Pēdējo nedēļu laikā ziņu kanāli iedzīvotājus Latvijā informē par Eirobarometra datiem jeb iedzī-
votāju aptauju rezultātiem dažādos jautājumos. Vienmēr esmu iestājies par to, ka cilvēki jau no mazotnes jāizglīto seksuālos jautājumos, nevis lai bērns visu par šo tēmu nepieciešamo informāciju iegūst pats. Diemžēl aptaujas dati rāda, ka gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju domā pretēji, jo 40% aptaujāto pilnībā iebilst tam, ka skolās mācību materiālos būtu jāiekļauj informācija par seksuālajām minoritātēm. Manuprāt, vārds “minoritāte” nav pareizais apzīmējums cilvēkiem, kuru būtība kopš dzimšanas nav “tradicionāli” seksuāli orientēta. Zinu daudzus vīriešus, kuri slepus no sievām tiekas ar sava dzimuma pārstāvjiem. No ārienes, nezinot cilvēka patieso būtību, nekad nepateiktu, ka, lūk, tam apsargam, smagās automašīnas vadītājam, uzņēmējam, kurš ikdienā pārējiem rāda spēcīgu miesasbūvi, akmens seju, patiesībā dvēsele sauc pēc sava dzimuma attiecībām. Viņi ir spiesti teju visu dzīvi izlikties, sekot sabiedrības rāmjiem un veidot attiecības ar pretējā dzimuma cilvēkiem, radīt bērnus, tēlot laimīgas ģimenes. Ja par šo patikšanas, orientācijas jautājumu būtu runāts no 1. klases, esmu pārliecināts, nebūtu daudzu neizdevušos laulību, sabojātu, salauztu dzīvju. Sabiedrība kopumā būtu patiesāka, laimīgāka un dzīvotspējīgāka. Iespējams, ar šiem vārdiem daudzus lasītājus aizkaitinu, bet sabiedrībai pamazām, soli pa solim, jāiet virzienā uz savstarpēju sapratni, citādā, šobrīd daudziem svešā, pieņemšanu.
Smaga mācība, kas saistīta ar izlikšanos un patiesības neteikšanu, man bija pavisam nesen, pagājušajā piektdienā. Intervijā Jaunjelgavas novadā pusotras stundas laikā patīkamā sarunā kāds pāris stāstīja par savu lēmumu pārcelties no dzīves pilsētā uz laukiem, no attīstītas Rietumu valsts, uz, būsim godīgi, ekonomiski daudz mazāk attīstīto Latviju. Braucot uz redakciju, jau plānoju, kāds būs šīs publikācijas virsraksts, kā lasītāji ar interesi lasīs par šo cilvēku pieredzi. Pamatīgi rūgta bija mana vilšanās, kad pusstundu vēlāk savā e-pastā saņēmu vēstuli no viņiem, kurā teikts — kategoriski atsakāmies no jebkādas publikācijas avīzē vai internetā. Katram šādam notikumam jānāk par mācību man. Pašlaik vēl nespēju apjaust, ko tieši iemācījos no šī gadījuma. Vienu gan sapratu — cilvēki mēdz izlikties, tēlot, un sekas šādai rīcībai ir uzticības zaudēšana.
Ar diskrimināciju un realitātes nepieņemšanu sasaucas arī pagājušajā nedēļā Labklājības ministrijas (LM) paustais, ka būtiski ir veicināt sociālās atstumtības un diskriminācijas riskiem pakļauto personu nodarbinātību. Šonedēļ Luksemburgā notiks ES Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu ministru padomes sanāksme, kurā nepieciešams apstiprināt Latvijas nostāju par izskatāmajiem jautājumiem. Formulējot Latvijas nostāju jautājumā par diskrimināciju, LM norāda, ka Latvija konceptuāli atbalsta Vienlīdzīgas attieksmes direktīvas priekšlikuma mērķus un piekrīt, ka ir svarīgi novērst visas diskriminācijas formas. Cik daudznozīmīgs ir vārds “konceptuāli”! Tas ir ne jā, ne nē. Kā balsojumā nevis par vai pret, bet atturas. Ja šāda “konceptuāla”, nevis konkrēta, nostāja ir valsts līmenī, ko gan gaidīt no pavalstniekiem? Iedzīvotāju izglītošana prasa konkrētus, nereti pat radikālus, drosmīgus lēmumus. Ja Latvija iet augsti ekonomiski attīstītas sabiedrības virzienā, tad tas jādara zināms, jāredz, jāsajūt no ministrijas pārstāvošiem cilvēkiem. Tiem, kuru vārdam ir svars starpvalstu līmenī. Diemžēl manā uztverē pēdējie pieci gadi neliecina, ka Latvijā iedzīvotāju apgaismības līmenis kaut nedaudz uzlabotos.
