(23. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
93. diena
Oho! Pedometrs telefonā rāda, ka sasniegts šī ceļojuma tūkstošais kilometrs! Trīs mēnešu laikā esam veikuši labu pastaigu.
Nakts stacijā. Sākumā nevaram atrast uzgaidāmās telpas. Pati stacija ir kā liela guļamzāle, jo visi sagūlušies uz savām segām uz grīdas. Mēs tomēr tā negribam. Atrodam kādu sieviešu zāles pārzini. Viņš mūs aizsūta atpakaļ uz pirmo platformu, sakot, ka uzgaidāmās telpas ir tur. Ejam atpakaļ uz platformām, bet tur tieši pirmā aizbarikādēta — notiek remontdarbi. Ņemam nost barjeras un dodamies tur, ja jau tikām sūtīti. Vienā no zālēm deg gaisma — tas ir stacijas menedžera kabinets. Sirmajam vīram jautājam, vai te ir, kur palikt, jo vilciens iebrauca tik vēlu, ka vairs nav jēgas ko meklēt pilsētā. Vīrs norāda uz kādu citu zāli un saka, ka te visur var.
Lielākajā zālē ir vesels bars vietējo, kas arī atraduši, kā apiet barjeras. Bet visas vietas aizņemtas — gan uz krēsliem, gan uz grīdas. Apkārt skraida divu plaukstu lieluma žurkas, izskatās labi ēdušas. Mēs atrodam stacijas tumšāko stūri un noguļamies uz krēsliem. Odi ir briesmīgi. Nelīdz ne pūšamie līdzekļi, nekas cits kā tikai izvēle — trīsdesmit grādos svīst un vilkt mugurā liekas drēbes vai tikt sakostam. Mēģinām gan tā, gan tā. Protams, daudz gulēt nesanāk, jo vilcieni kursē visu nakti, skaļi taurēdami, it kā būtu pienākums visus pamodināt.
Arī pie mūsu soliņa daudzi nāk gulēt, kāds jaunietis pat aprunājas. Saka, ka ir students no Indijas ziemeļiem, izdomājis atbraukt uz dienvidiem. Smejam par to, kā viņš apraksta dienvidu indiešus — esot tumši, runājot citā valodā. Nedaudz pat bailīgi viņam te esot. Puisis iztaujā, kā ir ceļot ārpus savas valsts, kas viņam liekas pavisam kas tāls un nesaprotams. Vai maz var iedomāties, ka lielākā daļa pasaules iedzīvotāju nemaz nav spēruši kāju ārpus sava dzimtā reģiona?
Sagaidām rītu, acis nedaudz bija izdevies pievērt. Kādā stacijas ēstuvē nopērkam kafiju un omleti. Te ir lētas omletes, ne tikai rīsu plāceņi! Cik forši! Pārliecināmies, ka internetā visas atzīmētās viesnīcas ir dārgas. Somām plecos dodamies izpētīt, vai nav lētākas. Tā sākas mūsu divu stundu ilgais gājiens pa pilsētu, kuru noklāj vieglas lietus lāses. Viesnīcas ir ik uz stūra, gan dārgākas, gan lētākas. Pat blakus esošām cenas kardināli atšķiras, kaut istabas ir apmēram vienādas. Dažas istabiņas vispār izskatās kā alas. Pleķaina gultasveļa un cigarešu izsmēķi pa grīdu. Protams, te tomēr ir iespējams atrast ko lētāku, par ko mēs būtu ļoti priecīgi savā iepriekšējā, ļoti taupīgajā ceļojumā. Tā kā tās ir mūsu pēdējās trīs dienas Indijā, nolēmām apmesties mājīgākā vietā, lai varam atpūsties pirms dārgākās Šrilankas, no kurienes mums vēl neviens no desmitiem kaučsērferu nav atsaucies.
Kā jau bieži pierādās, pirmā vieta, kur ieejam, ir arī labākā, tāpēc pēc divu stundu ilgiem piedzīvojumiem un sarunām ar vietējiem atgriežamies, jautādami pēc īpašas atlaides. Protams, tādu nesaņemam, jo šoreiz esam kādā smalkā vietiņā, kur jāmaksā desmit eiro par nakti. Arī te istabiņā ir atrodami visādi kukainīši, bet esam samierinājušies, ka Maduraja būs dārgāka. Pēc nelielas atpūtas to dodamies izpētīt.
