiete.
“Daugaviņas” laikus viņa atceras ar ļoti patīkamām izjūtām. Tā bija kopā būšana, mēģinājumi, koncerti, braucieni, Dziesmu un Deju svētki. Bija pārtraukumi, kad dzima bērni, bet arī tad nereti sauca palīgā, ja trūka dejotāju. Vēlāk domājusi, ka varētu dejot vidējās paaudzes deju kolektīvā, bet tur visi jaunāki, tāpēc kustēšanās prieku viņa rod līnijdejās, mērodama ceļu uz kolektīva mēģinājumiem Vietalvā. Dāmām bez partneriem tā ir laba iespēja dejot. Ir brīži, kad kaut kas sāp un grūtāk kustēties, bet, tiklīdz ir labāk, uz mēģinājumiem prom! Uz vietas sēdētāja viņa nav bijusi nekad. Iespējams, tāpēc brīvajos brīžos tuva ceļošana, daudz staigā kājām. Tas nekas, ka, apmeklējot citas valstis, viņai nav svešvalodu zināšanu, jo tāpat tiek ar visu galā. Hertai ļoti patīk lidot ar lidmašīnu, un to varētu darīt kaut katru dienu!
Balets nav aizmirsts
Tomēr bērnībā iepazītais balets Hertai tuvs joprojām. Ja drāma saista mazāk, tad baleta, mūzikla vai operetes izrādes noskatās labprāt. Turklāt arī baleta soļi un to nosaukumi nav aizmirsušies.
— Vedeklas brāļa meita arī apgūst baletu un, kad atbrauc, rāda, kādus soļus iemācījusies, un tad mēs ar manu mazmeitu pievienojamies un dejojam. Neviens no bērniem un mazbērniem diemžēl nav pievērsies dejošanai, — mazliet skumji saka Herta.
Vecākais dēls Jānis strādā Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, turpinot izglītoties šajā jomā. Kārlis ar ģimeni dzīvo Anglijā. Grūti pateikt, vai viņš kādreiz atgriezīsies. Arī Hertai bija iespēja palikt Anglijā, tomēr tas nesaistīja.
Jubilārei ir pieci mazbērni — Patrīcija, Paula, Reinis, Sandis un Amanda.
Kad ir iespēja, viņi labprāt viesojas pie omes. Ar ko tad vecmāmiņa, pavāre būdama, viņus cienā? Herta atzīst, ka mazbērni laikam visvairāk iecienījuši pankūkas, bet, tāpat kā citus bērnus, arī viņus jācenšas pierunāt paēst “kārtīgu” ēdienu. Herta atzīst, ka ikdienā sev gatavot neko daudz vairs negribas. Jubilejās gan patīk palutināt savējos. Svētki vienmēr svinēti ģimenes lokā, un tā tas būs arī šoreiz. ◆