Man kā cilvēkam, kurš ikdienā daudz pārvietojas ar privāto automašīnu, aktuāla ziņa bija par Valsts policijas jauno netrafareto auto Renault Trafic dci 145, kurā būs ierīkota 360 grādu novērošanas sistēma. Tā dažu stundu laikā varēšot konstatēt 20 līdz 30 ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējus. Konstatēt varēs visdažādākos pārkāpumus — agresīvu braukšanu, pārvietošanos pa sabiedriskā transporta joslām, pagriezienu nerādīšanu, braukšanu pie sarkanās gaismas, braukšanu bez gaismām un citus. Man, kurš satiksmes noteikumus pārkāpj regulāri, šī nebūt nav iepriecinoša ziņa. Skaidrs, ka šī un vēl plānā paredzētās divas automašīnas pārsvarā uzmanīs satiksmi Rīgā. Neesmu pret vadītāju pamācīšanu, satiksmes noteikumu atgādināšanu, bet noteikti esmu pret sodu kā vienīgo paklausības līdzekli. Esmu gan pats pieredzējis, gan paziņas stāstījuši par saskarsmi ar policiju ārzemēs. Pārkāpumi, par kuriem Latvijā teju roku gatavi nocirst, ārzemēs tiek vērtēti ar “kam negadās”. Valsts varas pārstāvis vadītāju — pārkāpēju — informē par nepareizu rīcību, nepazemo. Latvijā ir diametrāli pretēji. Jau fakts vien, ka esi sēdies pie auto stūres, tevi noliek vienā rindā ar noziedznieku, tādu, kurš, visticamāk, brauc dzēris. Mani pazemo policista prasība “iepūst trubiņā”, jo īpaši, kad notiek masveida reidi un pārbaudei pakļauj katru. Neesmu interesējies, vai iespējams atteikties no šādas “pārbaudes”, bet nākamreiz to noteikti darīšu. Atgriežoties pie jaunās satiksmes kontroles metodes ar 360 grādu kameru, manuprāt, tā ir tikai mana iepriekšteiktā apstiprinājums — policija mūsu valstī ir, lai sodītu, nevis nodrošinātu kārtību.
Svētdienas vakars atnāca ar sēru vēsti — miris TV personība, vairāku raidījumu autors Mārtiņš Ķibilds. Viņa gatavotās “Atslēgas” un “Adreses” bija teju vienīgais iemesls, kādēļ šad tad ieskatījos LMT Straumē kādā no četriem bezmaksas TV kanāliem. Nu nebūs arī viņa patīkamā balss tembra, izzinošo pārraižu. Viņš ir mans vienaudzis. Tas kārtējo reizi liek aizdomāties par to, ko daru, kā dzīvoju. Cik daudz un bieži izbaudu šo dzīvi, cik ziedoju to citiem, sevi noliekot otrā plānā. Veltot stundas sarunām, pēc kurām saņem verbālu pliķi. Un vēl — katru reizi, kad no mūsu tautas aiziet spilgtas personības, Latvijas kultūrtelpa kļūst nedaudz tumšāka, līdz vietā nāk kāds jauns, talantīgs spīdeklis.
Nedēļa noslēdzās ar spēcīgu vēju un lietu. Vētra nolauza ne vienu vien vecu koku vai zaru. Neiztika bez kritušajiem arī manā dārzā — ar skaļu krakšķi un būkšķi pret zemi atsitoties “aizgāja” ābele. Nāksies asināt motorzāģa ķēdi un ķerties pie kritušā koka. Vējš vēlreiz pierādīja valsts pelnošākā uzņēmuma “Latvenergo” vājumu. Svētdien dienas laikā elektrība “pazuda” un “parādījās” vairākkārt. Stundas laikā trīs četri strāvas piegādes pārtraukumi. Diemžēl uzņēmums pārāk domā par naudas pelnīšanu, bet pārāk maz par klientu labklājību.