Maduraja ir viena no galvenajām pilsētām Tamilnādas štatā. Slavena ar saviem tempļiem. Bet pirms tam jāpaēd. Tā kā stacijā bija tik jaukas brokastis, domājam doties turp. Ārā līst, un mūsu vietiņa ir pamesta. Protams, turpat grozās pāris darbinieku, solot mums sacept rīsus.
Dodamies uz tempļiem. Pa ceļam izņemam naudiņu bankomātā, kas brīnumainā kārtā darbojas, un mēģinām salabot Arčas telefona ekrānu. Telefons tiek izjaukts, un puisis mums saka, nez kāpēc tas jau iepriekš vērts vaļā. Izrādās, Varkalas remontdarbnīca sastrādājusi ziepes, un telefons vairs nav labojams. Arča pagaidu variantam nepiekrīt, gaidīsim Vjetnamu, kur telefoni droši vien ir no Ķīnas. Tur jābūt labākai kvalitātei par zemākām cenām.
Maduraja ir liela pilsēta, ielas ir ļoti haotiskas. Tā kā ik pa laikam līst, tās ir kā lielas dubļu peļķes un kājas vairs nav vērts sargāt. Apkārt staigā govis, dažām ir iekaisuši ragi vai nagi. Infekcijas te ir daudziem dzīvniekiem, cilvēki ar fiziskām nepilnībām arī ir ik uz stūra.
Templis ir slēgts, jo, kā daudzās vietās, arī te ir pusdienlaiks. Tāpēc tālāk dodamies uz mošeju rajoniņu, kur vairāk redzami musulmaņi, nosegušies savām garajām drānām. Visur ielās tirgojas, īpaši ar tekstilu. Laikam Madurajas pilsētā ir rūpnīcas.
Aptiekā nopērkam B grupas vitamīnus, jo veģetāriešiem īpaši būtisks ir B12 vitamīns, ko satur tikai gaļa. Protams, arī caurejas zāles. Brīnumainā kārtā Indiju esam izbraukuši ar “priecīgu” vēderu, kas zina, kā būs tālāk. Indijā zāles maksā pāris centu, lai gan iedarbojas lieliski.
Nokļūstam līdz kādai pilij. Vairākas ķīniešu grupas un divas “baltās” sievietes iet skatīties pili, kas ir galīgi nodrupusi, putni pieķēzījuši grīdu. Nu nekopj indieši savus apskates objektus, lai gan te jāmaksā 60 centu ieejas maksa! Pie ieejas ir kāju sprādzīšu tirgotājas, kas sākumā rotas pārdod par ļoti augstu cenu, mēģinot ieskaidrot, ka tās ir īstās “indiešu cenas”, un piemetina, ka tas taču ir ļoti mazs bizness. Tāda standarta frāze. Apsolām padomāt par piedāvājumu, bet, izgājuši no pils, metamies skriešus. Sieviete kādu laiciņu pat skrien pakaļ, bet mūs nepanāk.
Nokļūstam pie paša galvenā pilsētas tempļa. Atklājas, ka te vīriem jābūt garajās biksēs, savukārt lakatiņu īre nav nodrošināta. Protams, uzreiz klāt pārdevēji, kas piedāvā nopirkt lakatus, bet pagaidām mums nevajag, rīt atgriezīsimies ar piemērotu apģērbu. Jau tā somas “aizaug” ar drēbēm un suvenīriem.
Dodamies atpakaļ, pa ceļam iegādājoties vēl vienu Sadhguru grāmatu ar mācību par īsto jogu. Tepat ir kāds rikša, kas vadā pasažierus ar velosipēdu, bet mēs atsakām piedāvājumam. Patiesībā onkulis lūdzas, lai atļaujam viņam nopelnīt. Jauki, ka Madurajā pagaidām cilvēki ir neviltoti laipni. Tikai ar pārvietošanos ir grūti, sevišķi, kad viss salijis.
Kamēr sākam pierast pie odiem, mums piezvana — Anglijas numurs. No Booking.com! Mums tiek solīta 20 eiro kompensācija par sagādātajām neērtībām Kanjakumari viesnīcā. Priecājamies, ka visi šīsdienas izdevumi segti.
95. diena
Mūsu pēdējā diena Indijā!
