Atzīmējot Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādes “Auseklītis” 30 gadu jubileju, bērnudārzā tika rīkots pateicības vakars.
Skaisti dekorētā zālē, degot svecēm, svinīgo pasākumu atklāja Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums. Viesu vidū bija arī viņa vietnieks Einārs Zēbergs un Izglītības pārvaldes vadītāja Astra Siliņa. Svētku dalībnieki kavējās atmiņās, videofilmā atcerējās bērnudārza 30 gadu pastāvēšanas laiku. Klātesošos iepriecināja Skrīveru Mūzikas skolas audzēkņu sniegtais priekšnesums. Iestādes vadītāja Inta Vīberga pateicās ikvienam bērnudārzā strādājošajam, uzsverot katra cilvēka nozīmi un ieguldījumu kolektīva darbā, un atzīmēja, kā visi auguši — gan katrs individuāli, gan kolektīvs kopumā. Inta Vīberga uzsvēra, ka to parāda rezultāti un sasniegumi, kur katrs cilvēks ieguldījis savu darbu, sevi visu. Saviem darbiniekiem viņa vēlēja dzīvesprieku, darba prieku, nezaudēt degsmi, kas mājo kolektīvā, prast vienam otru iedvesmot jaunām idejām un lai “Auseklīša” bērni arī turpmāk kļūst par krietniem, gudriem, laimīgiem cilvēkiem, kuri tic sev, citiem un brīnumam.
Leons Līdums pasniedza 24 apbalvojumus, pateicoties cilvēkiem, kuri iestādē nostrādājuši no 20 līdz 31 gadam. Pašvaldības goda rakstu saņēma arī iestādes vadītāja Inta Vīberga, savukārt kolektīvs viņai pasniedza 31 rozi — pa vienai par katru nostrādāto gadu. Prieka asaras un milzīgs prieks virmoja zālē. Pateicības un atzinības rakstus saņēma L. Stugle, A. Strautniece, A. Bogdanoviča, A. Vasiļjeva,
I. Bizņa, I. Lase, I. Medne, I. Vītoliņa, I. Ieviņa, V. Kokare, Z. Ivbule, I. Urtāne, L. Muižniece, E. Tipaine, S. Mihailova, V. Āriņa, T. Daļeckis,
A. Kokina, I. Mariņina, D. Bērziņa, J. Bērziņa, L. Romancāne, R. Novikova. Pasākumā tika godinātas arī divas skolotājas, kuras jau ir pensijā — Z. Zemniece un Z. Kušnere. Viņas saņēma I. Vībergas goda rakstus par mūža ieguldījumu bērnu izglītošanā un audzināšanā.
Viena no darbiniecēm, kas šajā iestādē nostrādājusi vairāk nekā 20 gadu un saņēma arī Aizkraukles novada pašvaldības apbalvojumu, ir bērnudārza “Auseklītis” vadītājas vietniece saimniecības jautājumos Larisa Stugle.
— Mans ceļš uz “Auseklīti” sākās 1997. gada 15. janvārī. Pārcēlos no Staburaga uz Aizkraukli. Biju beigusi Rīgas Pedagoģisko skolu un jau iepriekš strādājusi par pirmsskolas skolotāju Seces bērnudārzā. Tajā laikā biju bērna kopšanas atvaļinājumā ar dēlu. Nebiju plānojusi pārcelties uz Aizkraukli jau janvārī, doma bija sākt visu ar jaunā mācību gada sākumu, bet bija diena, kad zvanīja vadītāja un diezgan noteikti teica, ka mani darbā gaida jau 15. janvārī. Par šo likteņa pagriezienu šodien tikai varu teikt viņai paldies.
Par skolotāju nostrādāju tikai gadu. Pēc gada atkal vadītāja bija tā, kas man lika sākt citu ceļu. Kādu dienu uzrunāja mani: “Es redzu, ka tu vari ko vairāk. Vai tu būtu ar mieru pamēģināt pilnīgi ko citu, sākt strādāt par vadītājas vietnieci saimniecības jautājumos?“ Protams, bija samulsums, arī gandarījums, ka man tiek uzticēts kas tāds, bet arī milzīga neziņa par visu. Atbildi vajadzēja sniegt jau nākamajā dienā. Bija garas pārrunas ar ģimeni, pārdomas par visu, nesapratne, tajā laikā arī atalgojums bija mazāks nekā skolotājai. Atceros, kad stāvēju aiz vadītājas kabineta durvīm ar tādu nedrošību sirdī, tomēr piekritu šim amatam. Man patīk reizēm pieņemt izaicinājumu un vērot, kas notiks, jo nekas jau dzīvē nenotiek tāpat vien. Mūsu vadītājai piemīt talants redzēt tālāk, vairāk nekā mums pārējiem.
Sākums bija grūts, jo es pat nesapratu, kam piekritu. Šodien smaidu, kad runāju par šīm atmiņām, bet toreiz, jāatzīstas, daudz paklupu, kļūdījos, arī raudāju, reizēm gribēju pamest visu, bet tas viss darīja mani stiprāku. Mans darbs ir saistīts ar tehnisko personālu, jāorganizē viņu darbs, aizvietošanas, jāsagādā viss nepieciešamais iestādei, jāorganizē un jāvada visi remontdarbi. Tajā laikā es biju tikai meitene ar pedagoģisko izglītību, tāpēc pati daudz mācījos par tehniskām lietām, par dārzniecību, par remontdarbiem. Darbs administrācijā prasa milzu atbildību. Vienmēr saku, ka man ir divas augstskolas: viena, ko pabeidzu, un otru man iedeva vadītāja — vadot, sniedzot psiholoģiska rakstura padomus un atbalstu. Daudz vajadzēja mācīties, jo iestādē esmu atbildīga arī par darba drošību. Vajadzēja mācīties dažādos kursos. Arī man laikam ir tā, ka reizēm paliek garlaicīgi un ir vēlme patstāvīgi pilnveidoties, tāpēc esmu apmeklējusi dažādus kursus — psiholoģijas, floristikas, angļu valodas, darba drošības, ugunsdrošības, un tas viss ir palīdzējis šajā darbā.
Visus gadus aizvietoju arī vadītāju gan slimības, gan atvaļinājuma laikā. Tā ir liela uzticēšanās. Man laikam jāsaka, ka mums abām ir liela savstarpēja uzticēšanās un saikne, jo darbs ir otrās mājas, otrā ģimene. Droši varu teikt, ka “Auseklītis” ir manas otrās mājas un arī darbs, ko daru, ir mans, esmu savā vietā. Un arī par visu mūsu kolektīvu varu teikt, ka šeit katrs ir savā vietā.
Svētku vakarā man bija uzticēts teikt vadītājai pateicības vārdus. Mēs, “Auseklīša” kolektīvs, pasniedzām vadītājai 31 rozi ar vārdiem: “Gribam teikt milzīgu paldies par to, ka mūs pacieti, virzīji, uzmundrināji, aizstāvēji, kārtīgi sarāji, kad vajadzēja, un vienkārši sirsnīgs paldies par brīžiem, kad ļoti vajadzēja, spēji mūs saprast kā cilvēks cilvēku.” ◆