Esam izgulējušies, pajogojuši, dodamies brokastīs. Vispirms jāatrod frizieris! Tā kā beidzies “neskūšanās novembris”, kā mums to visur apkārt reklamē, Arča beidzot nolēmis tikt vaļā no savas bārdas. Frizieri Indijā ir ik uz stūra, un ātri atrodam kādu salonu. Trīs krēsli šaurā telpā, un trīs indieši apkalpo klientus. Pārjautā, vai tiešām matus un bārdu kaut nedaudz nevajag atstāt, jo indieši lepojas ar savām matu rotām. Nu beidzot atkal zods elpo! Tas Arčam izmaksā nepilnus divus eiro.
Brokastis ejam ieturēt vakardienas atklātajā ēstuvē. Tā, protams, ir pilna, mūs piesēdina pie galdiņa, kur jau brokasto kāds indietis. Tiekam pie rīsiem, tā ka nav jācīnās ar brokastu plāceņiem.
Šodien ir sagatavošanās diena, bet lidojumam reģistrēties vēl nevar. Sākumā dodamies uz autoostu, kur noskaidrojam, ka autobusi kursē gandrīz līdz pašai lidostai, paliks pusstundas gājiens. Un tas ir daudz izdevīgāk nekā ar autorikšu. Staigājam pa dzīvīgajām ieliņām, iegādājoties pāris augļu. Smejam, kā cenas atšķiras un kā vietējie tās sāk pazemināt, tiklīdz dodamies prom. Tiekam pie indiešu brīnumogām, no kā taisa pusi no ājurvēdas produktiem.
Varbūt šodien iesim uz kādu indiešu filmu. Vienā kinoteātrī nākas ilgi skaidrot, līdz saņemam atbildi, kāda filma tiek rādīta. Esot slavens aktieris. Filmu rāda četras reizes dienā. Atgriežamies viesnīciņā, lai pabeigtu pēdējos sagatavošanās darbus. Kas zina, kā Šrilankā būs ar internetu un informāciju. Esam atraduši izmaksas autobusiem un iespēju tikt līdz Šrilankas galvaspilsētas centram.
Drīz būsim citā civilizācijā. Nekad neapniks šī zeme, kur ir vairāki tūkstoši dievību — katrs var atrast sev nepieciešamo! Krāsainie tirdziņi, spožie tērpi un neparastā ikdienas dzīve. Indija, tu esi tik ļoti īpaša!
Viesnīcā atklājam, ka nopirktie mango ir zaļi un arī brīnumogas vēl nav gatavas. Dodamies pusdienot, pie reizes arī izdrukāt biļetes. Izlidošanas biļetes ir jāuzrāda, bet patiesībā mums uz Vjetnamu lidojums vēl nav nopirkts. Ja nu kas notiek ar to Šrilanku? Nevar tā riskēt!
Restorānā atkal laipni sagaida viesmīļi, darbinieki pat neatkāpjas no mūsu galdiņa, jo interesanti skatīties uz ārzemniekiem. Ēdienkarte plaša, divi dārgākie ēdieni maksā pusotru eiro, pārējie ir piecdesmit centu līdz eiro vērtībā. Ēdam jaunas mērces un ceptas sēnes — īstas atvadu vakariņas.
Dodamies printēt biļetes. Ja Indijā vajag sameklēt vietu, kur to iespējams izdarīt, jāmeklē pēc “xerox”, jo tā te sauc drukātavas. Vienā printeris salūzis, citā mūs aicina apsēsties, kamēr trīs vīri ķeras pie darba. Patiesībā viens ir kāds vietējais iedzīvotājs, kas vienkārši izdomā mūs pavadīt iekšā drukātavā. Smieklīgākais, ka, izdrukājot biļetes, vīri sākumā kārtīgi pārlasa katru rindiņu. Arī tās, kas ir latviski. It kā tā būtu viņu atbildība, vai viss kārtībā. Mums gluži vai jārauj lapas ārā no rokām. Samaksājam piecdesmit centus un dodamies uz kino.
Šoreiz esam atraduši vienkāršāku kinoteātri, kur arī biļete maksā piecdesmit centus. Nokļūstam īstā šķūnī. Liekas, senāk tas kalpojis kā teātris. Ir liela zāle un balkons, kurā mēs uzrāpjamies. Zālē ir koka krēsli un skatuve, uz kuras uzvilkts liels, balts ekrāns. Balkonā ir ērti krēsli. Te gan visas durvis vaļā, griestos griežas lieli ventilatori, nav kondicioniera. Tas labi — nenosalsim. |
(Turpmāk vēl.)
